Lidostu un čemodānus es vairs neatceros, visi aicina mani par Rīgas mēru, bet es plānoju dibināt manis veidotu politisko partiju
Aldis Gobzems12.02.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pirmkārt, es uzskatu, ka esošā politiskā sistēma sevi ir izsmēlusi, tā ir bankrotējusi. Taču, lai piedalītos politiskajā procesā šobrīd, man būs nepieciešama partija. Tādēļ paziņoju, ka plānoju dibināt manis veidotu politisko partiju.
Partijas galvenais uzstādījums būs tautas vēlēts prezidents. Lielākas pilnvaras premjeram un ministriem. Saeimai jākļūst profesionālākai, ļaujot deputātiem strādāt arī citus darbus, kā tas bija pirmskara Latvijā.
Mērķis ir padarīt valsti mazāk atkarīgu no ierēdņiem, piesaistīt politikai spēcīgākos, nevis partiju pakalpiņus, un tādējādi lēmumus ātrākus un precīzākus. Šobrīd visi svarīgie jautājumi ir nogrimuši birokrātijas purvā.
Būs nepieciešams aptuveni gads programmatisko un organizatorisko jautājumu izstrādei, un dibināšanas kongress varētu notikt vēlākais pēc gada, 2021. gada pavasarī. Vēlēšanas notiks 2022. gada oktobrī.
Esmu politikā uz palikšanu un labi saprotu, ka savu ambīciju realizēšanai varbūt vajadzēs cīnīties pat līdz 15. Saeimai. Ar izturību un mērķtiecību tas tiks panākts.
Mani nebaida tas, ka nāksies cīnīties ar valsts finansētu partiju karteli. Ar ideju un minimāliem līdzekļiem var panākt vairāk nekā ar lielu naudu, kas finansē bankrotējušas idejas un solījumus.
Šobrīd ar esošajām partijām ir tāpat kā ar kasešu magnetolu, kuru ar dārgu reklāmas kampaņu kartelis vēlas turpināt pārdot. Un viņi zaudēs modernu un tautai vajadzīgu izmaiņu priekšā.
Līdz šim esmu saņēmis vairāku partiju uzaicinājums pievienoties tām kā Rīgas domes priekšsēdētāja amata kandidāts. Arī daudzi mani atbalstītāji ir uz to aicinājuši. Es vēlos oficiāli paziņot, ka neplānoju šos uzaicinājumus pieņemt. Uzskatu, ka mana vieta un loma ir nacionālajā politikā. Arī mans paziņojums par savas partijas dibināšanu apliecina šo nodomu.
Ņemot vērā, ka priekšvēlēšanu cīņa ir faktiski sākusies, vēlos paust savu viedokli par reāliem pretendentiem uz vietām domē. Tātad:
Saskaņa ar vai bez GKR – Saskaņa Rīgā ir sevi diskreditējusi. Netērēšu Jūsu laiku ar detaļām. Ja esi izgāzies, jādod vieta citiem. Tik vienkārši. Un tas nemaina manu viedokli, ka reālajā dzīvē ir divas Saskaņas - viena domē, bet otra ar virkni sakarīgu cilvēku Saeimā.
GKR – skatīt par Saskaņu. Burovs ir izgāzies. Un viss.
Vienotība – Vilnis Ķirsis ir vājš. Viņam bija iespēja pārņemt varu Rīgā pagājušā vasarā, un viņš to neizmantoja. Tāpēc, ka nobijās. Par viņu nebalsojiet.
Nacionālā apvienība – Ansis Pūpols par Rīgas mēru vienkārši nav nopietni. Tas pat ir smieklīgi.
JKP – Juris Jurašs, manuprāt, ir lielākais korupcijas piesedzējs Rīgas domē. Tāds, kurš kliedz – ķeriet zagli – un pats tikmēr rīkojas. Par viņu pavisam noteikti balsot nevajag. Tad jau labāk par Pūpolu, lai ir smieklīgi.
Mana balss Rīgas domes vēlēšanās aizies par manu politisko konkurentu, ko daudz esmu kritizējis un turpināšu kritizēt Saeimas tribīnē - Attīstībai/Par un Mārtiņu Staķi. Es, protams, neloloju cerības par Edgara Jaunupa plāniem, bet varu tikai cerēt, ka Mārtiņš Staķis nebūs otrs Juris Pūce, Jaunupa izpildītājs.
