Iesaki rakstu: 
Visas atjaunotās Latvijas Republikas varas ir maksimāli atdalījušas latviešus no uzvaras II pasaules karā, ieminot dubļos cīnītājus, kas kopā ar Sarkano armiju sagrāva III Reihu. Atsevišķi “latvju Rembo” sabiedroto ierindā nepiepulcē Latviju valstīm uzvarētājām. Gan sarkanarmieši, gan leģionāri karoja svešās uniformās – taču, ja pirmos no vēstures cenšas izravēt ar visām saknēm, tad otrie pašmāju varnešiem ir kā karsts kartupelis. Politiķu attieksme pret viņiem mainās līdzi ar Rietumu vējiem. Jaunākā metoģička: “Mēs varam godināt leģionārus, bet mēs nevaram godināt okupācijas armijas vienību.”
Tiesa, gadās kuriozi, kad Valsts drošības dienests leģionāru savstarpējā pazīšanās zīmē – sarkanbaltsarkanā vairodziņā pēkšņi saskata nacisma simbolu. Manuprāt, drošībniekus vienkārši izmanto politiskā cīņā pret Ogres pašvaldības vadītāju. Tomēr šoreiz izvēlētais līdzeklis ir ne vien absurds, bet arī pretvalstisks un prettautisks, jo tā var nonākt līdz valsts karoga – latviešu nacionālā simbola aizliegšanai. Ceru, ka, ņemot vērā procesus aiz peļķes, drīzumā redzēsim krasu pāraušanos un modē nāks pat līdz šim sunītā zīga un labklājības zīme.
Latviešu ieroču SS starptautiski nekad nav atzīta par noziedzīgu organizāciju. Waffen-SS bija doiču viltība, lai, apejot kara noteikumus, mobilizētu okupēto teritoriju ļaudis. Latvijā BAIGAIS GADS sekmēja nereti patiesu brīvprātību un salabšanu ar Melno bruņinieku. Propagandoniem aiz Zilupes labāk pievērt mutes, jo Krievijā sen notikusi kontrrevolūcija un godā ceļ krievu pasaules apoloģētus, ignorējot viņu sadarbību ar nacistiem. Toties Ļeņina mauzoleju Sarkanajā laukumā drapē ciet, un komunistu ideoloģija galīgi nav topā.
Nevar noliegt, ka leģionāri kalpoja III Reiham tā alfa un omega personā, zvērot uzticību tieši Ādolfam: “Ich schwöre bei Gott diesen heiligen Eid, dass ich im Kampf gegen des Bolschewismus dem Oberstem Befehlshaber der Deutscher Wermacht, Adolf Hitler, unbedingten Gehorsam leisten und als tapfer Soldat bereit sein Will, jederzeit fur diesen Eid mein Leben einzusetzen.” Taču “bauri” viltīgi turēja pirkstus sakrustotus, un teksts, ko latviešu karavīri teica dzimtajā valodā, skanēja: “Dieva vārdā es svinīgi apsolos cīņā pret boļševismu vācu bruņoto spēku virspavēlniekam Ādolfam Hitleram bezierunu paklausību un kā drošsirdīgs karavīrs būšu vienmēr gatavs par šo zvērestu atdot savu dzīvību.” Tādējādi zvērests pārtapa par svinīgu solījumu. Tomēr latvji parādīja, ka solīts krīt makā, un Kurzemes katlā noturējās ilgāk nekā vācu vadonis Berlīnē.
Latviešiem sāpīga tēma ir Zviedrijas valdības lēmums: izdot vācu militārajos formējumos dienējušos baltiešus PSRS – 7 igauņus, 11 lietuviešus un 149 latviešus. Katrs salauztais liktenis ir traģēdija, taču planetāra mēroga kara dzirnās – tikai graudiņš. PSRS skatījumā leģionāri bija nodevēji, jo, būdami padomju Latvijas pilsoņi, karoja pretinieka pusē. Okupētajā tēvzemē vairumu pie sienas nepielika, lai gan daži nāvessodi esot bijuši. Josifs nemētājās ar cilvēkresursu. Daudzi leģionāri atjaunoja pēckara Padomiju lēģeros. Runā, ka LPSR iekšlietu šefs tolaik lielījies, ka viņam vairāk nekā puse miliču ir bijušie leģionāri. Izdzīvojošo leģionāru skaits liecina, ka līdzīgi holokaustam dažas ļaundarības tiek pārspīlētas.
Tikmēr pašreizējie “asinskārie punduri” varas koridoros ir sagramstījuši visu sliktāko no Reiha un Padomijas. Toties šogad 16. marta pasākumi aizritējuši bez starpgadījumiem. Dalībnieki sirdīs atkal kopā ar Tumšo bruņinieku. Nu jau pagalam perversu. Brīžam uznāk vēlme atstāt spiedogu “Gott mit uns” no jostas sprādzes uz pieres bezdievjiem, kas liekulīgi pielīmējas leģionāriem, kuri Dieva vārdā karoja pret boļševikiem. Turklāt atšķirībā no šodienas urrāpatriotiem leģionāri uz Arāja komandu raudzījās ar riebumu. Diemžēl, spriežot pēc tīmekļa karapūļa, potenciālo civiliedzīvotāju šāvēju letiņiem ir krietni vairāk nekā karavīru. Turklāt neatkarīgi no politiskajām simpātijām... Lai Dievs dod, ka kļūdos!
https://nra.lv/latvija/riga/485705-16-marta-pasakumi-riga-aizritejusi-bez-starpgadijumiem.htm
https://lv.wikipedia.org/wiki/Baltie%C5%A1u_izdo%C5%A1ana
Seko mums 
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.