Mediju diskusija Rīgas pilī atsedz līdz šim slēptās problēmas sabiedriskajos medijos
Bens Latkovskis, Neatkarīgā10.04.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
Galvenā sabiedrisko mediju problēma, kura atklājās pilnā mērā, ir tā pati, kas šobrīd skārusi mūsu vadošo politisko partiju “Vienotība”. Proti, nepamatota augstprātība (arogance), kas rodas no arvien pieaugošas atrautības no realitātes. Tāds vietējās nozīmes Hilarijas Klintones sindroms, kad visus citādi domājošos gribas dēvēt par nožēlojamām pabirām, bet pats sevi redzi viedu, cēlu un apgarotu pašiedomātā morālā pauguriņa virsotnē.
Arī šis konkrētais problēmjautājums ir izveidojies, jo sabiedriskie mediji nevēlas pildīt Saeimas nolemto. Viņi savā morālā pauguriņa virsotnē zina labāk, kas un kā jādara. Saeima ir pieņēmusi Nacionālās drošības koncepciju, kurā noteikts, ka no 2026. gada 1. janvāra jāizbeidz sabiedriskajos medijos raidīšana krievu valodā, bet sabiedrisko mediju vadība šo lēmumu ar visādiem ieganstiem atsakās pildīt. Tagad viņi meklē aizstāvību Rīgas pilī, bet, aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka arī tur viņi nekādu lielo atbalstu neguva.
Jāatzīmē, ka gan esošais valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, gan bijušais - Egils Levits vienkāršā un saprotamā valodā iezīmēja galveno diskusijas tēmu, kuru tālākie runātāji gan stūrgalvīgi centās aizvirzīt pa māņu taku. Kāda tad bija šī galvenā tēma un kura māņu taka?
Galveno tēmu savā uzrunā uzreiz pēc prezidenta ievadvārdiem noformulēja Levits: vairāk nekā 30 gadu laikā Latvijas masu apziņā nav izdevies nostiprināt domu, ka valsts valoda Latvijā ir tikai viena - latviešu valoda. Krievu valoda ieņem neproporcionāli lielu vietu Latvijas valodu lietojumā. Šī neviendabīgā situācija pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos rada apdraudējumu nacionālajai drošībai. Šī iemesla dēļ Saeimas pieņemtajā Nacionālās drošības koncepcijā arī noteikta šī raidīšanas izbeigšana krievu valodā sabiedriskajos medijos. Šim lēmumam ir simboliska signāla, nevis praktiskas dabas raksturs.
Diemžēl, kā tas Levitam bieži gadās, šis uzstādījums netika definēts skaidrās, noteiktās tēzēs, bet gan izteikts visai izplūdušā formā, kā rezultātā nākamie runātāji viegli varēja runāt par tīri praktiskām lietām. Par sniegto pakalpojumu, auditorijas procentiem un “kur viņi ies”? Tas ir, kas ar “viņiem” notiks, kad šie “viņi” vairs nevarēs iegūt informāciju krievu valodā sabiedriskajos medijos.
Diskusija nesanāca īsti pilnvērtīga arī tāpēc, ka runāja tikai vienas puses mediju pārstāvji un neviens no viņiem pat garāmejot nepieskārās Levita uzstādījumam par latviešu valodas vietu Latvijas informatīvajā telpā. Par to signālu, kāds sabiedrībai tiek raidīts, turpinot apraidi sabiedriskajos medijos krievu valodā. Tā vietā šī spriedelēšana no sērijas “bet kā mēs viņus uzrunāsim?”.
Kāpēc šāda pretestība gluži pašsaprotamajiem centieniem nostiprināt latviešu valodas dominējošo lomu informatīvajā telpā? Ne tuvu nav tā, ka sabiedriskajos medijos būtu sapulcējušies vieni valsts un visa latviskā ienaidnieki. Tā kā esmu bijis vairākkārtējs viesis gan Latvijas Radio 1 “Krustpunktā”, gan Latvijas Radio 4 “Atvērtajā jautājumā”, tad man grūti iedomāties “lielu draudzību” starp šo redakciju darbiniekiem. Domāšanas atšķirības ir pārāk lielas. Pieļauju, ka galvenā pretošanās jēga Nacionālās drošības koncepcijai slēpjas aiz principa - “mūsējos sit”. Ar mūsējiem saprotot visus korporācijas darbiniekus. Dažkārt piesauktie finanšu iemesli konkrēti šajā gadījumā nešķiet īsti pārliecinoši.
Savu lomu, protams, spēlē arī zināma sānsvere kosmopolītisma un kreisā liberālisma virzienā, kur krievu valoda pēkšņi kļuvusi aizsargājama mazākumtautību valoda, bet Latvijas realitātē tas ir absolūti greizs pieņēmums. Greizs tāpēc, ka lielās simtmiljonu valodas nekur, uzsveru, nekur, nekādos apstākļos nav mazākumtautību valodas. Tām nekur nepienākas īpašas aizsardzības statuss. Tieši otrādi, visas citas valodas jāaizsargā no šo lielo valodu spiediena tur, kur tāds veidojas. Latvijas 30+ gadu prakse liecina, ka līdz šim ar šo krievu valodas spiedienu neesam tikuši galā. Tas joprojām ir redzams ikdienā, un pārmaiņas par labu latviešu valodai notiek pārāk lēni.
