Iesaki rakstu: 
Jau 2021. gadā Māris Simanovičs bija saņēmis skaidru uzdevumu no saviem kuratoriem: “Gatavojies, tev 2023. gada maija beigās, iespējams, būs veicams liels uzdevums, kurš prasīs labu atpazīstamību un izcilu reputāciju.”
Specifiskā uzdevuma veikšanai bija nepieciešams izveidot izcilu Simanoviča publisko tēlu, to paveikt uzticēja sabiedrisko attiecību aģentūrai Deep White. It kā jau uzdevums nebija no sarežģītākajiem - Mārim tika pamācīts nedaudz pašam piebremzēt lielīšanos sociālajos tīklos, vienlaikus uzmanīgi un pakāpeniski tika veidots izcili veiksmīga uzņēmēja tēls, kurš ir tieši tik jauns, lai viņam nevarētu pārmest čekista pagātni, bet tieši tik (40 gadu) vecs, lai jau varētu pretendēt uz lielā uzdevuma veikšanu.
Uzstāšanās dažādās vadītāju konferencēs, darbība LRTK, intervijas biznesa izdevumos un pat iestāšanās Zemessardzē radīja nepieciešamo pozitīvo fonu. Jāatzīst, ka koncerns Eco Baltia savu jauno vairākuma akcionāru vadībā bija veicis vairākas veiksmīgas investīcijas, un, tā kā Simanovičs bija šī uzņēmuma vadītājs un akcionārs, publiskajā telpā Eco Baltia pēdējo gadu veiksmes varēja “ērti pielīmēt” viņam personīgi. Simanoviča uzņēmēja talantu slavināšanas maksimālais punkts bija Deep White apmaksātais Forbes vāks un komplementārā intervija žurnālā.
To, ka spožais uzņēmējs pie savas bagātības bija ticis, faktiski apzogot savus bijušos partnerus, un šī procesa ietvaros noorganizēja absurdu krimināllietu Viestura Tamuža nomelnošanai, plašāka publika jau bija piemirsusi. Sabiedrisko attiecību jomā dzelžaini strādā likums, ka lasītājus interesē tikai aktuāli jautājumi, nevis notikumi, kuri it kā ir, bet varbūt arī nav notikuši dažu gadu senā pagātnē. Tādējādi PR konsultanti varēja gandrīz nesatraukties ne par šo nepatīkamo epizodi, ne par vēl tālākas pagātnes notikumiem, kuri nenoliedzami varētu traucēt gudrā un godīgā uzņēmēja tēlam, ja tie tiktu atkal aktualizēti.
Tomēr ar izcila uzņēmēja tēla izveidi vien bija par maz, lai Simanoviču izbīdītu spožu starmešu gaismā. Faktiski visus trīsdesmit neatkarības gadus jebkura uzņēmēja tēls Latvijas publiskajā telpā tika veidots vai nu kā izteikti negatīvs, vai vienkārši šaubīgs, lietojot šādus un līdzīgus argumentus: “Kā gan ar godīgiem līdzekļiem kāds varētu būt sapelnījis miljonus?” Bija nepieciešams vēl kaut kas, ar ko pārsteigt visumā skeptisko Latvijas publiku par to, ka Simanovičs ir kaut kādā veidā izcils citu uzņēmēju vidū.
Un te gluži negaidīti 2022. gada februāra beigās sākās notikumi, kuri lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju saistījās ar tādām izjūtām kā bailes un briesmas, bet PR profesionāļiem radīja negaidītas iespējas.
Jāpaskaidro, ka katrs lielāks vai mazāks sociāls satricinājums, vai tas, no PR tehnologu viedokļa raugoties, būtu radies dabiski (piemēram, kāds terora akts vai Covid19 pandēmija) vai radīts speciāli (piemēram, kustības par planētas glābšanu vai melnādaino tiesībām), ir labs iemesls, ar kura palīdzību izcelt konkrētus cilvēkus un notikumus. Viss ir tieši tik ciniski – kamēr dzīve plūst mierīgi, plašāku publiku ir grūti iekustināt uz viedokļu maiņu, savukārt, revolucionāru notikumu laikā gan pozitīvi, gan negatīvi tēli veidojas un tiek veidoti gandrīz bez piepūles.
