Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Liekas, ka pirms pāris gadiem izskanējušā skandalozā gadījuma par “māju-kuģi” Pāvilostas novadā rezultātā visām valsts pārvaldes un pašvaldības iestādēm tapa skaidrs, ka, ja ēkas konstrukcija tiek reģistrēta kuģu reģistrā, tas tomēr nepadara šo ēku par kuģi un būvniecības normatīvais regulējums būtu attiecināms arī uz šādu ēku būvniecību. Tikai ne Rīgas brīvostai.

Vai nu Rīgas brīvosta ir “nogulējusi” šo notikumu, vai arī tā pilnīgi apzināti turpina pārlieku brīvi interpretēt normatīvos aktus, mēģinot apiet gan būvniecību regulējošo, gan vides aizsardzības normatīvo aktu prasības. Un pats absurdākais ir tas, ka patvaļīgā peldbūves novietošana Daugavā notiek, izmantojot ES ERAF fonda Igaunijas-Latvijas Pārrobežu sadarbības programmas 2014.-2020.gadam projekta #55 “Uzlabota jahtu ostu infrastruktūra un ostu tīkla attīstība Igaunijā un Latvijā” (EST-LAT Harbours) līdzekļus.

Tātad kas īsti ir noticis: Daugavā Ķīpsalas jahtu ostas rajonā (iepretī Balasta dambim) pēc Rīgas brīvostas pasūtījuma 2020.gada janvārī tika izvietoti  pontoni ar slipiem, un uz pontona ir novietota būve, kuras funkcija ir moduļu ēka publisko pakalpojumu sniegšanai, tai skaitā bērnu apmācībai. Pēc publiskā iepirkuma tehniskās specifikācijas prasībām ēkā jābūt šādām telpām: inventāra noliktava, mācību klase, birojs, atpūtas telpas un sanitārās telpas.

Par minēto faktu tika informētas kompetentās institūcijas, tai skaitā Rīgas pašvaldības būvvalde un Rīgas brīvostas pārvalde. Rīgas brīvostas pārvalde savā 2020. gada 3.februāra paskaidrojumā Rīgas pilsētas būvvaldei norāda: “Informējam, ka peldošā konstrukcija ir inženiertehniska ierīce, kas konstruktīvi paredzēta izmantošanai uz ūdens, bet nav uzskatāma par kuģi Jūras kodeksa izpratnē. Peldošās konstrukcijas reģistrē Kuģu reģistrā, un uz tām attiecināmas normas, kas piemērojamas kuģiem saskaņā ar Latvijas normatīvajiem aktiem (skat. Jūras kodeksa 8.¹ pantu). Peldošā konstrukcija nav būve Būvniecības likuma izpratnē.”

Rīgas brīvostas vēstule tiešam apliecina augstāk norādīto, ka Rīgas brīvosta mēģina apiet būvniecību regulējošo normatīvo aktu prasības un savai prettiesiskai rīcībai izvirza nepamatotus argumentus.

Tas, ka Rīgas brīvostas pieminētais Jūras kodeksa 8.¹pants nekādā veidā nesatur izņēmumu no Būvniecības likumā paredzētā regulējuma, izriet arī no Jūras administrācijas 2020.gada 31.janvāra vēstules, kurā Jūras administrācija norāda: “Jūras kodeksa 8.1 pantā ir noteikta peldošo konstrukciju reģistrācijas kārtība Latvijas Kuģu reģistrā. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto, peldošā konstrukcija ir inženiertehniska ierīce, kas konstruktīvi paredzēta izmantošanai uz ūdens, bet nav uzskatāma par kuģi Jūras kodeksa izpratnē.

