Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šorīt pamodos un sapratu – kur un kāda ir Latvijas Valsts nevarēšana, kļūdas un neprasme pārvaldīt valsti. Latvijas valdība, Saeima un ierēdniecība nekad nav bijusi un strādājusi, rīkojusies kā “krietns un rūpīgs saimnieks”, viss notiek politisko intrigu, draugu un radinieku labā, faktiski uzskatot, ka par paveikto nekad un nevienam nebūs jāatbild Tautas priekšā, valda visatļautība.

Latvijas politiskajā vidē viss tiek pārdots un pirkts, piekukuļoti tiek visi, un pārdodas visi, kam kāda vara un teikšana. Izkropļotās sabiedriskās attiecības un mehānismi, viltus morāle un vērtības tiek uzspiestas pārējai sabiedrībai, Tautai.

Mūsu ierēdņi jūtas kā muižkungi, kuri nosaka savus likumus, sev par labu, viņus neinteresē ne Tauta, ne Latvija kā Valsts. Tauta tiek uztverta kā mūsdienu vergi, kuri maksās visu, ko liks, ja ne – tad atņemsim, caur tiesu izpildītājiem bez tiesas sprieduma, viņiem tas neinteresē, tikai jāpieprasa visas nodevas, nodokļi un citi labumi Latvijas Valsts vārdā.

Bet, ja Tauta nedod, tad jau arī tai nekas nepienākas, ko tā prasa, - veselību, izglītību, kaut kādus neapliekamos minimumus, sociālos labumus un citas lietas. Latvijas Valsts no šiem “tautas kalpiem” jau grīļojas – daļa Tautas ir prom, nobalsojot ar čemodāniem un kājām, daļa vispār ir atradusi sev mājas citur, bet 20% taisās to izdarīt tuvākajā laikā. Tautas kalpi, mostieties, – drīz būs jāatbild kā krietniem un rūpīgiem saimniekiem, vai spēsiet?

Protams, ne barčas, ne seržanti, ne citi mūsu simtnieka varoņi neko nav dzirdējuši par jēdzienu “krietns un rūpīgs saimnieks”, bet no Tautas tiek prasīts, lai tai nav pieļauta pat viegla neuzmanība saimnieciskajā un komercdarbībā, mums visiem ir jārīkojas ar vislielāko rūpību.

Valsts amatpersonas savai Tautai nemitīgi uzdzen vainas apziņu jeb vainas prezumpciju.

Citiem vārdiem, visai Tautai, kas, protams, rīkojas kā krietns un rūpīgs saimnieks, kas nav izdarījusi nekādus tiesību pārkāpumus, godprātīgi maksā nodokļus, uztur valsts pārvaldi, tiesu sistēmu, parlamentu un birokrātiju, gan valsts, gan vietējo, nemitīgi ir jāpierāda sava nevainība. Tauta tiek sista visur un par visu.

Latvijas Valstī faktiski ir tikai viena iestāde, kas patiesi rūpējas par Tautu – Valsts ieņēmumu dienests, kas uzskaita, pārbauda, paziņo, auditē un dara visu, lai tikai Tautu padarītu nabagāku, pie reizes pieverot acis uz savējiem un ierēdņiem, shēmotājiem un astoņkāja darboņiem, jo, ja nav Latvijas Tautas un VID, tad jau sabruks visa Latvijas Valsts.

Pārējās Latvijas Valsts iestādes un amatpersonas tikai tērē un iznieko Tautas doto, bet Valsts lielās uzņēmējsabiedrības pārvalda monopolus, kuri Tautu padara tikai nabagāku, piemēram Latvenergo ar savu ES vienu no dārgākajām elektrībām gala lietotājam.

Punktu pieliek 2017. gada budžets, tajā tautas kalpi sev nav neko samazinājuši – ne štatus, ne algas, ne izdevumus. Valsts ierēdņi izmisīgi nevēlas atzīt to, ka tieši pats valsts pārvaldes aparāts dzīvo pāri līdzekļiem, valsts izdevumi netiek samazināti, tie pārsniedz ieņēmumus, un valdībai pat nenāk prātā ko darīt jēdzīgu vai vispār nav izpratnes par notiekošo.

