Mans „dzērājšofera eksperiments”: alkohols netiek atrasts, bet protokolu par pārkāpumu vienalga sastāda

Iesaki rakstu:

Lai sāktos eksperiments, sēdieties automašīnai pie stūres un brauciet tieši policijai nagos. Tas nozīmē, ka jums jādodas turp, kur policija rīko masveida alkohola kontroli. Tā saukto „iepūšanu trubiņā”. Ja esat nejauši, vai jauši tur ietrāpījuši, tad bez „iepūšanas trubiņā” no turienes neaizbrauksiet, ja nu vienīgi pats neesat policists vai augsta ranga ierēdnis.

Tā arī man, nonākot policistu nagos, tiek piedāvāts „iepūst trubiņā”. Pirms to darīt, es policistam Zintim jautāju: "Es neesmu dzēris, vai varu atteikties un nepūst šai trubiņā?” Uz ko saņemu atbildi: "Protams, bet tikai tad būs jābrauc uz medicīnisko komisiju Tvaika ielā.”

Man āķis lūpā, lieta darīta. Saku Zintim, ka esmu gatavs turp doties. Mani pārņem ziņkāre - kā tad tas tagad tur būs? Bet, pirms turp doties, mēģinu noskaidrot, vai turp drīkstēšu doties ar savu automašīnu, to vadot. Uz ko man Zintis atbild apstiprinoši.

Protams, kā vēlāk noskaidrojās, tā tomēr darīt nedrīkst. Es tikšot konvojēts. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka jūs divu policistu pavadībā tiksiet nogādāts uz to vietu, kur tiks veikta medicīniskā pārbaude. Bet jūsu automašīna paliks tieši tai vietā, kur esat to apturējis. Uztraukumam nav pamata. Jūsu automašīna tiks apsargāta. Un to sargās neviens cits, kā ceļu policijas darbinieki.

Un tā mēs sasniedzam mūsu galamērķi, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra alkohola un psihotropo vielu reibuma ekspertīzes nodaļu. Te jāpiebilst, ka kabinets, kurā jūs ieved, ir solīds un tīrs. Bet, lai no tā izkļūtu vai tajā iekļūtu, durvis tiek atvērtas ar pogu. Respektīvi, durvis ir pastāvīgi slēgtas.

Man jau no paša sākuma policisti bija iedevuši iesauku - klauns. Tad tieši tā arī mani stādīja priekšā psihiatrei Līgai. Esot atvests kārtējais klauns. Bet, lai jau notiek. Ko tik nepacietīsi, lai eksperiments izdotos.

Ekspertīze sākšoties pēc formalitāšu noformēšanas. Tā sastāvēšot no vairākām daļām. Pārrunas ar dakterīti, pacienta apskate, asins un urīna analīze. Viss tā kā būtu jauki, bet es jautāju Līgai, ko man darīt, ja es negribu čurāt?

Uz ko Līga man atbild, ka ir reizes, ka, lai sagaidītu to brīdi, kad atkal gribas pačurāt, nākas gaidīt līdz pat sešām stundām. Tad pilnīgi loģisks ir mans jautājums: "Un jūs gaidīsiet?” Protams, viņi gaidīšot. Hmm, bet kā ar policistiem, vai gaidīs arī viņi? Protams, arī viņi gaidīšot.

Lai arī kāds azartisks eksperimenta dalībnieks es nebūtu, bet sešas stundas man gaidīt gan negribas. Skaidrs ir viens, ja es atteikšos no urīna analīzēm, tas būs kā atteikšanās no medicīniskās pārbaudes. Bet tad nu gan šis eksperiments man dārgi izmaksās. Protams, par soda mēru lems tiesa, bet, kā paskaidroja policisti, tas ir maksimālais sods naudas izteiksmē par braukšanu dzērumā un uz 6 menešiem atvadieties no autovadītāja apliecības.