Attiecīgi Jūras kodeksa 8.1 panta trešā daļa nosaka, ka tādu peldošo konstrukciju reģistrācija, kuras paredzētas noteiktu darbu veikšanai uz ūdens, bet nav Jūras kodeksa 8.1 panta otrajā daļā minētās konstrukcijas (peldošie doki, peldošās darbnīcas, peldošās degvielas uzpildes stacijas, debarkaderi, kravas pontoni), nav obligāta. Šādas peldošās konstrukcijas, ja to ūdensizspaids bez kravas ir lielāks par 10 tonnām, pamatojoties uz īpašnieka iesniegumu, var reģistrēt Latvijas Kuģu reģistrā, ja tās pilnīgi izvietotas Latvijas teritorijā un šādas reģistrācijas vienīgais mērķis ir aizsargāt ar peldošajām konstrukcijām saistītās tiesības.”

D.iur. Ilma Čepāne savā rakstā “Kuģis vai māja – tāds ir jautājums”[1] bija norādījusi, ka, “vadoties no būvniecību regulējošajiem normatīvajiem aktiem un administratīvo tiesu judikatūras, šī “māja-kuģis” ir uzskatāma par būvi, kas uzbūvēta bez būvatļaujas”. Tāpat profesore ir aicinājusi noteikt būvniecību regulējošajos normatīvajos aktos tiesisku regulējumu peldošo māju būvniecībai. Diemžēl nedz Ekonomikas ministrija, nedz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija tā arī līdz šīm nav pievērsušās šīm jautājumam.

Tomēr saprātīgi piemērojot spēkā esošos būvniecību regulējošos normatīvos aktus, vadoties no to normu mērķa un gara, neapšaubāmi var nonākt pie secinājuma, ka uz ēku-peldbūvi ir attiecināmi būvniecību regulējošie normatīvie akti.

No Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2016.gada 12.decembra sprieduma lietā SKA -354/2016 izriet, ka “[…]pamatu iebūvēšana nav būvniecības procesa neatņemama sastāvdaļa. Kā Augstākā tiesa jau iepriekš interpretējusi Būvniecības likumā ietverto definīciju, ja ar zemi saistīts veidojums (kurš bez šādas saiknes nevar pastāvēt) ir uzbūvēts ar mērķi to kādai funkcijai pietiekami ilgstoši uzturēt nākotnē, ir pamats to uzskatīt par būvi (sk. Augstākās tiesas 2012.gada 6.janvāra sprieduma lietā Nr.SKA-35/2012 8.punktu). Definīcijā nav teikts, ka saistība ar zemi ir tieši zemē iebūvēti pamati (lai gan parasti tā būs) un ka tikai un vienīgi pamatu iebūvēšana zemē ir tas, kas saprotams kā saistība ar zemi. Tāpat arī iespēja pārvietot nenozīmē, ka objekts nav būve”.

No Būvniecības likuma 1.panta 3.punkta izriet, ka būve ir ķermeniska lieta, kas tapusi cilvēka darbības rezultātā un ir saistīta ar pamatni (zemi vai gultni). Inženierbūves, kas viedo jahtu ostas konstrukcijas ir saistītās ar Daugavas upes gultni. Acīmredzami Rīgas brīvostas pārvalde Būvniecības likumā nav pamanījusi arī tādu jēdzienu kā “būves novietošana”, kas nozīmē būvdarbus, kurus veic iepriekš izgatavotas būves salikšanai no gataviem elementiem paredzētajā novietnē. Viennozīmīgi peldošais pontons var tikt uzskatīts par pamatni, uz kura tiek izvietota ēka (peldbūve). Ēkas funkcionēšanai nepieciešamās inženierkomunikācijas tiks savienotas ar sauszemi. Būvniecības likums nesatur izņēmumu, ka likuma normas nebūtu attiecināmas uz peldbūvēm.

Atbilstoši Ministru kabineta 2014.gada 19.augusta noteikumu Nr.500 “Vispārīgie būvnoteikumi” 1.pielikuma 2.tabulas 8.punktam jahtu ostā izvietoti pontoni un slipi atbilst 2.grupas ostu hidrotehniskām un citām neklasificētām būvēm, savukārt ēka, kas izvietota uz pontona, pēc saviem izmēriem atbilst 2.grupas ēkai. Līdz ar to pirms attiecīgo būvdarbu veikšanas bija jāizstrādā būvniecības dokumentācija atbilstoši Ministru kabineta 2017.gada 9.maija noteikumu Nr.253 “Atsevišķu inženierbūvju būvnoteikumi” normām, kas attiecas uz 2.grupas būvju novietošanu, kā arī Ministru kabineta 2014.gada 2.septembra noteikumu Nr.529 “Ēku būvnoteikumi” normas.

