Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Iecerēts zinātniski publicistisko darbu cikls „Melnbaltās refleksijas”. Šis teksts ar apakšvirsrakstu „Preambula” ir cikla priekšvārds. Katras preambulas uzdevums ir sniegt vajadzīgos paskaidrojumus. Šī preambula nav izņēmums.

Vispirms, protams, ir jāpaskaidro žanra izvēle. Katrs žanrs nežēlīgi reglamentē saturu un formu. Katrā žanrā var būt tikai tam piemērots materiāls un stils.

Līdz šim Rietumu kultūrā nevienā laikmetā refleksijas žanrs nav atradies žanriskās hierarhijas virsotnē. Taču tas ir atradies katra laikmeta atsevišķu domātāju (filosofu, teologu, rakstnieku, zinātnieku, mākslinieku) iecienīto žanru hierarhijas virsotnē. No latviešu domātājiem tas pārliecinoši attiecās uz Raini. Viņš jūsmīgi mīlēja refleksijas žanru un to regulāri izmantoja visu mūžu.

Diemžēl latviešu sabiedrība par to ir pliekani informēta. Raiņa jūsmīgā attieksme pret refleksijas žanru tika apzināti noslēpta no tautas. Vismaz tā tas ir viņa Kopotu rakstu akadēmiskajā izdevumā, kas ir centrālais un visplašākais informatīvais avots par Raini.

Par to parūpējās viens cilvēks. Tā bija viņa histēriska kaprīze, kas viņam godu nedara. Viņa uzvārds nav jānosauc. Ne tikai tāpēc, ka šis cilvēks ir miris. Grēks būtu aizmirst šī cilvēka nacionālos nopelnus. Uz to fona ir piedodama ne viena vien viņa kaprīze. Bez šī cilvēka iniciatīvas, administratīvās varas un cilvēciskās reputācijas PSRS Zinātņu akadēmijas Prezidijā mums nebūtu Raiņa garīgā mantojuma grandiozā kopsavilkuma – latviešu kultūrā oriģināla un formas ziņā joprojām neatkārtota darinājuma.

Šodien ir pamatotas šaubas par mūsu humanitārās inteliģences profesionālo tieksmi un kompetenci sagatavot kāda latviešu rakstnieka vai dzejnieka kopotu rakstu akadēmisko izdevumu. Tas prasa ne tikai ilgstošu skrupulozu darbu, bet, būtiskākais, daudzu zinātnisko disciplīnu augstu attīstības līmeni. Nav noslēpums, ka Rīgā, Visvalža ielā dominējošās zinātniskās aktivitātes ir bluķa vilkšana, iešana ķekatās, ziņģu ziņģēšana piemērotās un nepiemērotās reizēs.

PSRS bija noteiktas kvotas kopotu rakstu izdošanā. Nacionālo republiku (tātad arī LPSR) mirušo kultūras darbinieku kopotu rakstu maksimālais apjoms drīkstēja būt 15 sējumi. Raiņa Kopotu rakstu akadēmiskais izdevums ir divas reizes lielāks – 30 sējumi. Maskavā to panāca minētais cilvēks. 15 sējumos latviešu tauta atkal būtu saņēmusi tikai pusi no Raiņa, kā tas jau bija pirms un pēc II Pasaules kara.

Minētais cilvēks bija izcila personība. Neapšaubāmi arī pretrunīga personība, kā tas pieklājās īstiem vīriem. Viņš dievināja Raini. Bet tajā pašā laikā viņam ārprātīgi nepatika Raiņa lietotais žanriskais apzīmējums „Refleksijas”. Tā bija kaut kāda neveselīga attieksme pret šo vārdu. Naids pret Raiņa „Refleksijām” bija tik griezīgs, ka tika upurēta zinātnē (tekstoloģijā) stingrā pavēle konsekventi saglabāt autora terminoloģiju. Tā rezultātā 24.sējumā Raiņa refleksijas tika pasniegtas kā dienasgrāmatas ieraksti un piezīmes.