Bet es nebūšu es, ja tik viegli padošos. Jo urīnu jau ar varu neizspiedīsi. Tiek meklētas alternatīvas, kā aizstāt šobrīd neesošo urīnu. Nu, protams, ka dakterītei Līgai būtu jāzina likums, kura ietvaros tiek veiktas šīs pārbaudes. Ko es arī viņai lūdzu - ko saka likums, vai analīzes bioloģiskā vidē ir veicamas tikai un vienīgi asins un urīna paraugos?

Konkrētu atbildi no Līgas izspiest nevar. Beigu beigās mans piedāvājums urīnu aizstāt ar siekalu paraugu ir saņēmis akceptu no Līgas puses.

Un tā, asinis nodotas, siekalu paraugs nodots, gaidām rezultātus. Rezultāti spīdoši negatīvi. Ne alkohols, ne narkotiku klātbūtne manā organismā nav atrasti. Kā sacīt jāsaka, cirks aizbraucis, klauns palicis. Un tieši tāpēc izrāde turpinās.

Protams, kā jau visās šais lietās arī šīm darbībām seko protokols. Man tiek pasniegts protokols ar norādi, lai es to parakstu. Protams, jo tik pozitīvu protokolu es dzīvē vēl neesmu redzējis.

Bet tad sākas interesantākais. Uz manu lūgumu izsniegt man protokola kopiju saņemu no Līgas noraidījumu. Arī uz manu lūgumu ļaut man to nofotografēt, saņemu striktu NĒ. Interesanti - iepazīties jā, parakstīt jā, bet kopēt informāciju, kas tiešā veidā attiecas uz mani, nē.

Bet nu es esmu brīvs kā putns debesīs. Bez soda, bez protokola turpinām atpakaļceļu policistu automašīnā. Bet brīnumi ar to vēl nav galā. Tuvojoties tai vietai, kur esmu atstājis savu automašīnu, redzu, ka gods godam policija ar ieslēgtām bākugunīm sargā manu automašīnu. Paldies viņiem par to.

Ko gan es nevaru teikt par nākamo joku - vai reketu no policijas puses? Un, proti, pirms kāpšanas laukā no policijas automašīnas man tiek pasniegts parakstīšanai administratīvā pārkāpuma protokols. Man acis iepletās, sāku to lasīt. Un, kā izrādās, mani apsūdz administratīvo pārkāpuma kodeksa 149. panta pārkāpumā.

Te es Zintim jautāju: "Kas tas par pantu, kādos nodarījumos mani apsūdz?” Uz ko Zintis man atbild - tāda esot kārtība. Viņš neesot vainīgs jo tādi tie protokoli esot sastādīti. Ja es vēloties, viņš varot ierakstīt 149 prim 15 („Transportlīdzekļu vadīšana alkohola reibumā vai narkotisko vai citu apreibinošo vielu ietekmē”).

Es nesaprašanā - kāpēc kaut kas būtu jāieraksta, ja es neesmu neko pārkāpis? Zintis klusē kā ūdeni mutē ieņēmis. Tad es viņam jautāju, vai drīkstu šo protokolu nofotografēt? Atbilde ir strikta, NĒ.

Nu, te es esmu bezspēcīgs. Jo, kā mums labi zināms, nepakļaušanās policijas darbiniekam ir likuma pārkāpums. Kas man atliek, novēlu Zintim un pārējiem jauku dienu un dodos pie savas automašīnas, lai turpinātu ceļu mājup.

Tāpēc jautājums augstākstāvošiem mūsu valsts ierēdņiem: cik korekta un vai nenosodāma ir Līgas un Zinta rīcība, veicot manipulācijas ar valsts dokumentiem - protokoliem? (Piebilde: Par šo kungu un dāmu rīcību ir video un audio materiāls. Vai kādu no augstākstāvošiem ierēdņiem tas interesē?)

Red. piez.: Pietiek ir pieprasījis Valsts policijas komentāru par šo situāciju.

Seko mums