Iesaki rakstu: 
Daudzi no mums pazīst Andri Kulbergu kā Auto asociācijas prezidentu un cilvēku, kurš īpaši pēdējā laikā diezgan bieži sniedz intervijas televīzijā par dažādām ar autotransportu saistītām tēmām. Papildus saziņai ar medijiem Andris ļoti aktīvi darbojas sociālajos tīklos, īpaši Twitter, par ko šajā tekstā vēlos pateikt dažus vārdus.
Nonācis Andra Twitter profilā, uzreiz pārliecinies, ka viņš ir dedzīgs auto entuziasts, jo konta aprakstā vārdi un attēli kliedz, ka Andris un mašīnas ir viens vesels. Auto eksperts, auto fanātiķis, Latvijas Auto asociācijas prezidents – ar šādiem vārdiem Andris sevi raksturo savā Twitter kontā.
Tiesa, padziļināti izpētot saturu, ko Andris veido, negribīgi jānonāk pie secinājuma, ka viņš automašīnām nevelta tik daudz laika, kā varētu šķist no pirmā acu uzmetiena, un tā vietā daudz vairāk laika velta patriotiskiem saukļiem, valdības kritikai un Krievijas troļļošanai.
Šeit ir neliela Andra pēdējo 5 mēnešu tvītu analīze, no kuras ar neapbruņotu aci var redzēt, ka, neskatoties uz svinīgajiem apgalvojumiem par auto ekspertu un auto fanātiķi, viņš patiesībā ir ģeopolitikas eksperts un covid fanātiķis.
|
Covid |
27% |
33 |
|
Transports un auto |
23% |
28 |
|
Pasīvā agresija pret Krieviju |
16% |
19 |
|
Politiskā demagoģija |
16% |
19 |
|
Par dzīvi un biznesu |
10% |
12 |
|
Spēcīga valdības kritika |
8% |
10 |
Interesanti, ka, kad viens no Andra sekotājiem vērsa viņa uzmanību uz to, ka Auto asociācijas prezidentam, iespējams, vairāk nekā 23% sava laika Twitter būtu jāvelta automašīnām, Andris atbildēja, ka šis konts ir nevis asociācijas, bet viņa personīgais konts, un tāpēc viņam ir tiesības tajā paust savu personīgo viedokli par jebko. Uz nākamo jautājumu, kāpēc tad pirmais, ko mēs redzam, ieejot viņa “personīgajā” kontā, ir viņa amats asociācijā un links uz asociācijas mājaslapu, Andris nolēma savam sekotājam neatbildēt.
Asociācijai tiešām ir savs konts Twitter, kurā pēdējais ieraksts veikts 2017. gadā. No kā var secināt, ka Andrim, lai savā “personīgajā” kontā nedaudz patroļļotu Krievijas vai Latvijas valdību, laiks ir vienmēr, bet, kopš viņš stājās prezidenta amatā, viņam nav bijis ne minūtes, lai attīstītu asociācijas kontu, kuras prezidents viņš ir.
Runājot par tabulā minēto Andra radošumu, daudziem var rasties jautājums, kāpēc tas vispār notiek? Kāpēc asociācijas biedra mehāniķim citreiz ir jāvelk skrūves 12 stundas dienā, kamēr asociācijas prezidents var darba laikā stundām ilgi bez sirdsapziņas pārmetumiem pļāpāt sociālajos tīklos?
Atbildot uz šo jautājumu, vēlos citēt mūsu Ministru prezidentu Kariņu: “Tāpēc, ka naudas ir tik daudz, kā vēl nekad nav bijis.”
Neskatoties uz to, ka pandēmijas laikā uz bankrota sliekšņa atrodas desmitiem tūkstošu iedzīvotāju un tūkstošiem uzņēmumu, luksusa automašīnu pārdošanas apjomi aug, it kā pagalmā būtu Kalvīša treknie gadi. Vairāk par tai skaitā asociācijas biedru bezprecedentiem panākumiem:
Šeit mēs nonākam pie interesantas pretrunas. No vienas puses, redzam, kā Andris savos tvītos aktīvi iestājas par visgodīgākajiem principiem, kritizē varas iestādes un aicina tautiešus uz patriotismu. Un, no otras puses, redzam asociācijas biedrus, kas vagoniem pārdod luksusa automašīnas, par kurām līzinga maksājumus nereti veic ofšoru kompānijas un visā valstī zināmi krāpnieki, kamēr blakus visam šim stāv asociācijas prezidents Andris un aplaudē. Tāda savdabīga pieeja patriotismam, vai ne.
Diezgan dīvaini ir arī redzēt, kā Andris vairākas reizes dienā Twitter var aicināt valdību racionālāk tērēt naudu cīņai ar pandēmiju, taču viņam nekas nav pret to, ka pie Bentley salona ir rinda ar cilvēkiem, kuri nāvējošās pandēmijas vidū vēlas nomainīt savu divgadīgo Bentley pret pilnīgi jaunu.
Atgriežoties Andra Twitter un saprotot, ka viņš ir auto eksperts tikai “uz papīra” un pārsvarā ir sava veida hibrīds starp pašmāju politologu un rusofobu, man radās interese, kur Andris saviem tvītiem smeļas iedvesmu. Pavadījis burtiski piecas minūtes, papētot kādiem kontiem viņš seko, es uzreiz guvu atbildi uz vairākiem jautājumiem.