Tāpēc sabiedrība var nezināt, ka Rainis bija kaismīgs refleksiju fans. Šis žanrs vitāli saskanēja ar viņa intelektuālo un māksliniecisko iedabu. Rainis bija lakonisko žanru specs. Var teikt – literārais sprinteris. Refleksijas žanrs arī pieder lakoniskajiem žanriem. Rainis visu mūžu sapņoja sarakstīt romānu. Viņš, iespējams, ne visai gribēja ticēt, ka romāna sacerēšanas maratons nav piemērots viņa prātam un garam. Toties viņa prātam un garam bija lieliski piemērots impulsīvais un lakoniskais refleksijas sprints.

Tik tikko teiktais neattiecas tikai uz Raini. Refleksijas žanrs vitāli saskan ar katra cilvēka iedabu un talantu, ja tajā prevalē refleksijas – apcerīgs pārdzīvojumu izvērtējums. Refleksijas žanrs kutelīgi piemērots ir radošai personībai, ja tās garīgo procesu prioritāte ir pašizziņa - sajūtu, pārdzīvojumu un pārdomu uztveršana un apcerēšana.

Taču pārdzīvojumu izvērtējuma ieganstam nav obligāti jābūt cilvēka pašizziņai. Iegansti var būt visdažādākie. Tajā skaitā sociāli politiskie, ekonomiskie, kulturoloģiskie un cita veida notikumi. Turklāt aktuāli notikumi, kuri satrauc cilvēku. Viņa satraukums var literāri koncentrēties refleksijas formātā.

Nākas droši paļauties, ka pēc „Preambulas” turpmāko refleksiju idejiskais avots būs aktuālas norises Latvijā un citur. Mēs dzīvojam reti neparastā un reti interesantā laikmetā. Mēs dzīvojam unikālā laikmetā. Mūsu laikmets ir globālo sociālo problēmu analītikas zelta laikmets. Būt šī unikālā laikmeta aculieciniekam un neizmantot apburošo iespēju izprast šī unikālā laikmeta līdzcilvēkus, sabiedrību, tautu, nāciju, valsti, starptautiskos procesus un globālās tendences noteikti atgādinātu lielu muļķību un pat izskatītos kā zināmas aprobežotības pazīme. Turklāt mūsu laikmets ir tik lielā mērā unikāls, ka kārdinoši iedrošina atsacīties no zinātnē tradicionālās normas analītiski vērtēt tikai apmēram 100 gadus vecu materiālu. Zinātnē sensenis uzskata, ka aktuālā (sava laika) materiāla analīze ir bezprātīga nodarbošanās. Materiālam esot jānostāvas, lai to varētu objektīvi saprast un pareizi novērtēt.

Tā tas ir pieņemts zinātnē. Bet tā tas nav pieņemts zinātniskajā publicistikā. Ja zinātnē iesaka aplūkot tikai vecos laikus, tad zinātniskajā publicistikā iesaka aplūkot jaunos laikus kopsakarībā ar vecajiem laikiem. Zinātniskajā publicistikā tagadne savijas ar pagātni, kā arī var savīties ar nākotnes prognozēm.

Cikls „Melnbaltās refleksijas” ir iecerēts kā zinātniskās publicistikas pasākums. Bet kur ir publicistika, tur parasti ir divas krāsas – baltā un melnā. Labās izpausmes un sliktās izpausmes. Publicistika runā par šodienas notikumiem. Tātad runā par dzīvo procesu visdažādākajos kultūras segmentos. Savukārt dzīvs process tikai tad ir patiesi dzīvs, ja tajā dialektiski sadurās pretēji elementi.

Katru reizi paredzēts citēt attiecīgo konkrēto ziņu – refleksijas iedvesmotāju.