Krievijas iebrukums Ukrainā bija lielisks notikums īsteniem PR profesionāļiem, - lai gan arī līdz šim pasaulē pa laikam šur un tur bija bruņoti konflikti, tagad karš bija atnācis pie mūsu valsts robežām. Vai katrs Latvijas iedzīvotājs ar bažām pārdomāja situācijas, kas notiks, ja “Kijevu ieņems trīs dienās” – mēs taču būsim nākamie, līdz ar to Ukrainas notikumos emocionāli bija iesaistīti visi, un vienaldzīgo nebija.
Par laimi Kijevu neieņēma, tūlītējās kara šausmas vairs katru dienu nepārņēma Latvijas iedzīvotāju prātus, un mēs visi sākām domāt par to, kā varētu palīdzēt Ukrainas cīnītājiem. Stihiski veidojās dažādas palīdzības kustības, gan Ukrainas bēgļiem, gan cīnītājiem frontē.
Lielākā daļa cilvēku vēlējās vienkārši palīdzēt kara mocītajiem cilvēkiem, un starp tiem bija ne mazums īstu un patiesu varoņu. Daži no tiem kļuva plašāk pazīstami, piemēram, Reinis Pozņaks un Ģirts Slaviņš, bet daudzi jo daudzi cilvēki bija tādi, kas ziedoja savu laiku, naudu un pat privāto telpu, palīdzot Ukrainas bēgļiem vai cīnītājiem frontē.
Šis bija tas samērā retais gadījums, kad kāda patiesība sabiedrībā tika pieņemta ar faktiski 100% pārliecību – mums visiem bija skaidrs, ka Krievija ir agresors, Ukraina – cietējs, visi, kas palīdz Ukrainai ir labie tēli, un otrādi.
Jau 2022. gada martā Deep White darboņiem bija skaidrs: visumā gaišais Māra Simanoviča – veiksmīga uzņēmēja tēls uzmirdzēs pilnīgi spožs un balts, ja to saistīs ar palīdzību Ukrainai. Protams, šai palīdzībai vajadzēja būt publiskai, pietiekoši lielai un nozīmīgai, tādai, kas gan spētu piesaistīt uzmanību, gan to noturēt ilgstošā laika periodā, vismaz līdz 2023. gada maijam.
Lai sasniegtu šādu atpazīstamību, konkrētajam uzņēmējam ir vai nu pilnīgi jāvelta sevi kādam projektam (kā tas notika, piemēram, ar Ukrainas palīdzības konvojiem vai projektu “Borščs”), vai jāizveido plašāka kustība, kurā būtu iesaistīti vairāki pozitīvi tēli un kura darbotos kaut cik autonomi.
Deep White nosliecās par labu otrajam risinājumam, jo Simanovičam nebija ne laika, ne vēlmes ziedot sevi individuālas kampaņas veidošanai, turklāt viņam bija arī darba pienākumi Eco Baltia. Tā radās kustība “Uzņēmēji mieram” – to izveidoja aģentūra Deep White, un lielā mērā tā tika radīta Simanoviča tēla spodrināšanai.
Šeit jāpaskaidro, ka sabiedriskās kustības nerodas pašas no sevis – vienmēr ir kādi pavisam konkrēti cilvēki, kuri izdomā koncepciju, darbības formu, organizē administratīvos darbus, un tamlīdzīgi, un “Uzņēmēji mieram” bija Deep White un Māra Simanoviča kopprojekts.
Lai par Simanoviča labdarību varētu runāt pietiekoši skaļi, ziedotajām naudas summām vajadzētu būt ievērojamām – vismaz ar piecām nullēm rakstāmām. Ne Simanovičs pats, ne viņa kuratori negrasījās šādas naudas summas ziedot no saviem līdzekļiem, uz šādu soli nebija iespējams pierunāt arī Simanoviča vadītā uzņēmuma Eco Baltia akcionārus – Lietuvas investīciju fondu Invalda un Eiropas rekonstrukcijas un attīstības banku (ERAB).
Tomēr Eco Baltia akcionāri bija pierunājami ziedot ievērojamas naudas summas tādā gadījumā, ja tie saņemtu nodokļu atlaides ziedoto summu apmērā – tehniski tas nozīmētu, ka uzņēmuma ienākuma nodokli viņi nemaksātu Valsts kasē, bet ieskaitītu tādas organizācijas kontā, kurai ir sociālā labuma statuss.
Faktiskais rezultāts šādai nodokļu optimizācijai ir tāds, ka naudu ziedo nevis uzņēmums, bet gan valsts budžets nesaņemtā ienākuma nodokļa veidā, savukārt uzņēmumam tiek viss gods par it kā izdarītu ziedojumu.