Latvijas Valstī no tās valstiskuma atjaunošanas dienas nevienā no ministrijām nav veikts “nulles bāzēts budžets”, kas nozīmētu visa budžeta izdevumu pārskatīšanu un savu izdevumu pamatošanu un pierādīšanu no pašiem pirmsākumiem. Latvijā šad un tad runā par funkciju auditiem, bet vai kādā ministrijā beidzot ir veikts reāls funkciju audits, vai kāda no ministrijām ir atdota reālā pārvaldīšanā kādam valsts īpašam pilnvarotajam kas veiktu šādu finansiāli – funkcionālo auditu? Latvijā līdz šim veiktie funkciju pārskati un izvērtējumi, pēc būtības tādi nav.

Latvijā caur valsts apgādi un iepirkumiem var ietaupīt milzīgas naudas summas. Taču Latvijā ir pilnīgi decentralizēta un neprognozējama valsts apgāde. Katra valsts institūcija pati plāno savas iegādes, rīkojas ar iegādēm atvēlēto budžeta daļu patstāvīgi, it kā nes atbildību par paveikto sabiedrības, parlamenta, valdības un Valsts kontroles priekšā. Valstī patlaban valda pilnīgs apgādes un iegāžu koordinēšanas un plānošanas trūkums.

Neviena institūcija valstī neplāno valsts mērogā iegādes, neveic to standartizāciju un vienotību, neseko un neapkopo informāciju par ministriju materiālo vērtību pārpalikumiem un uzkrājumiem, tādēļ materiālās vērtības tiek iepirktas atkārtoti, dažkārt pilnīgi nevajadzīgi, ierobežotie naudas līdzekļi tiek nevajadzīgi pārtērēti.

Iekārtas un tehniskie līdzekļi nav savietojami un aizvietojami. Katra valsts institūcija rīko savus iepirkumu konkursus, kas faktiski nemitīgi dublē iepriekšējos un citās ministrijās jau notikušos, valsts nevar apvienot un koordinēt pasūtījumus kopējos – lielos, finansiāli nopietnos un valstij izdevīgos pasūtījumos.

Valsts iepērk materiālās vērtības un preces, kas kalpo vienam mērķim, bet katrai ministrijai tās ir no cita ražotāja, citas markas un modeļa. Šādām iegādēm nav iespējams plānot rezerves daļas un veikt to centralizētu, vienotu remontu.

Visas iegādes ir sadārdzinātas. Piemēram, Latvijas valstisko institūciju autoparks, faktiski tajā ir pārstāvētas visu marku un modeļu automašīnas, kuru remonts tiek veikts gandrīz visos iespējamos servisos un darbnīcās. Tas pats ir ar kopējamo tehniku, kompjūteriem, mēbelēm un kancelejas precēm.

Eksistējot esošajai iepirkumu un apgādes sistēmai, valsts kalpotāji, ierēdņi, ministri tiek gan pamatoti, gan nepamatoti apvainoti politiskā lobismā un izdevīgu pasūtījumu piespēlēšanā savām firmām, radu būšanās un negodīgos konkursos un interešu konfliktos, kas bieži ir taisnība. Ilgtermiņu iegāžu plānošana un to valstiskā vadība un kontrole izpaliek.

Pašreizējo valsts iepirkumu un apgādes sistēmu varētu raksturot šādi: valsts mēroga iegāžu plānošanas, koordinācijas, koncentrēšanas, pasūtījumu apvienošanas, standartizācijas, savienojamības trūkums. Sadrumstalotas un nepamatoti dārgas iegādes, nelietderīgi uzkrājumi, materiālo vērtību dublēšanās, ko vienlaicīgi pavada šo pašu materiālo vērtību trūkums citur, neskaidri formulēti, haotiski un neobjektīvi konkursi, ko bieži pavada korupcija iegāžu un konkursu organizēšanā. Draugu un partijas biedru lobēšana.

Kā to visu reorganizēt? Vienkārši! Vairums valstu ir izveidojušas savas materiālās apgādes aģentūras, kas palīdz valstij organizēt, plānot un vadīt apgādes procesu, piemēram, kaut vai ASV. Tās nodarbojas ar valsts iegāžu ilgtermiņa plānošanu un apgādi, izstrādā vienotās valsts apgādes koncepcijas un noteikumus, kurās tiek pilnībā reglamentēts viss attiecībā uz apgādi. Šāda aģentūra var tikt izveidota gan kā patstāvīga juridiska persona vai arī kā departaments pie kādas jau esošas ministrijas.