Rīgas brīvosta ir klaji ignorējusi dažādu institūciju nosacījumus, kuras tika pievienotās atklātā konkursa iepirkuma nolikumam.

Piemēram, Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Vides pārvalde 2018.gada 10.maija vēstulē Nr.DMV-18-1485-nd ir skaidri norādījusi, ka ir nepieciešams saņemt gan būvatļauju, gan tehniskos noteikumus no Valsts vides dienesta. Valsts vides dienesta Lielrīgas reģionālā vides pārvalde savā 2018.gada 21.marta vēstulē Nr.4.5.-06/2322 norādīja, ka, lai pārvalde varētu izsniegt noteikumus paredzētājai darbībai, ir nepieciešams iesniegt vēl papildus informāciju.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2015.gada 27.janvāra noteikumu Nr.30 “Kārtība, kādā Valsts vides dienests izdod tehniskos noteikumus paredzētajai darbībai” Pielikuma 9.4.apakšpunktu jahtu un citu mazizmēra kuģošanas līdzekļu piestātņu ierīkošanai, kā arī saskaņā ar 10.5.apakšpunktu cilvēka dzīvošanai vai saimnieciskajai darbībai izmantojamas mākslīgi radītas, peldošas, ar zemi nesaistītas konstrukcijas.

Papildus tam augstāk minētajā vēstulē ir norādīts, ka, lai izvietotu jahtu ostas infrastruktūru, ir nepieciešams iznomāt daļu no Daugavas akvatorijas atbilstoši Ministru kabineta 2009.gada 11.augusta noteikumiem Nr.918 “Noteikumi par ūdenstilpju un rūpnieciskās zvejas tiesību nomu un zvejas tiesību izmantošanas kārtību” (turpmāk – noteikumi Nr.918). Atbilstoši Zemes pārvaldības likuma 15.panta otrajai daļai vietējā pašvaldība ir iekšējo publisko ūdeņu valdītājs. Atbilstoši noteikumu Nr.918 2.7., 2.8. un 2.12.apakšpunktiem publiskos ūdeņus iznomā rekreācijai (atpūtas uz ūdeņiem un peldvietu organizēšanai); ūdenssportam; kā arī peldbūvju izvietošanai, lai ierīkotu ar pakalpojumu sniegšanu saistītus objektus.

Par brīnumu Rīgas brīvostas pārvalde savā vēstulē atzīst, ka nomas līgums nav noslēgts, norādot, ka “daļa Ķīpsalas jahtu ostas infrastruktūras ir Rīgas brīvostas teritorijā, un šobrīd, sadarbībā ar Rīgas domes Mājokļu un vides departamentu tiek risināts jautājums par ūdens akvatorijas, kas nav Rīgas brīvostas teritorijā, iznomāšanu RBP”. Tātad Rīgas brīvosta Daugavā izvietojusi peldbūvi, ignorējot Rīgas pilsētas pašvaldības kā publiskās upes valdītāja tiesības.

Rīgas brīvosta savā vēstulē pilnīgi nihilistiski apgalvo, ka “iepriekš minēto saistošo noteikumu 574.punkts neuzliek par pienākumu peldošās konstrukcijas risinājumus saskaņot ar Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldi”.

Bet apskatīsimies, ko norāda Nacionālās kultūras mantojuma pārvalde savā 2020.gada 30.janvāra vēstulē: “Teritorijas vērtību veido kvartālu grupa, kura vēsturisko vērtību veido saglabājies 19.gs. izveidojušos ielu tīkls un apbūve, atspoguļo Rīgas priekšpilsētas dzīves telpu un veidu 19.gs.un 20.gs.1.pusē. Ar siluetu un apbūves ritmu sevišķi vērtīga ir Balasta dambja apbūve.