Tieši to savā uzrunā centās pateikt Levits, taču izplūdušās formas dēļ šis uzstādījums nolasījās tikai tiem, kuri gribēja to nolasīt. Ja negribēja, tad varēja runāt par visu ko, tikai ne par latviešu valodas vietu mūsu pašu valstī. Kamēr Rinkēvičs runāja par Saeimas pieņemto lēmumu nepildīšanu un Levits par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu valstī un signāliem, kādi tiek raidīti sabiedrībā, mediju pārstāvji runāja pilnīgi par ko citu. Par to, ka “viņi” pazudīs no mūsu infotelpas un informāciju iegūs pa tiešo no Kremļa. “Viņi tāpat uz latviešu valodu nepāries,” skanēja dažādās modifikācijās.
Uģis Lībietis naivi jautāja: kāpēc citi drīkst, bet mēs ne? Ar citiem domājot BBC, “Deutsche Welle”, “Current Time” TV, Radio “Svoboda” un citus. Piecpadsmit minūtes iepriekš Levits uz šo jautājumu jau atbildēja. Tieši tāpēc, ka esat sabiedriskais medijs, kuram jādod sabiedrībai precīzs signāls: Latvijā ir tikai viena valsts valoda, un tā ir latviešu valoda. Beidzot ir pienācis laiks (tāpat kā pienāk pirmdiena, citējot Levitu) izbeigt šo nejēdzību - trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas turpināt stāstīt Latvijas krieviem par notikumiem Latvijā krieviski.
Ir skaidri un nepārprotami jāsaka, ka Nacionālās drošības koncepcijā iekļautā prasība no 2026. gada 1. janvāra pārtraukt sabiedriskā medija raidīšanu krievu valodā ir jautājums nevis par pakalpojuma sniegšanu tiem, kas neprot latviešu valodu, bet gan par skaidru un simbolisku (kā karogs un himna) signālu - Latvijā valsts valoda ir viena.
Tā ir arī atbilde uz bieži uzdoto jautājumu: bet kas mainīsies [uz labo pusi], ja krievu valoda pazudīs no sabiedrisko mediju telpas? Šādi un līdzīgi jautājumi tiek uzdoti gandrīz vienmēr, kad notiek kaut kas simbolisks. Kas mainīsies, kad nojauks to okupācijas stabu Pārdaugavā? Kas mainīsies, kad nomainīs tos ielu nosaukumus? Viss taču esot galvās (Mārtiņš Kaprāns).
Pilnīgi pareizi. Viss ir galvās. Arī simboli. Tie visi ir simboli, kuri jānovāc un jāaizvāc, ja gribam kaut ko mainīt. Vispirms jānomaina simboli, lai mainītos domāšana, un pēc tam arī mainīsies dzīve. Bet ne otrādi. Krievijas pieredze, kad Ļeņins no Mauzoleja izvākts netika un tika atstātas visas tās Sarkanarmijas un Stahanoviešu ielas, ir uzskatāms piemērs, pie kā noved šie it kā retoriskie jautājumi: bet kas tad mainīsies?
Neko nemainot, patiešām nekas nemainīsies. Žēl, ka šo nemainīgumu tik ļoti grib sabiedrisko mediju pārstāvji un šī dīvainā konservatīvisma dēļ ir gatavi konfrontēt ar pārējo sabiedrību.
Seko mums 
Valsts valodas dienā varam atcerēties, ka līdzās ekonomiskajai situācijai, nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanai, dabas un vides aizsardzībai, tiesiskuma aizstāvībai un cīņai pret nekontrolētu imigrāciju Latvijas teritorijā viens no vadošajiem spēkiem mūsu Atmodā bija mūsu tautas cieša un nerimstoša griba neatdod aizmirstībai mūsu skaisto un bagāto latviešu valodu.
Pirmdien, 14. oktobrī, Ministru kabinets (MK) apstiprināja likumprojektu par 2025. gada valsts budžetu un budžeta ietvaru 2025., 2026. un 2027. gadam. 2025. gada valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi tiek plānoti 15,1 miljarda, savukārt izdevumi – 17,1 miljarda eiro apmērā. Par galveno valsts prioritāti noteikta valsts iekšējā un ārējā drošība.
Latvijas izaugsmes un labklājības atslēgvārds ir konkurētspēja, bet galvenais valsts konkurētspēju veicinošais faktors ir produktivitāte. Latvijā produktivitāte uz vienu nodarbināto veido tikai aptuveni 60% no Eiropas Savienības (ES) vidējā līmeņa. Viens no mūsu būtiskākajiem izaicinājumiem, saskaroties ar riskiem, ko rada ģeopolitiskā nestabilitāte, sabiedrības novecošanās, straujais tehnoloģiju progress un nepieciešamība palielināt ar klimata pārmaiņām saistītus ieguldījumus, ir ievērojami kāpināt produktivitātes un konkurētspējas pieaugumu.
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
