Latvijas valsts nodokļu maksātājiem ir jāapmaksā „sabiedriskais” medijs Krievijas valsts valodā!
Jekaterina Safronova, RUS.LSM vadītāja14.03.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
11. martā Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājs Ivars Āboliņš dalījās ar savu personīgo viedokli, kāpēc sabiedriskajiem medijiem būtu jāpārtrauc veidot saturs krievu valodā. Šis diskusiju temats, iespējams, ir viens no populārākajiem pēdējo gadu laikā un nekad nepamet "Twitter" joslu.
Ivara Āboliņa pozīcija ir zināma jau sen. Šeit nav nekā jauna. Tieši viņš uzstāja, lai mūs izņemtu no LTV7 ētera. Kas arī notika 2021. gadā, kad pārgājām uz interneta vidi. LTV7 šobrīd darbdienās skatāmas tikai Rus.LSM ziņas.
Tas, par ko es tomēr gribu runāt, ir dati, kurus savā rakstā min un arī nemin Ivars Āboliņš.
Publikācijā viņš norāda: "Tāpat jārunā par it kā iespaidīgo auditoriju, ko sabiedriskie mediji krievu valodā sasniedzot. Piemēram, Rus.LSM.lv ir ārpus pirmo divdesmit populārāko vietņu skaita Latvijā ar 184 000 lielu mēneša lietotāju skaitu (2024. gada februāra dati)."
Āboliņa kungs nekļūdījās par portāla februāra auditorijas statistiku – februārī dati tiešām tādi bija. Bet man šķiet, ka viena mēneša, turklāt gada īsākā, datu izmantošana ir ja ne maldinoša, tad neobjektīva noteikti. Un tas būtu jāzina cilvēkam, kurš uzrauga medijus.
NEPLP vadītājs izvairījies pieminēt janvāri, kurā portāls sasniedza vairāk nekā 200 tūkstošus ("Gemius" dati), kas nebūt nav pieticīgi. Būtiski arī ņemt vērā, ka auditorija ir svarīgs, bet ne vienīgais rādītājs, pēc kura portālu vērtēt. Vēl ir arī apmeklējumu skaits (lai sekotu līdzi jaunākajai informācijai par svarīgiem notikumiem, viens cilvēks var apmeklēt portālu vairākas reizes dienā) – "Gemius" dati rāda, ka četru mēnešu laikā (no 2022. gada novembra līdz 2023. gada februārim) portālu Rus.LSM.lv no Latvijas vidēji mēnesī apmeklēja 512 tūkstoši, no 2023. gada novembra līdz šī gada februārim (tādā pašā četru mēnešu periodā) – 767 tūkstoši.
Ivars Āboliņš arīdzan nesaprotamu iemeslu dēļ mūsu datus salīdzina ar portālu liepajniekiem.lv, andelemandele.lv un citu datiem, kaut atbilstoši būtu vērtēt citu ziņu portālu kontekstā.
Portāls Rus.LSM.lv tiešām šobrīd piedzīvo ne tos labākos laikus – saskaramies ar tehniskiem ierobežojumiem, kā rezultātā ir traucētas platformas meklēšanas iespējas "Google".
Lai uzsvērtu mūsu "neatbilstību", Ivars Āboliņš savā publikācijā, manuprāt, apzināti nesniedz citus mūsu datus. Piemēram, multimediju platforma Rus.LSM.lv ir viena no pirmajām starp visiem Latvijas medijiem (neatkarīgi no apraides valodas) pēc sekotāju skaita sociālajā medijā "Facebook" – mums ir vairāk nekā 300 tūkstoši sekotāju.
Uzskatu, ka apzināti nav norādīti mūsu "Youtube" kanāla rādītāji, kur gandrīz visi dati pēdējā gada laikā ir dubultojušies (abonenti, unikālie skatītāji, skatījumu skaits – vairāk nekā 15 miljoni skatījumu gadā). Mums ir gandrīz 500 tūkstoši unikālo skatītāju un miljons skatījumu – tie ir dati par 2024. gada februāri (gada īsāko mēnesi; janvārī skaitļi ir lielāki).
Jā, no "Youtube" pastāvīgajiem skatītājiem Latvijas iedzīvotāji ir apmēram 50%, bet tie joprojām ir aptuveni 250 tūkstoši unikālo skatītāju.
Vēlos uzsvērt, ka platforma Rus.LSM.lv ir ne tikai portāls, mūsu saturs pieejams arī "Youtube", "Facebook", "Instagram", "Tik Tok", "Telegram" un "WhatsApp".
Ņemot vērā, ka ziņas darbdienās ir vienīgā pārraide, ko joprojām pārraida LTV7, pārmest mums zemos televīzijas reitingus ir nekorekti.
Lai kā arī Ivars Āboliņš nevēlētos, sabiedrisko mediju multimediju platforma Rus.LSM.lv Latvijas informatīvajā telpā efektīvi sasniedz mazākumtautību auditorijas viņiem ērtās valodās – pieprasījums pēc mūsu informatīvā, pētnieciskā un analītiskā satura arvien ir stabili pieaugošs.
Un vēl būtiski – maldinot lasītājus (varu tikai minēt – tīši vai nezināšanas dēļ), Ivars Āboliņš raksta, ka saturu veidojam krievu valodā, lai gan platforma ir mazākumtautībām. Taču īstenībā papildus saturam krievu valodā portālā ir saturs arī trīs citās mazākumtautību valodās – ukraiņu, baltkrievu un poļu.
Jā, šī satura proporcionāli ir mazāk nekā krievu valodā, bet tas ir mūsu oriģinālsaturs, un neviens cits ziņu resurss Latvijā šādu saturu nerada.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