Latvijas apstākļos visoptimālākais variants būtu nodot šīs lietas Finanšu ministrijai vai Aizsardzības, Iekšlietu ministrijām, izveidojot tās sastāvā departamentu vai aģentūru, vienlaicīgi visās citās ministrijās samazinot štatu vietas saimnieciskajos, administratīvajos, nodrošinājuma un iepirkuma organizēšanas. Veicot šādu funkciju reorganizāciju, katrā ministrijā tiktu samazināti štati vismaz par 20 - 50 darbiniekiem (kas nodarbojas ar materiālo vērtību iegādēm, uzglabāšanu, iepirkumu organizēšanu norakstīšanu un realizāciju, atkarībā no ministriju lieluma, uzdevumiem un specifikas) un koncentrējot visu vienā jaunā veidojumā ar stipri samazinātu aparātu.

Tas ievērojami samazinātu ierēdņu skaitu, ietaupītu naudas līdzekļus. Ietaupījums varētu kopā būt grandiozs, ja pie ietaupītās darba algas pieskaitītu ietaupījumus no pašām iegādēm un konkursiem. Aizsardzības, Iekšlietu, Finanšu, Labklājības, Ārlietu, Satiksmes un Zemkopības ministrijās ar šo jautājumu risināšanu nodarbojas aģentūras, vairāki departamenti un nodaļas katrā ministrijā, kas dublē šo darbu ne tikai starp ministrijām, bet pat vienas ministrijas ietvaros.

Jaunizveidotā struktūra koordinētu un vadītu valsts apvienotos kopīgos iepirkumus valsts vajadzībām, pārvaldītu visu informāciju par liekajiem aktīviem, varētu nodot vērtības no vienas ministrijas citai, taupot līdzekļus to nepamatotai iegādei, izvērtētu visu ministriju iesniegtos materiālās apgādes pieprasījumus, to atbilstību ministriju uzdevumiem, funkcijām kas izriet no likumiem un to attīstības programmām, plānotu valsts iestāžu rīcībā esošo materiālo līdzekļu apriti, nolietojumu, apmaiņas nepieciešamību, plānotu un koordinētu materiālo vērtību iegādes vismaz pāris gadus uz priekšu, veicot savlaicīgu tirgus izpēti, piesaistot potenciālos piegādātājus, organizējot nākotnes konkursus un varbūt pat daļēji finansējot šo materiālo vērtību un lietu ražošanu tepat uz vietas Latvijā (it īpaši attiecībā uz pārtikas precēm, kompjūtertehniku, programmu nodrošinājumu, rakstāmlietām, kancelejas precēm, mēbelēm un pakalpojumiem), tādējādi radot jaunas darbavietas un izvietojot pasūtījumus Latvijas uzņēmumos.

Veicinot ražošanu, tiktu stimulēta valsts izaugsme, un valsts kopumā uz ražošanas pieauguma rēķina iekasētu papildus nodokļus. Savā darbā nodrošinātu valsts interešu aizsardzību, piesaistot savā darbā atbilstošus speciālistus, Valsts kontroles un KNAB pārstāvjus, kuri kā neatkarīgi novērotāji novērtētu visu notiekošo, jau pašā darba procesā dotu savu novērtējumu, novērstu visus iespējamos pārmetumus par korumpētību, valsts līdzekļu nelietderīgu izmantošanu, politisko pasūtījumu un negodīgiem konkursiem. Uzglabātu liekās materiālās vērtības valsts mērogā un pārdotu nevajadzīgās un nolietotās.

2017. gadā Latvijas Valstij nevajag taupīt, bet gan saprātīgi karsēt ekonomiku, attīstīt ekonomiku un ražošanu, radot pilsoņos pārliecību par rītdienu un nākotnes perspektīvām. Diemžēl Latvijā mēs lāpām savu budžeta maisu – vienu caurumu pēc otra, dienu pēc dienas, jau gadiem...

Latviešu Tauta ir stipra, bet tā prasīs norēķinu no Latvijas Valsts tautas kalpiem, jo Latvijas Valsts ir Latvijas Tauta, nevis tās kalpi!

An error has occured