Iesaki rakstu: 
Vai varat iedomāties situāciju, ka Otrā pasaules kara laikā uz Angliju aizbēguši vācu antifašisti, raidot ziņas no Londonas, Vācijas armiju dēvētu par savējo un aicinātu klausītājus vairot šīs armijas kaujas spēju?
Šo jautājumu es vēlētos uzdot visiem tiem, kas izsaka nožēlu par Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) lēmumu anulēt apraides licenci telekanālam “Doždj” un domā, ka tas ir nesamērīgs iepretim pieļautajiem pārkāpumiem.
Īsa uzziņa. Pēc 24. februāra Rīga ir kļuvusi par vietu, kur bāzējas virkne Krievijas tā saukto opozīcijas mediju. Līdzās jau agrāk te dislocētajam ziņu portālam “Meduza”, Rīgā patvērumu radušas “Novaja Gazeta”, “Radio Svoboda”, BBC un “Deutsche Welle” krievu redakcijas, “The Insider”, “Vazhnie istorii”, TV “Doždj” un citi, kopumā divdesmit trīs mediji. Nopietnas problēmas līdz šim ir radušās tikai ar “Doždj”.
Šā kanāla informācijas dienesta vadītāja Jekaterina Kotrikadze 3. augusta intervijā ar Rīgas mēru Mārtiņu Staķi neslēpa sašutumu par Latvijas varas iestāžu plānoto okupācijas pieminekļa demontāžu, kā arī izteica neapmierinātību ar valdības lēmumu apturēt tūrisma vīzu izsniegšanu Krievijas pilsoņiem.
It kā Latvija būtu Piemaskavas vasarnīcu ciemats, kur galvaspilsētas pārstāve ieradusies, lai norādītu, ko te drīkst un ko nedrīkst darīt.
Tam sekoja daži pārkāpumi, taču punktu pielika komentētājs Aleksejs Korosteļovs, kas 1. decembra ēterā lūdza skatītājus informēt redakciju par iesauktajiem: “Ja jums ir liecības par to, kā norit mobilizācija, kā mobilizētie dienē frontē, ja vēlaties pastāstīt, kādas problēmas ir Krievijas armijā, – rakstiet mums!” Un piebilda: “Ceram, ka daudziem karavīriem arī mēs esam varējuši palīdzēt, piemēram, ar aprīkojumu un vienkārši ar elementārām ērtībām frontē.”
Kā vēlāk paskaidroja kanāla vadība: mēs esam tikai par to, lai “mūsu nabaga zēniem” frontē nebūtu jāsalst.
Tātad tie, kas Ukrainā spīdzina, izvaro, sakropļo un nogalina, tiek saukti par “mūsu nabaga zēniem”.
Un tā vietā, lai mudinātu “zēnus” izvairīties no iesaukšanas un skaidrotu, ka labāk ir nonākt cietumā nekā Ukrainā, tiek gādāts par viņu “ērtībām frontē” – okupantu armijas ērtībām Ukrainas frontē.
Krievu žurnālists Igors Jakovenko šim fenomenam ir noteicis precīzu diagnozi: “liberālā burziņa” fantoma sāpes. Uzsverot, ka Latvija cīnās nevis ar vārda brīvību, bet ar prettiesisku darbību. Likuma priekšā visi ir vienādi, un ienācējiem, pat ja viņi ir pret Putinu, ir jārespektē patvērumu piešķīrušās valsts likumi.
Savukārt krievu kara korespondents Arkādijs Babčenko ir pavisam tiešs: “Jūs ar savām reportāžām ne tikai risināt “mūsu zēnu” apgādi ar zeķēm, kabatlakatiņiem, segām. Nē. Jūs, sasodīts, sniedzat materiālu atbalstu agresora armijai, vairojot tās cīņas sparu, lai tā sekmīgāk varētu nogalināt cilvēkus viņu pilsētās.
Jūs, sasodīts, vairojat okupācijas armijas kaujas spēju. Vai jūs to maz saprotat?
Jūs esat tas pats Aleksandrova deju ansamblis, kas brauca uz Sīriju dancot iznīcinātāju priekšā. Tikai mazliet “liberālāks”. Tas arī viss.”
Apraides licence ir atņemta par vairākkārtējiem pārkāpumiem. TV “Doždj”: 1) nav nodrošinājis saviem raidījumiem latviešu subtitrus, kā tas bija paredzēts licences izsniegšanas noteikumos; 2) ir rādīta karte, kur Krima iezīmēta kā Krievijas teritorija; 3) okupācijas armija ir nosaukta par “mūsu armiju”; 4) ēterā ir izskanējis aicinājums ziņot par okupācijas armijā mobilizēto grūtībām, un izteikta cerība palīdzēt tās novērst.
Turklāt NEPLP 5. decembrī saņēma vēstuli no Valsts drošības dienesta. Tās saturu NEPLP neatklāj, bet norāda, ka vēstulē ir sniegta informācija par draudiem Latvijas nacionālajai drošībai un sabiedriskai kārtībai.
