Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Nebūšu oriģināls. Grēta Tūnberga ir zvaigzne, par viņu un ap viņu izsakās ikviens, kuram nav slinkums un kuram ir iespējas izteikties, neraugoties uz sasniedzamās auditorijas mērogu. Precīzāk gan, ka man daudz svarīgāka par uzlecošās sabiedriski politiskās megazvaigznes personas, kampaņas finansiālo atbalstītāju vai pat visā šajā procesā iesasitīto pušu interešu apspriešanu būtu saprast iespējamās konsekvences nedaudz dziļāk par jūsmīgiem virsrakstiem vai primitīviem uzbraucieniem.

Lai būtu skaidrs. Es pilnībā atbalstu ar Grētas palīdzību jaunos publicitātes augstumos pacelto nebūt ne vakar radušos trauksmi par pasaules ekoloģiskā līdzsvara pasliktināšanos, ienīstu planētas arvien pieaugošo piedrazošanu un atsakos saprast to vieglprātību un paviršību, ar kādu šī tēma tiek uztverta gan pasaules politiskās elites kabinetos, gan sociālo tīklu diskutētāju pulciņos. Man patīk drosmīgi jaunas paaudzes politiķi, kuri spēj iedegties un paust savu pārliecību, neatstājot nevienu vienaldzīgu. Modernās Žannas d’Arkas, kuras ar ticību un pārliecību spēj apgriezt esošo lietu kārtību ar kājām gaisā un ļaut noticēt brīnumam.

Es sliecos ticēt tiem zinātniekiem, kuri liek galdā pierādījumus un ceļ trauksmi par pieaugošo klimata problēmu, tāpat kā joprojām ticu savu acu priekšā notiekošajam un veselajam saprātam. Ļoti labi zinot, ka pasaulē klimats mainījies nepārtraukti un tas pavisam noteikti turpinās to darīt dabīgu ekoloģisku ciklu rezultātā arī turpmāk. Un man ir vienalga, vai šo kampaņu finansiāli atbalsta Soross, „žīdi-masoni” vai Zviedrijas valdība savās merkantilajās interesēs.

Es neticu, ka pastāv kāds pie vesela saprāta esošs cilvēks, kurš vēlētos saviem bērniem atstāt piegānītu planētu, māju vai pilsētu. Tomēr aiz visiem šiem vārdiem man svarīgākais būtu saprast, kas tieši būtu darāms, lai Grētas nozagtā bērnība un sapņi tiktu atgriezti.

Gaisa piesārņojums ar izmešiem un vides piedrazošana ar plastmasas atkritumiem ir redzamākā un objektīvi nozīmīgākā problēmas daļa. Divas trešdaļas no pasaulē radītajām izplūdes gāzēm rodas no elektrības/siltuma ražošanas un transportā, izmantojot fosilo kurināmo. Lielākās izmešu radītājas ir Ķīna, ASV, Indija, Krievija.

Kā, palielinoties labklājībai un secīgi arī enerģijas patēriņam, piespiest valstis/cilvēkus, kur vēl pavisam nesen elektrība bija pieejama atsevišķās diennakts stundās, pāriet atpakaļ pie skalu gaismas? Kā motivēt konkrētas ģimenes pārapdzīvotajā Ķīnā vai Indijā atteikties no siltuma nedaudz uzlabotajos mājokļos, pamatojot to ar globālas katastrofas draudiem nākotnē?

Varam aizliegt 90% pasaules auto īpašnieku lietot savus pirmos dūmojošos labklājības simbolus, bet kas nāks to vietā ? Lielākais un straujāk augošais elektroauto tirgus ir Ķīna, kurā tie tiks uzlādēti ar elektrību, kura saražota no tām pašām oglēm? Un planētas iztukšošanā auto bateriju ražošanas vajadzībām no naftas pārslēgsimies uz kobaltu, litiju un niķeli? Pēc ekoloģiskā braucamrīka mūža beigām, kur izdomāsim noglabāt lielos izstrādātos enerģijas avotus, ja šobrīd litija-jona pirkstiņu savākšana ir problēma pat attīstītajā pasaulē?

Ar plastmasas atkritumiem lietas izskatās cerīgāk. Zināms, ka 90% no pasaules okeānā ieskalotās pudeļu/maisiņu masas tur nonāk vienlaikus ar lielo Āzijas un Āfrikas upju tecējumu. Vienlaikus milzīgs daudzums arī civilizētās pasaules, galvenokārt ASV, atkritumu paklusām tiek pārvietoti uz attīstības valstīm, un to tālākais ceļš ir miglā tīts. Kā cilvēki Nigērijā, Indijā vai Indonēzijā lai tiek pie mums tik pašsaprotamā dzeramā ūdens, nemaksājot vairāk? Kā lai iznīdē cilvēku vēlmi pelnīt cerībā uz labklājību sev un savai ģimenei, aizmirstot par okeāna ekosistēmas nopietnajām problēmām?

Man nav atbildes uz šiem jautājumiem. Lai gan tie pavisam noteikti ir atrodami, ja enerģija tiktu veltīta risinājumu meklēšanai, nevis matu skaldīšanai sociālajos tīklos vai spalvu spodrināšanai ar pašiem vien zināmu pamatojumu. Viens gan ir skaidrs – visa notiekošā pamatā ir pirms diviem gadsimtiem rietumu pasaules uzsāktā industriālā revolūcija, kura neapšaubāmi novedusi pasaules iedzīvotājus pie labklājības līmeņa pieauguma. Galvenokārt uz dabas izmantošanas rēķina, koloniju iztukšošanas un resursu pārdales par labu industrializācijas ieviesējiem. Bet diemžēl ne visur vienlīdzīgi.

Ir acīmredzami, ka pienācis laiks par to maksāt, nevis uzstādīt jaunus noteikumus tiem miljardiem, kuri joprojām tiecas pēc tīra ūdens, siltuma mājās un nedaudz benzīna vecajam tuk-tukam. Ja Grētas Tūnbergas parādīšanās uz globālās skatuves to panāks, tad viss cits tiks aizmirsts, un Žanna d’Arka noliks savu zobenu pie jaunās zviedrietes kājām.

An error has occured