Levita paspārnē tapusī mācībiestāde uzjundī marksisma-ļeņinisma universitāšu smaku
Bens Latkovskis, Neatkarīgā01.02.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ar valsts prezidenta Egila Levita uzrunu un citu prominenču piedalīšanos atklāta jauna iestāde – Demokrātijas akadēmija. Kas tas par “zvēru”? Skola? Mācību kombināts? Profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanas institūts?
Kad redzi ziņu par šādas mācību (?) iestādes atklāšanu, tad pirmais jautājums, kas nāk prātā - kāds ir šī pasākuma mērķis? Kāda ir tā dziļākā jēga un patiesais iemesls? Man šādas “demokrātijas akadēmijas” rada vien tiešas asociācijas ar savulaik populārajām marksisma-ļeņinisma universitātēm. Burtiski viens pret vienu.
Uzstājoties LTV “Rīta Panorāmā”, uz šiem jautājumiem centās atbildēt biedrības “Latvijas lauku forums” izpilddirektore Anita Seļicka. Par šīs biedrības saistību ar “akadēmiju” nedaudz vēlāk.
Diemžēl, klausoties Seļicku, šīs akadēmijas idejisko jēgu, tās pastāvēšanas pamatuzdevumu bija grūti atklāt. Varēja just, ka cilvēks cenšas, enerģiski žestikulē un grib pateikt - nu, jūs taču saprotat, vai ne -, bet iekšējas skaidrības pašam nav.
Prakse liecina - ja, prezentējot kādu projektu, cilvēks nespēj skaidri un precīzi definēt, ko viņš grib gala rezultātā panākt, ar kādu mērķi, nolūku projekts tiek attīstīts, tad iemesls ir pašā virspusē. Nekādi dziļāki zemteksti tur nav jāmeklē. Tad tas vienkārši ir kārtējais naudas apgūšanas projekts. Biešu salātu receptes Covid-19 seku pārvarēšanai par 499 990 eiro.
Līdz ar to rodas nākamais jautājums - par kādu naudu šīs “apmācības demokrātijā”? Uzreiz varu Latvijas sabiedrību nomierināt. Atšķirībā no bēdīgi slavenajām “biešu salātu receptēm”, kas tika finansētas no valsts budžeta (par desmit līdzīgos projektos izšķērdētajiem pieciem miljoniem eiro neviens nav nedz politiski, nedz vēl jo vairāk krimināli atbildējis), projektu “Demokrātijas akadēmija” finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.
Savukārt atbilde uz jautājumu, kāda ir šīs “akadēmijas” saistība ar biedrību “Latvijas lauku forums”, atrodama šīs “mācību iestādes” specifikā. Tā piedāvā četru dienu pilnībā apmaksātu mācību programmu Rīgā.
Diez vai kādam rīdziniekam, viņa darba dēvējam (pat valsts vai pašvaldības iestādei) ir liela interese atraut cilvēku no darba un ļaut viņam četras dienas “mācīties” demokrātiju. Cita lieta cilvēkam no provinces. Tur varētu būt zināma interese. Uz četrām dienām nedaudz izrauties no rutīnas, pamainīt vidi un padzīvot Rīgā uz Ziemeļvalstu nodokļu maksātāju/norvēģu naftas naudas rēķina.
Varētu teikt, bezbēdīgs, pat zināmā veidā pozitīvs pasākums. Tā kā “Demokrātijas akadēmijas” atklāšanā dominēja cilvēki ar iesirmām galvām - Dainis Īvāns, Sandra Kalniete, Sarmīte Ēlerte, Egils Levits un citi, tad varētu pat teikt - zināmā mērā nostalģisks. Visi varēja justies nedaudz kā jaunībā. Apmetot plašu laika loku, esam atgriezušies pie kaut kā jau kādreiz tik ļoti pierasta.
Mazliet nomainījušies burti uz izkārtnes, bet pēc būtības tā pati vecā marksisma-ļeņinisma universitāšu sistēma - ideoloģiskās sagatavošanas paaugstināšanas kursi. Ja kāds jauns cilvēks domā, ka šīs “skolas” taču nevar salīdzināt, jo toreiz, pirms četrdesmit gadiem, šajās “universitātēs” klausītājus apmācīja kaut kādās tumšās nelietībās, tad esmu spiests viņu apbēdināt.
Tur tāpat kā tagad “mācīja” tikai labo un gaišo. Kā paaugstināt darbaļaužu labklājību, viņu idejisko apzinīgumu un gatavību (kā sasaucas ar mūsdienās populāro “gatavināšanu”) ar vēl lielāku dedzību celt gaišo komunistisko nākotni, kur visi dzīvos brīvībā, vienlīdzībā un brālībā. Kur no katra prasīs pēc spējām, bet katrs saņems pēc vajadzībām. Vai tad slikti?
Spriežot pēc dažādiem skaidrojumiem, gandrīz tieši ar to pašu nodarbosies jaunā “Demokrātijas akadēmija”. Mācīs interesentus demokrātijas gudrībās. Pareizāk sakot, mācīs “pareizo” demokrātiju. Piemēram, prezidents Levits savā uzrunā jau ar pirmajiem vārdiem ķērās vērsim pie ragiem: “Mēs dzīvojam laikā, kad Rietumu demokrātijas sastopas ar nebijušiem izaicinājumiem. Mūsu demokrātisko kārtību nesen pārbaudīja Covid-19 pandēmija.”
No tālākā teksta izrietēja, ka demokrātija nav viendabīga. Esot “pareizā” demokrātija - tā ir neaizskarama un svēta, bet ir arī tāda, kuru vajadzības gadījumā varot neievērot. Kura tikai traucē. Piemēram, apkarot pandēmiju un droši vien jau arī daudz ko citu, kas nākotnē varētu parādīties.
Arī to visu jau esam dzirdējuši. Tikai citās skaņās. Esot īstā tautas demokrātija un buržuāziskā, kapitālistu nopirktā. Pat grūti saprast, kura šobrīd valda pie mums. Kura ir pareizā? Buržuāziski kapitālistiskā kā vēl nesen vai jau tautas demokrātiskā? Varbūt tieši tāpēc, lai to saprastu, nepieciešama šī akadēmija.
Seko mums 
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.