Eco Baltia bija iecerējusi 2022. gadā realizēt vēl kādu shēmu – publiski stāstot par nepieciešamību veikt tālākas investīcijas, uzņēmums emitēja parādzīmes un piesaistīja astoņus miljonus eiro no finanšu tirgiem, bet patiesībā šos astoņus miljonus izmaksāja kā dividendes saviem akcionāriem: fondam Invalda, ERAB un Simanovičam.
Lai izmaksātu astoņus miljonus dividendēs, Eco Baltia koncerna meitas uzņēmumiem AS PET Baltia, SIA Eco Baltia vide, AS Latvijas zaļais punkts un SIA Nordic plast vajadzēja nomaksāt divus miljonus uzņēmuma ienākuma nodokli Valsts kasē. Gala rezultātā šie uzņēmumi Valsts kasē iemaksāja vien miljonu astoņsimt tūkstošus, bet divsimt tūkstošus pārskaitīja kā “ziedojumu”.
Tādēļ jau tūlīt pēc ieceres formulēšanas Simanovičs parādījās Finanšu ministrijas gaiteņos ar uzstājīgu vēlmi saņemt sociālā labuma statusu savam iecerētajam veidojumam, tomēr viņam neveicās tik labi, kā viņš to bija iecerējis.
Finanšu ministrija patiešām piešķir sociālā labuma statusu organizācijām, kuras ir pierādījušas, ka tās darbojas sabiedrības labā, bet šoreiz nodokļu atlaižu labumus Simanovičs mēģināja iegūt organizācijai, kas ne tikai nebija sevi pierādījusi, bet pat nebija formāli nodibināta.
Vai nu iemesls bija šī formālā neatbilstība, vai tas, ka augstā amatā Finanšu ministrijā strādāja vēl kāds cilvēks, kuru Simanoviča darbības bija ierāvušas kriminālprocesā, bet šoreiz viņam nācās doties projām ar tukšām rokām, tas ir, bez nodokļu atlaides topošajam veidojumam.
2022. gada sākumā, nesaņemot pretimnākšanu no Finanšu ministrijas, Simanovičam un viņa padomdevējiem no Deep White bija jāatrisina problēma, - ja formāli tiktu dibināta organizācija “Uzņēmēji mieram”, tā, iespējams, varētu nemaz nesaņemt iekāroto nodokļu atlaižu statusu, un Eco Baltia koncerna uzņēmumi nevarētu tās kontā ieskaitīt Simanoviča slavas spodrināšanai nepieciešamos līdzekļus. Šāda situācija savukārt diskreditētu un faktiski iznīcinātu visu labo ieceri par “Uzņēmēji mieram” projektu, proti, uzņēmums gan būtu nodibināts, bet nauda tajā neieplūstu.
Jāatzīst, ka, atrisinot šo problēmu, Simanovičs kārtējo reizi nodemonstrēja izcilu shēmošanas prasmi, proti, iecerēto kustību viņš gan nodibināja, gan nenodibināja vienlaicīgi. Kā tas redzams no Uzņēmumu reģistra datiem, tāda organizācija kā “Uzņēmēji mieram” nemaz nav nodibināta un reģistrēta, un formālo darbību vietā (reģistrēšana Uzņēmumu reģistrā, bankas konta atvēršana) projekta vadītāji iztika ar tīrām PR aktivitātēm – reklāmas sociālajos tīklos, presē, televīzijā un mājas lapas izveidē.
Bet kā tad Simanovičs un Deep White atrisināja formālos jautājumus, galu galā, kā viņi varēja piesaistīt ziedojumus? Ieskatoties “Uzņēmēji mieram” uzsaukuma priekšpēdējā rindkopā, ir redzams aicinājums ziedojumu summas pārskaitīt organizācijas Riga TechGirls kontā.
Interesanti, kas tā par organizāciju, un kāpēc nauda būtu jāskaita tās kontā? Liekas, ka nevienam no daudziem labticīgajiem ziedotājiem šāds jautājums nenāca pat prātā, un uzņēmums Riga TechGirls, kurš līdz tam nodarbojās ar programmēšanas apmācībām sievietēm un kura gada apgrozījums nekad nebija pārsniedzis simt tūkstošu eiro, 2022. gadā tika pārpludināts ar ziedojumiem divu miljonu trīsimt tūkstošu apmērā.
