Iesaki rakstu: 
1. Krievu spēkiem ir vietēja mēroga panākumi, pārraujot frontes līniju Donbasa frontē pie Popasnas pilsētas. Tas ir izdevies, sakoncentrējot spējīgākās vienības, tajā skaitā “Vāgnera” grupu. Ir arī citi nelieli izrāvieni.
2. Tā rezultātā ukraiņu spēkiem ir risks nonākt aplenkumā pie Severodoneckas – runa ir par vairākām brigādēm. Tas ir tad, ja krievu spēkiem izdodas sekmīgi izmantot šo izrāvienu. Vai tam pietiks spēka – grūti pateikt.
3. Tas ir rezultāts krievu galveno centienu maiņai – februārī tika sākts ar visaptverošu karu un trim lielām frontēm; pēc atkāpšanās no Kijivas bija centieni izveidot lielu aplenkumu Austrumos ar Dnipro pilsētu kā “spīļu” saskares punktu; tagadējie centieni ir daudz pieticīgāki.
4. Krievi trīs mēnešu laikā varētu būt iemācījušies moderno karadarbību. Kas ir modernā karadarbība? Tā ir visu spēku veidu un spēju salāgota darbība viena nodoma īstenošanai – tanki, artilērija (tiešā un netiešā), gaisa spēki, pretgaisa spējas, protams, kājnieki.
5. Runas par tanku ēras beigām ir jāuztver ar skepsi. Tanku sastrēgums Ziemeļukrainā bija vienkāršs mērķis partizānu taktikai. Cits stāsts ir, ja tankus pielieto Dienvidukrainas stepēs, kur ir klasiska fronte, ir manevru iespējas, kā arī tos izmanto saskaņoti ar pārējām spējām.
6. Pēc Krievijas spēku atvilkšanas no Kijivas un koncentrēšanas Donbasā bija gaidāms, ka ukraiņiem ies grūtāk. Runa ir par teju visu Krievijas armiju! Vai tos var uzskatīt par izciliem panākumiem? Trīs mēneši, 30 tūkstoši kritušu karavīru, ~1/2 zaudētu kaujasspējīgo tanku… Spriediet paši.
7. Bet nevar gaidīt, ka trīs mēnešus būs tikai ukraiņu uzvaras ar jautriem video par traktoriem, kas zog krievu tankus. Karš nav nekāds TikTok joks. Cieņai pret ukraiņiem nav jāpārvērš domāšana par mēmēm, kur vieni visu laiku uzvar, jo ir labie.
8. Krieviem arī palīdz Mariupoles krišana, kas ir atbrīvojusi spēkus, kurus var sūtīt uz pārējo fronti. Jāpiebilst gan, ka mobilizētie doņeckieši (lielgabalu gaļa) ir sākuši dumpoties, jo Mariupolē ir cietuši smagus zaudējumus un ir demoralizēti.
9. Par "Azov" varoņu likteni nevēlos spekulēt. No Ukrainas puses tiek runāts, ka viss ir kārtībā. Es nezinu, ar ko ukraiņi piespiedīs krievus izturēties pret “azoviešiem” cienīgi un viņus atbrīvot. Negribu ticēt, ka viņi paļāvās uz goda vārdu, kas pretiniekam ir svešs.
10. Kopumā situācija ir smaga, bet ne bezcerīga. Viss ir atkarīgs no ukraiņu spējas būt elastīgiem, organizēti atkāpties (ja nepieciešams), izvairoties no aplenkumiem, no ieroču piegādēm (ko Vācija sabotē – bet tas ir cits jautājums).
11. Ukraiņiem joprojām ir morālais un [kopumā] skaitliskais pārākums. Krieviem par labu spēlē kaujas vides maiņa, spēku koncentrācija, spēja kaut daļēji mācīties no kļūdām.
12. Gribētu tomēr ticēt, ka krievi nespēs izmantot šī brīža panākumus, jo spējīgākās vienības jau sen ir apkautas – Popasnas situācija drīzāk būtu izņēmums, ne tendence. Uz to jācer mūsu visu labad. Tas šodienai viss.
Pārpublicēts no Twitter.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.