Es patiešām pērku viņa reklāmstāstu par zemessargu, tēvu un uzņēmēju, kurš maksā nodokļus. Es pirktu arī stāstu, ja uz reklāmas stabiem būtu uzlikts, ka Mārtiņš Staķis nezog veikalā un apstājas pie sarkanās gaismas. Es zinu, ka viņa viedoklis par mani nav tik pozitīvs, bet man ir vienalga. Es patiešām uzskatu, ka viņš šobrīd ir objektīvi labākais no visiem pieteiktajiem mēra kandidātiem un kombinācijā ar tās pašas partijas pašvaldību lietu ministru būs labākais iespējamais risinājums pilsētai.
Aicinu tāpat rīkoties arī Jūs visus. Es gribu rādīt piemēru, ka politikā ir pienācis laiks nevis fanot par saviem čomiem vai partijas biedriem slimnīcu padomēs, bet izvēlēties spēcīgāko no piedāvājumā esošajiem. Un pēc šāda principa es veidošu arī savu partiju.
Pašreizējā Ministru kabineta darba vērtējums (mazliet ar humoru):
1. Premjers Krišjānis Kariņš - muļķīgi smaida, pārzina bremžu kluču maiņu servisos, izpilda preses sekretāra funkcijas un klusē par kino Pionieris ofšoriem.
2. Tieslietu ministrs Jānis Bordāns - plaša profila speciālists alkohola tirdzniecībā, kredītu saņemšanā un nekustamo īpašumu neattīstīšanā, māk sastrādāties tikai ar tiesājamo Jurašu, bet tas arī viss. Nemāk sastrādāties ar citiem ministriem, drošības dienestiem, prokuratūru, tiesu, tiesiskums piedzīvojis zemāko punktu valsts vēsturē, Saeima un Ministru kabinets nepilda likumus. Manuprāt, melis, kas cer uz sektantu atbalstu.
3. Satiksmes ministrs Tālis Linkaits - bildējas ar omēm autobusā, izmaksā mega atlaišanas pabalstus dzelzceļa bosiem, atlaiž tūkstošus dzelzceļā, nolaiž pa burbuli tranzītu, nespēj pieņemt darbā valsts sekretāru un runā par ātrgaitas maģistrāli, jo domā, ka visi muļķi, un neredz, ka satiksmes jomā nav izdarījis neko.
4. Izglītības ministre Ilga Šuplinska - strādā pie tā, lai atņemtu bērniem brīvpusdienas, gandrīz iznīcina Latvijas Universitāti, Pandoras lādē meklē skolotāju algas un neatrod.
5. VARAM ministrs Juris Pūce - ostā iekārto Jaunupa draudzeni, Sabiedrības integrācijas fondā iekārto sievu, Vides dienestā iekārto Jaunupa draudzeni, atkritumus labprāt atdotu biedram no paša biedrības, Ādaži tagad laikam būs Saulkrastos vai otrādi, nu, tas joks, protams.
6. Aizsardzības ministrs Atis Pabriks - gadu 600 miljonu budžetā meklēja dronu bezvests.lv, pērk vecus tankus, patīk smalkas pieņemšanas.
7. Veselības ministre Ilze Viņķele - centās saraksta biedreni Rubesu iedabūt padomē slimnīcā, bet pat tas neizdevās. Mediķu algas - mediķiem pašiem esot tās jāmeklē.
8. Zemkopības ministrs Kaspars Gerhards - kur viņš ir, kāds zina?
9. Kultūras ministrs Nauris Puntulis - labi izskatās, sasniegumi ministra postenī pagaidām mazāki nekā dziesmai “Mēs pārtiekam viens no otra”.
10. Finanšu ministrs Jānis Reirs - priecīgs, ka ir amatā.
11. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs - sēž biznesa klasē uz Helsinkiem un valsts maizē piemaksiņās saņem vairāk nekā nospiedošs vairums Latvijas biznesmeņu. Investīcijas viņu interesē tiktāl, ciktāl paša vēderam.
12. Ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro - jūtams kadru trūkums, bet Vienotības sponsoru stutēto valsts sekretāru bija drosmes izmest. Loģiski, tagad Vienotībai būs drosme izmest pašu.
13. Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens - labi izskatās, nenolaižas līdz Bordāna līmenim, prasītos drosmīgāka rīcība.
14. Labklājības ministre Ramona Petraviča - ticiet man, ministres dekoltē panāks vairāk investīciju piesaistē nekā Rinkēviča dibens biznesa klasē.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
