Lieldienas mūs iedrošina cerēt, ka Dievam ir risinājums vissarežģītākajam samezglojumam
Zbigņevs Stankevičs, Rīgas arhibīskaps metropolīts21.04.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jēzus savā atvadu runā Pēdējo Vakariņu laikā teica mācekļiem: “Es jums atstāju mieru, savu mieru es jums dodu. Es dodu jums ne tā, kā pasaule dod. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas.” (Jņ 14:27)
Šis iedrošinājums mācekļiem bija ļoti vajadzīgs, jo pēc sava Skolotāja aresta, notiesāšanas uz nāvi, publiskas pazemošanas un piesišanas krustā viņi jutās apjukuši, pārbijušies un zaudējuši savas līdzšinējās dzīves pamatus zem kājām.
Bet tad pēkšņi notiek neizprotamais, kas aprakstīts tālākajā Jāņa Evaņģēlija tekstā: “Šīs nedēļas pirmās dienas vakarā, kad mācekļi, baidīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, atnāca Jēzus un, nostājies viņu vidū, sacīja: „Miers jums!” To sacījis, viņš rādīja tiem savas rokas un sānus. Mācekļi, ieraudzījuši Kungu, kļuva līksmi. Jēzus viņiem atkal sacīja: „Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu!’ To pateicis, viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: ‘Saņemiet Svēto Garu!”” (Jņ 20:19-23)
Šis Evaņģēlija fragments ne tikai apraksta reālos tā laika notikumus, bet vienlaicīgi ir arī metafora par mūsu dzīvi. Katrs no mums ir gājis cauri pārbaudījumiem un apjukuma stāvoklim, kas pēc tam parasti ir beidzies ar kādu risinājumu.
Arī šobrīd apkārtējā pasaulē ir juku un nemiera laiki. Daudzi jūtas līdzīgi tam, kā Kristus mācekļi pēc viņa nāves un noguldīšanas kapā. Tomēr Lieldienas jeb Kristus augšāmcelšanās svētki mūs iedrošina cerēt, ka Dievam ir risinājums vissarežģītākajam samezglojumam, kā arī atklāj jaunu perspektīvu, ka mēs nekad neesam vieni savās problēmās, jo, aizejot no mācekļiem, Jēzus ir apsolījis: “Es esmu ar jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mat 28:20)
Novēlu jums šajos svētkos piedzīvot sastapšanos ar Augšāmcēlušos, pieņemt to mieru, ko Viņš sniedz, un saņemt Svēto Garu, kurš atbrīvo mūs no apjukuma un bailēm par nākotni.
Priecīgus Kristus augšāmcelšanās svētkus!
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.