Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Mākslinieka Kristiana Brektes darbi pēdējās nedēļās izlauzušies ārpus mākslinieku un mākslas baudītāju subkultūras namiņa un nokļuvuši plašajā kolektīvās kultūras mežā. Šajā mūžamežā dzīvo visvisādi zvēri, tur aiz dažādiem tabu senkokiem mīt būtnes, kuras paši cilvēki bieži vien slēpj ne tikai no citiem, bet arī no sevis.

Kristiana darbi ar savu formu un saturu te daudziem ir negaidīti viesi, kas izraisījuši apjukumu un naidu gan pret sevi, gan pašu šo tēlu radītāju. Cilvēki, ieraudzījuši šos tēlus, metas tulkot to parādīšanos un nozīmi pēc savas izpratnes un ieskatiem. Turklāt dalība tēlu tulkošanā pieaug kā lavīna un pārņem daudzu to cilvēku prātus, kuri līdz šim daudz nav saskārušies ar mākslas procesu un kuri neseko mākslas tendencēm pasaulē un šīs tēlu valodas attīstībai.

Kāds tur saredz apdraudējumu sabiedrības tikumībai, un kāds redz pedofilijas propagandu. Kurtam Vonnegūtam ir stāsts par citplanētieti, kurš ieskrien stadionā, lai brīdinātu tur pulcētos futbola spēles dalībniekus par netālu notiekošo ugunsgrēku, bet, tā kā viņi citplanētieši komunicē ar pirdienu palīdzību, tad ļaudis nesaprot šo valodu, uztver to par galēju necieņu, kas vērsta pret viņiem, un nosit citplanētieti.

Tā nu arī te plašajā sabiedrībā izlaistie tēli tiek apsaukāti un viņiem tiek piedēvētas dažādas īpašības un maģiskas prakses. Ļaudis, sapulcējušies grupās, viens otru iedvesmojot, kliedz: šis vēlas apēst manus bērnus, un šis grib sabradāt visu, kas vēl svēts mūsu kopienai, un vēlas pazemot tos, kas tic cēlajam un patiesajam! Tēli neveikli mīņājas, ko nu viņi vairs var pateikt? Viņiem viena valoda, cilvēkiem "plašajā" Latvijas pasaulē cita.

Ko tur daudz vairs pateikt! Arī pandēmija uzrāda, ka Latvijas sabiedrība ir sašķelta, cilvēki nav gatavi sarunāties un apmainīties ar viedokļiem, uztvert savādo nevis noraidoši, bet aplūkojoši un pētnieciski. Manuprāt, tas tāpēc, ka Latvijas sabiedrībā kopš neatkarības atjaunošanas ļoti vāji ir koptas platformas, kuras varētu nodrošināt kopēju izpratni par tieši mūsdienu kultūras procesiem.

Latvijas mūsdienu mākslas muzeja neesamības sekas ir sabiedrības vājā spēja runāt par neskaidriem, neviennozīmīgiem jautājumiem analītiski un paplašināti. Mēs neesam audzināti kopā aplūkot neparasto, par to diskutēt un sarunāties, izteikt pretējus viedokļus un savstarpēji uzklausīt tos. Turklāt puses vienādi nevēlas sarunāties un uzklausīt otru.

Pieļauju, ka kādam no tiem cilvēkiem, kas sastopas ar plašumā palaistajiem Kristiana darbiem, paliek slikti, un tas nav nosodāms, jo, tāpat kā cilvēkam ir tiesības radīt darbus vadoties pēc savas pārliecības un izjūtas, kādam citam ir tiesības uztvert šos tēlus caur savu pārliecību un izjūtu prizmu. Aplūkotājam ir tiesības uz prieku vai nelabumu aplūkojot mākslas darbu.

Atceros, ka ceturtajā klasē vecākie skolasbiedri man pirmo reizi parādīja erotiska rakstura attēlu. Es biju šokā un izjutu nelabumu. Man bija drausmīgi neērti un nepatīkami. Un uzskatu, ka man bija tiesības uz šīm izjūtām. Es biju puritāniski audzināts padomju bērns, kura ģimenē seksualitāte bija tabu.

Uzskatu, ka šādās sāpēs mainās gan indivīda, gan sabiedrības tolerances slieksnis un pēc būtības tā tiek realizēta mākslinieka misija sabiedrībā. Tomēr arī māksliniekam ir jābūt gatavam, ka kolektīvais sāpju ķermenis, raustoties savās spazmās, atstās kādu rētu radošā cilvēka dzīves pieredzē. Mākslinieks ir pieskāries sāpīgai, visbiežāk slimai un slēptai vietai sabiedrības kolektīvajā apziņā, tā nevēlas aplūkot savu pūžņojošo brūci, bet gan nokratīt un salauzt to, kas ir tai pieskāries.

