Iesaki rakstu: 
Sākoties Rimšēviča sāgai Latvijas finanšu un politiskajā vidē, kas līdzi nes arī retoriku par Latvijas Bankas prezidenta iespējām turpmāk ieņemt šo amatu, nebija liels pārsteigums tieši oligarha Berķa vadītajā “Latvijas Avīzē” lasīt ne visai talantīgā politikāņa Kristovska prātuļojumus par Rimšēviča un Lemberga situācijās it kā saskatāmajām paralēlēm.
Nekad nebiju domājis, ka reiz pienāks tādi laiki, kuros “Vienotības” savulaik virzītais un dedzīgi atbalstītais valsts baņķieris, liberālas ekonomiskās politikas kvēls piekritējs tiks kaut kādā veidā salīdzināts ar manu personu. Taču, kā zināms, bada laikā velns pat mušas ēd, un jebkurš, pat visabsurdākais apgalvojums ir gana labs arguments izmisumā, kurā acīmredzot atrodas Kristovska kungs, kuram nākas Ventspilī atstrādāt sava maizestēva Meroni dāsni dalītos tūkstošus.
Lai gan Rimšēvičs no Latvijas Bankas prezidenta amata nav atkāpies, pamatojot savu lēmumu ar politisko spiedienu, atšķirības starp mūsu situācijām tomēr ir visai būtiskas. Maniem politiskajiem oponentiem tas nepatiks, bet atšķirībā no Rimšēviča es neesmu siltumnīcas apstākļos ar atbilstoši likumos sakārtotu neaizskaramības un neatsaucamības statusu Saeimā iecelts vienas iestādes vadītājs.
Mani turpat jau 30 gadus Ventspils pilsētas domē ir ievēlējuši pašvaldības balsstiesīgie iedzīvotāji, nevis šaura politiķu grupa Saeimā. Neskatoties uz visa veida vajāšanām, ko pret mani izvērsuši politiskie oponenti un kas jau 12 gadu izpaužas arī bezjēdzīgā kriminālvajāšanā, šajā laikā ir notikušas trīs pašvaldību vēlēšanas. Tajās visās es esmu saņēmis vēlētāju uzticību, nezaudējot arī partijas pozīcijas pilsētas domē.
Man nav ne jausmas, kāds vietējais politiskais spiediens varētu tikt vērsts pret Rimšēviču, kurš Latvijā rūpējās par jubilejas monētām un kura funkcijas ietiecās pienākumos ārpus valsts, Eiropas Centrālajā bankā. Taču es skaidri zinu, kādas politiskās intrigas ir vērptas pret mani – tā kā godīgā politiskā cīņā mani uzvarēt nevar, izmantojot tiesībsargājošo institūciju sviras, ir bijuši ierosināti vismaz 20 kriminālprocesi visdīvainākajās apsūdzībās. Virknē no tiem, kas ir jau izbeigti, es esmu uzvarējis.
2006.gadā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs un LR Ģenerālprokuratūra bez jebkāda tiesiska pamata pret mani sāka politiski motivētu kriminālvajāšanu t.s. Grinberga lietā – tās pasūtītājs bija “Jaunā laika” līderis Krišjānis Kariņš. Trīs gadus tiku tiesāts un apsūdzēts smagu noziegumu izdarīšanā, trīs gadus nodokļu maksātāju līdzekļi tika tērēti manai politiskajai vajāšanai. Kā zināms, es uzvarēju visās trīs tiesu instancēs un valsts man izmaksāja morālo kompensāciju, kā arī atmaksāja tiesāšanās izdevumus.
Kāpēc man būtu bijis jāatkāpjas? Lai akceptētu prettiesisku rīcību un apmierinātu kādas šauras grupas politiskās intereses? 2011.gadā tika ierosināta t.s. oligarhu lieta, uz tās pamata Zatlers pat atlaida Saeimu, lai realizētu šauras grupas politiskās intereses. Arī šī lieta izčākstēja – to vienkārši izbeidza, jo nebija pierādījumu. Tagad vēl viena absurda lieta ir tiesā, kurā, piemēram, viena no apsūdzībām ir par to, ka 1993.gadā es no prokurora Valentīna Kokaļa esot izspiedis SIA “Puses” akcijas 25 latu vērtībā, kuras viņam nemaz nepiederēja, un viņš, pazīstot visus Latvijas prokurorus, nav spējis sevi aizstāvēt!
Tā ka es pilnībā uzņemos atbildību, kad saku, ka precīzi zinu, kāds politiskais spiediens kurā brīdī bijis vērsts pret mani. Bet ne Berķis, ne Meroni, ne Kristovskis – mani aktīvākie oponenti – man noteikti nenorādīs, kurā brīdī un kā man jārīkojas. Vienīgie, kam būtu šādas tiesības, ir mani vēlētāji.
Seko mums 
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