Pirmkārt, kā jūs paši saprotat, ar auto saistīto kontu, kuriem seko Andris, ir apmēram tikpat daudz, cik viņa tvītu par automašīnām.
Otrkārt, starp kontiem atradu Mihailu Hodorkovski, kurš nav tas lielākais auto eksperts pasaulē, bet kurš tika notiesāts par krāpšanos lielā apjomā, mantiskā kaitējuma nodarīšanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, ļaunprātīgu tiesas lēmuma neievērošanu un atkārtotu dokumentu viltošanu. Kā arī atradu anonīmo latviešu troļļa kontu ar lietotājvārdu “dirsā līdējs”.
Tajā pašā laikā zināt, cik no 36 asociācijas pārstāvētajiem auto zīmoliem seko Andris? Nevienam. No 322 kontiem, kuriem Andris seko, tikai diviem ir saistība ar globāliem auto zīmoliem, bet arī šī saistība ir pilnīgi netieša – “BMW Latvija”, kas nav BMW GmbH koncerna oficiālais konts, un “FORD Europe” reklāmas brošūras konts, kas arī nav „Ford Motor Company” oficiālais konts.
Izrādās, ka piebāzt galvu ar blēņām, ko globālie auto koncerni raksta Twitter, nav Auto asociācijas prezidenta cienīga nodarbošanās. Acīmredzot apzināties, ko par dzīvi domā “dirsā līdējs”, Auto asociācijas prezidentam ir daudz noderīgāk nekā informācija no „Toyota” vai „Land Rover”.
Tā kā šis ir auto teksts, nebūtu slikti parunāt arī par automašīnām. Precīzāk, par vienu konkrētu auto, kas pieder Andrim - 1973.gada „Dodge Challenger” ar 7,2 litru dzinēju, kas pilsētā patērē aptuveni 30 litrus benzīna uz 100 km. Vairāk par šo krāšņo zvēru šeit:
Šis Andrim piederošais rijīgais auto ir interesants pirmām kārtām tāpēc, ka gandrīz visās intervijās, kurās Andris piedalās, viņam nākas dalīties ar informāciju par absolūti pretēju tēmu - par videi draudzīgiem transportlīdzekļiem.
Viņš bieži stāsta par elektrisko mašīnu priekšrocībām un cita starpā lielu uzmanību pievērš vides draudzīguma jautājumam. Runājot par emisijām, Andris atzīmē, ka tās ir jāsamazina pēc iespējas ātrāk, un sniedz daudz padomu, kā šo samazinājumu panākt valsts mērogā. Viņš vairākkārt akcentē videi postošās sekas, ko rada īpaši piesārņojošu transportlīdzekļu izmantošana, un mudina iedzīvotājus pārslēgties uz videi draudzīgākām automašīnām.
Bet, kad kamera pārtrauc ierakstīšanu, Andris nokāpj stāvvietā pie studijas, iekāpj savā septiņlitru dodžā un ar mierīgu sirdi dodas savās darīšanās, izmetot gaisā CO2 atkritumus tikpat daudz kā aptuveni 6 „Toyota Yaris” hibrīdi.
Šeit atkal izrādās tāpat kā ar Andra patriotiskajiem saukļiem un valdības kritiku - viņš ļoti labi zina, kā ir jārīkojas citiem, bet pats savam padomam nez kāpēc sekot nesteidzas.
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Andrim ir ložu necaurlaidīga argumentācija, kāpēc viņam ir Dieva dotas tiesības teikt vienu un darīt tieši pretējo. Bet es vēlreiz atkārtoju, ka cilvēks, kurš lobē videi draudzīgas automašīnas un pats pa pilsētas ielām braukā ar traktora ekvivalentu, ir tas pats, ja miesnieks ar vistas asinīm notraipītā priekšautā vegāniem televīzijā reklamē sojas burgerus.
No otras puses, šī situācija, daudziem droši vien nešķitīs dīvaina. Galu galā mēs visi jau sen esam pieraduši, ka slaveni sportisti-alkoholiķi televīzijā sniedz padomus par veselīgu dzīvesveidu un trīs reizes šķirtas nimfomānes dalās pieredzē par stipras ģimenes veidošanu. Tāpēc, iespējams, ir tikai loģiski, ka saudzēt vidi mums turpmāk mācīs septiņlitru muskuļmašīnas īpašnieks.
Seko mums 
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
Vienā no “bagātākajām” pašvaldībām Latvijā – Ropažu novadā – sākusies pirmsvēlēšanu peldēšana.
Pievērsiet uzmanību attēlam. 1952. gads. Šie vīri dzīvo mežā jau astoto gadu. Nevis kā dzērāji, plikadīdas vai “bandīti”, kā tos vēl šodien cenšas attēlot padomju laiku mantojuma sargi un čekas bērni, bet kā Latvijas partizāni – cilvēki, kuri, ziedojot savas dzīvības, līdz pēdējam elpas vilcienam pretojās okupācijai.
Iespējams, ka tuvā nākotnē skaistos dabas skatus, ar kuriem šodien lepojamies, indiešu bērneļi Latvijā varēs skatīt tikai bilžu grāmatās. Pie reizes arī uzzināt, ka kādreiz šeitan pie Baltijas dzīvojuši latvieši, kas labprātīgi izmiruši, bet aizejot izpostījuši visu aiz sevis. Rēzijas Kalniņas pravietojums, ka pastāv plāns iztīrīt šo zemi, lai tā būtu placdarms kaut kam citam, iegūst arvien skaidrākas aprises.