Savukārt Valsts drošības dienests norāda: “Nav pieļaujams, ka Latvijas informatīvajā telpā tiek izplatīta informācija, kas aicina sabiedrību sniegt atbalstu Krievijas okupācijas spēkiem. Krievijas bruņoto spēku mērķtiecīgie militārie uzbrukumi un īstenotā vardarbība pret Ukrainas civiliedzīvotājiem ir atzīti par terorismu, bet Krievijas Federācija – par terorismu atbalstošu valsti.”
Taču izskatās, ka “Doždj” vadība tomēr nav sapratusi, kāpēc tai anulēta apraides licence un ka tagad vajadzētu izanalizēt notikušo, atzīt pieļautās kļūdas un atvainoties.
Tā vietā ir izplatīts paziņojums, ka medijs turpmāk būs skatāms platformā “Youtube”, uzsverot, ka pret to vērstās apsūdzības ir “netaisnīgas un absurdas”.
Bet ir vēl kāda ziņa. Pēdējo dienu laikā krievu tā sauktā liberālā opozīcija ir atklājusi savu būtību – Latvijai adresētie komentāri skaidri raksturo “krievu pasaules” impērisko domāšanu.
Ukraiņu žurnālists Vitalijs Portņikovs to komentē visnotaļ asi: “Cilvēki, kas gadiem ilgi patiesību ir mainījuši pret naudu un iespēju vienoties ar varas iestādēm, tagad pārmet Latvijai provinciālismu un darbošanos Kremļa interesēs: cik pamācošs sevis atmaskošanas seanss!”
Arī krievu žurnālists Sergejs Loiko, bestselleru “Lidosta” un “Reiss” autors, kas kopš 24. februāra kā brīvprātīgais dienē Ukrainas Teritoriālās aizsardzības spēkos, šiem “opozicionāriem” veltī skarbus vārdus: “Jums bija iespēja pārmainīt Krieviju. Jums bija televīzijas ēters, jūs ar kāju vērāt kremļa kabinetu durvis, dzērāt “visīti” ar ministriem un deputātiem, brāļojāties ar oligarhiem, peldējāties slavā un naudā, bijāt un joprojām esat dolāru miljonāri. Bet jūs pakāsāt savu valsti. Putins ir jūsu produkts. Jūsu dīkdienības, jūsu paštīksmināšanās un augstprātības produkts.”
“Jūs taču paši bijāt ar mieru pahanam un viņa bandītu varai tēlot liberālisma potjomkina sādžu – pat pēc 2014. gada, tiekams jūs izmeta kā nekam nederīgus.”
“Un tagad jūs atļaujaties Latvijai aizrādīt, kā tai savās mājās ir jāuzvedas?”
Piebildīšu, ka arī Lietuvas Radio un televīzijas komisija ir anulējusi “Doždj” apraides atļauju, Igaunijā “Doždj” raidīšana tiek pārtraukta, jo līdz šim to ļāva Latvijā izsniegtā licence, bet Ukrainas Nacionālā televīzijas un radio padome aizliedza Krievijas televīzijas kanāla “Doždj” apraidi jau 2017. gadā.
Čehu režisora Jana Zveraka filmā “Koļa”, kas saņēma “Oskaru” kā labākā ārzemju filma, ir epizode, kur čehs un krievu zēns skatās pa logu un bērns, ieraudzījis tankus, priecīgi iesaucas: “Mūsējie!” Uz ko čehs skumji pamāj ar galvu: “Jūsējie…”
P.S. Kontrastam – fragments no krievu opozīcijas politiķa Iljas Jašina pēdējā vārda Maskavas Meščanskas rajona tiesā šā gada 5. decembrī: “Vladimir Vladimirovič! Redzot šā baisā kara sekas, jūs droši vien pats saprotat, cik smagu kļūdu esat pieļāvis 24. februārī. Mūsu armiju nesagaida ar ziediem. Mūs sauc par slepkavām un okupantiem. Vārdi “nāve” un “iznīcība” tagad ir cieši saistīti ar jūsu vārdu. Jūs esat atnesis briesmīgu nelaimi ukraiņu tautai, kas, iespējams, mums nekad nepiedos.
Taču jūs karojat ne tikai ar ukraiņiem, bet arī ar saviem tautiešiem. Simtiem tūkstošu krievu jūs sūtāt kaujas peklē, daudzi no viņiem nekad neatgriezīsies mājās, pārvērtušies par pīšļiem. Daudzi būs sakropļoti vai sajuks prātā no redzētā un pārdzīvotā. Jums tā ir tikai statistika, skaitļu stabiņi. Bet daudzām ģimenēm tās ir neciešamas sāpes, zaudējot vīru, tēvu un dēlu. Jūs atņemat krieviem mājas. Simtiem tūkstošu mūsu pilsoņu pamet dzimteni, jo nevēlas nogalināt un tikt nogalināti. Cilvēki bēg no jums, prezidenta kungs. Vai jūs to nepamanāt?”
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