Saistībā ar saņemto iesniegumu Rīgas reģionālā nodaļa veikusi apsekojumu Pilsētas jahtklubā, Ķīpsalā, Balasta dambī, par ko sastādīts Apsekošanas akts Nr.AA-0098/2020. Tāpat Pārvalde informē, ka aicinājusi Rīgas brīvostas pārvaldi sniegt skaidrojumu par peldbūves izbūvi laivu un jahtu ostas teritorijā.”

Atbilstoši Rīgas vēsturiskā centra teritorijas plānojumam teritorija, kurā tiek veiktas patvaļīgās darbības, atrodas Kompleksas ūdens telpas attīstības teritorijā Ū2-6 Ķīpsalā starp Balasta dambi un CDE dambi. Saskaņā ar teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu 574.punktu jahtu ostu infrastruktūras risinājumi ir jāsaskaņo ar Nacionālai kultūras mantojuma pārvaldi, kas attiecīgi arī tika norādīts Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta 2018.gada 27.marta vēstulē Nr.DA-18-1644-nd.

Tātad, ja, kā apgalvo Rīgas brīvostas pārvalde, viņiem peldbūves nebūtu jāsaskaņo ar Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldi, tad kāpēc no viņiem tiek prasīts paskaidrojums par šādas peldbūves izbūvi? Jautājums laikam ir retorisks.

Ir saprotams, kad privātpersonas veic patvaļīgu būvniecību un pēc tām mēģina to legalizēt. Tomēr gadījumā, kad šādas darbības veic publiskā institūcija, tiek sagrauta Latvijas iedzīvotāju uzticēšanās valsts un pašvaldību iestādēm. Rodas šāds jautājums: “Priekš kam privātpersonām ievērot likumus, ja pat publiskās institūcijas savā darbībā tos neievēro?”.

Un nobeigumā apskatīsimies, kurš ir šīs izpildītājs, kas pēc Rīgas brīvostas pasūtījuma veic šādas, maigi izsakoties, ne pārāk tiesiskās darbības?

Tātad SIA “Pontoni.lv” tika izvēlēta atklātā konkursa “Ķīpsalas jahtu ostas infrastruktūras uzlabošana” (iepirkuma identifikācijas Nr.RBP_2018/43_ES_ERAF) rezultātā. Var rasties jautājums, varbūt šīs ir pretendents ar viszemāko cenu, un tad, ko no tāda var gribēt? Par izbrīnu, atbilde ir “nē”, un no pretendenta, kurš piedāvājis viszemāko cenu (216 788 eiro), SIA “Pontoni.lv” šķir “nieka” 128 tūkstoši eiro (SIA “Pontoni.lv” piedāvātā cena ir 345 377,4 eiro).

Pēc Komercreģistra datiem SIA “Pontoni.lv” pamatkapitāls ir 2 846 eiro, un ir tikai viens darbinieks. Turklāt Atklātā konkursa nolikumā kā kvalifikācijas prasība tika norādīts, ka “pretendents iepriekšējo 3 gadu laikā (2015., 2016., 2017. un 2018.gadā līdz piedāvājuma iesniegšanas dienai) ir projektējis, izgatavojis un nodevis pasūtītājam vismaz vienu peldošo konstrukciju.”

Savukārt, no publiski pieejamās informācijas izriet (LETA 10.07.2019.), ka SIA “Pontoni.lv” tikai veidos Viļakas ezerā koku laipu un pontonu tiltu. Tāta  no visa var secināt, ka Rīgas brīvostas pārvalde par ne pārāk zemo cenu ir izvēlējusies “ārkārtīgi pieredzējušo pretendentu”.


[1] Ilma Čepāne. Kuģis vai māja – tāds ir jautājums. Jurista vārds, 10.04.2018./Nr.15 (1021)

An error has occured