Uzņēmuma dibinātāja Anna Andersone bija Simanoviča studiju biedrene, kuru viņš acīmredzot bija pārliecinājis iesaistīties šajā projektā, bet ne jau studiju biedru attiecības bija svarīgākais aspekts, kas Māri bija ieinteresējis. Biedrība Riga TechGirls ar savu daudzu gadu nesavtīgo darbību bija nopelnījusi gluži pamatotu pretimnākšanu no Finanšu ministrijas, un tai bija aktīvs sociālā labuma statuss, kuru varēja izmantot Simanovičs un viņam līdzīgie ziedotāji.
Tādējādi formālais stāvoklis 2022. gada pavasarī bija šāds: kustība “Uzņēmēji mieram” formāli neeksistēja, bija tikai dažu uzņēmēju kopbilde un mājas lapa, bet nebija ne uzņēmuma statūtu, ne vadības, ne bankas kontu. Formālo atbildību par visiem ziedojumiem Simanovičs bija uzgrūdis savai studiju biedrei Annai Andersonei – tieši viņa kā valdes locekle būs atbildīga par visiem materiālajiem apstākļiem, šajā milzu kampaņā.
Lai nu kā būtu, Eco Baltia koncernā esošie uzņēmumi daļu no nodokļiem, kas tiem bija budžetā jāieskaita pie dividenžu izmaksas, pārskaitīja biedrībai Riga TechGirls. Šī daļa bija visai ievērojama – divsimt tūkstoši eiro, tādējādi padarot koncernu Eco Baltia par lielāko “Uzņēmēji mieram” ziedotāju un attiecīgi Māri Simanoviču par viennozīmīgi gaišo tēlu.
Nu tikai šis lieliskais sniegums bija jānostiprina, rosinot Ordeņa kapitulam piešķirt attiecīgo apbalvojumu, un voila – mums ir jauns Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris ar izcilu reputāciju, kurš, ļoti iespējams, jau drīzā laikā cer nomainīt savu piektās pakāpes apbalvojumu pret augstākas raudzes ordeni. Visas ziedošanas shēmas izmaksas jeb patiesā summa, kuru no sevis atrāva Eco Baltia, ir trīsdesmit tūkstoši eiro, - apmēram tikpat, cik izmaksāja Simanoviča reklāma uz Forbes vāka.
Neliela atruna raksta nobeigumā – lūdzu, neapvainojieties visi tie ziedotāji, kuri ieskaitīja savus līdzekļus šīs organizācijas fondos, patiesu motīvu vadīti. Gan šī raksta autoram, gan sabiedrībai kopumā šie centieni liekas ārkārtīgi cēli, tomēr ziedošanas kustības organizators Māris Simanovičs nu reiz ir tāds cilvēks, kurš savu labumu garām nepalaiž pat sīkumos, kā tas izteiksmīgi aprakstīts šajā analīzē.
Cerams, ka lielākā daļa no saziedotajiem līdzekļiem tiešām nonāca Ukrainā un tika izmantoti tās aizsardzības stiprināšanai, lai gan tā īsti nav skaidrs, kam un kādā veidā prasīt atbildību par notikumiem ar ziedojumiem, ja nu gadījumā tajos izpaustos ne tik labi nolūki.
Lūk, piemēram, - it kā nav nekāda iemesla kaut ko pārmest ziedotājam - ātro kredītu operatoram MINTOS, tomēr ļoti dīvaini liekas tas, ka tajā laikā, kad citi ziedotāji ir katrs pa reizei pārskaitījuši lielākas vai mazākas, bet parasti apaļas summas, MINTOS Riga TechGirls kontā dažādos laikos ir ieskaitījis 24 (!) dažādas summas, visas pilnīgi atšķirīgas, visas nevis apaļos eiro izteiktas, bet tādas kā: 171,52; 611,46; 564,89; 372,36; u.t.t.
Iespējams, ka viss ir vislabākajā kārtībā, tomēr iespējams, ka arī šeit tiek realizēta kāda nodokļu shēma, bet nav jau īsti neviena, kam prasīt skaidrojumus – formālā atbildīgā Anna Andersone diezin vai par to kaut ko zina, bet Māris Simanovičs noteikti zina, bet formāli nav visā iesaistīts.
Seko mums 
Centrālā vēlēšanu komisija ceturtdien, 16. novembrī izlēma laikā no 2023. gada 7. decembra līdz 2024. gada 5. janvārim rīkot parakstu vākšanu tautas nobalsošanas ierosināšanai par apturētā likumprojekta “Grozījumi Notariāta likumā” atcelšanu.
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