Tā ir mākslinieka misijas tumšākā puse - saskarties ar to negāciju un strutu vilni, kurš izplūst no bieži vien ilgi slēptām brūcēm. Ja mēs noliegsim mākslā runāt par traumatiskajām, personīgajām un kolektīvajām pieredzēm, mēs zaudēsim spēju pārvarēt šīs traumas. Kā lai mākslinieks runā par to, kas viņu uztrauc un sāpina sabiedrībā, ja ne atklājot un aplūkojot šīs pieredzes? Pēc analoģijas mēs varētu apcietināt vardarbības upuri, kurš sniedz liecības par pieredzēto tiesā, un apvainot viņu vardarbības propagandā.

Tomēr mums, māksliniekiem, vienmēr jāatceras, ka cīnīties pret mākslas darba cenzēšanu un tad censties cenzēt skatītāja reakciju uz mākslas darbu ir vienlīdz nepareizi. Abpusēji pieņemt otra izjūtas un spēt tās atzīt, nevis noraidīt, ir pirmais solis godīgas savstarpēju ideju un atziņu apmaiņas virzienā.

Bieži vien mums šķiet, ka māksla ir greznība. Tomēr tās sabiedrības, kuras abstraktā valodā spēj komunicēt par dažādo, uzrāda labākas sekmes dinamiskas uzņēmējdarbības un jaunu inovāciju attīstībā. Mēs varam strīdēties, kas bija pirmais - vista vai ola. Spēja un prasme aplūkot, pētīt un izprast neparasto attīsta cilvēkā spēju ieraudzīt iespējas un risinājumus.

Latvijas sabiedrības sašķeltība, nespēja uzklausīt vienam otru, atzīt dažādo ir dziļa. Brektes gadījums tāpat kā pandēmija uzrāda mūsu savstarpējo neiecietību un neuzticēšanos. Mūsdienu mākslas muzeja neesamība, tāpat kā nepietiekams atbalsts augstākajai izglītībai un zinātnei izpaužas sabiedrībā kā kopējas vienošanās trūkums. Mēs neuzticamies viens otram, jo mēs nesarunājamies!

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Informatīvie tēli

FotoBieži par ticību mēs saucam to, kas patiesībā ir naids pret citas pārliecības, morāles un dzīvesziņas cilvēkiem. Bieži mūsu tā saucamā ticība ir nevis pašu pasaules skatījumā, pārliecībā un rīcībā, bet sektantiskā citu noliegšanā.
Lasīt visu...

3

Cik labprāt mēs pareizi sadalītu naudu, tikai neprasiet, kam mēs to atņemtu

Foto2022. gada budžets ir pēdējais valsts budžets, kuru pieņems 13. Saeimas sadrumstalotā valdība. Diemžēl arī “pēdējais budžets” nerisina Latvijas ieilgušās problēmas veselības aprūpes un sociālā atbalsta finansējumā. Tā vietā, lai ieguldītu Latvijas labklājībā un ilgtspējīgā attīstībā, tūkstošiem eiro liels atbalsts caur “deputātu kvotām” tiek novirzīts apšaubāmiem mērķiem un tiem pakļautiem nodibinājumiem.
Lasīt visu...

21

Prātā nāk "Suņa sirds" un iedzīvotāju sapulce ar Švonderiem un Šarikoviem

FotoNekomentēšu Vestardu Šimku. Tā ir viņa izvēle. Nekomentēšu par Covid-19 vakcīnām, jo neesmu ārsts vai eksperts. Nekomentēšu valdības darbības epidemioloģiskajā drošībā, jo kurš gan par to vēl nav izteicies...
Lasīt visu...

21

Sasparojoties Ministru prezidentam un nozares ministram kā ekonomistam, veselības aprūpes reformu varētu veikt relatīvi ātri

FotoVeselības aprūpes sistēma sasniegusi kritisko punktu un sabruks, ja turpmāk par prioritāti nekļūs ārstniecības personu kadru politika; reformas nebūs iespējamas, kamēr netiks aktualizēta gan privātpersonas (pacienta), gan ārsta līdzšinējā statusa neatbilstība starptautisko līgumu un Pacientu tiesību likuma normām un sakārtotas tiesiskās attiecības valsts finansēto pakalpojumu jomā.
Lasīt visu...