Piemēram, aizvadītajā laikā visdziļāko iespaidu no Latvijas dzīves atstāja šāda ziņa. Citāts no interneta publikācijas 2015.gada 31.oktobrī: „Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, ar kuras vidusskolas eksāmenu rezultātiem nepietiek, lai pretendētu iekļūt Kembridžā.”

Jau vismaz 20 gadus bija zināms par mūsu jauniešu grūtībām, plānojot tūlīt pēc vidusskolas iestāties kādā angļu augstskolā. Pie tam runa nebija tikai par Kembridžu vai Oksfordu. Piemēram, Latvijas ģimnāziju absolventi bija spiesti vismaz gadu papildus mācīties, lai iestātos angļu tehniskajā augstskolā.

Šajā ziņā principā daļēji nav nekāda jaunuma, un tāpēc tā nerada lielu saviļņojumu. Lielu saviļņojumu izraisa vārdi „Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā”. Saviļņojums tūlīt materializējas smeldzošā kaunā. Ļoti, ļoti smeldzošā kaunā. Turklāt tas ir tāda tipa kauns, kas nerodas sakarā ar citām mūsu apkaunojošām izdarībām.

Neapšaubāmi, kauns ir par nepiedodami daudzām nebūšanām pēcpadomju Latvijā. Kauns ir par latviešu nespēju valsts darbam deleģēt godīgus un gudrus cilvēkus. Kauns ir par valdošās kliķes nacionālo nodevību, nacionālo bagātību iztirgošanu ārzemniekiem, noziegumu brīvības ieviešanu, pielīšanu amerikāņiem, Lielās Bandas finanšu afērām. Kauns ir par rusofobiju daudzu latviešu mutēs un Rīgas mediju melīgajos opusos. Kauns ir par valdības tizlo nacionālo politiku un pašnāvniecisko migrācijas politiku.

Bet tas ir, tā teikt, elementārs kauns bez dziļām saknēm sirdī un dvēselē. Var pat teikt, ka tas ir kolektīvais kauns, ko nenākas tik smeldzoši pārdzīvot. Latviešu kauns ietilpst austrumeiropiešu kopējā kaunā. Latviešu nebūšanas praktiski ne ar ko neatšķiras no Austrumeiropas citu etnosu nebūšanām pēc sociālisma sistēmas sabrukuma. Lumpeniskās un plebejiskās izcelsmes politiskās elites sagrābtajās zemēs visur ir alkatība, muļķības, morālais pagrimums, „prihvatizācija”, korupcija, shēmošana, budžeta izzagšana, nacionālās nodevības, pielīšana amerikāņiem, rusofobija, tizla nacionālā politika un pašnāvnieciska migrācijas politika. Turklāt citur var būt vēl trakāk nekā LR. Tā, piemēram, nesen cilvēci iepriecināja ziņa par vienas nelielas Austrumeiropas valstiņās ministra raženo zādzību, savos bankas kontos pārskaitot gandrīz pusi no valsts budžeta. Mūsu Lielā Banda vēl nav bijusi tik talantīga valsts budžeta izzagšanā un savstarpējā sadalīšanā.

Cita lieta ir drausmīgā atziņa „Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā”. Par to ir smeldzošs kauns. Iespējams, vieglāk būtu ap sirdi, ja mēs būtu vienīgā valsts ES, kas brīvprātīgi atsacījās no cukura ražošanas, šprotu eksporta, zilo govju slaukšanas u.tml. Taču tā nav. Mēs esam vienīgā valsts ES, kurai ir mūsdienu prasībām neadekvāta izglītība. Un tas nebūt nav tas pats, kas atpalicība ekonomikā, sportā vai citā materiālās kultūras jomā. Runa ir par garīgo atpalicību.

Mūsu atpalicība ir izglītībā. Tātad garīgās kultūras jomā, latviešu intelektuālās attīstības jomā, latviešu inteliģences un intelektuāļu jomā. Atpalicība izglītībā ir atpalicība smadzenēs. Tāda atpalicība izsmējīgi rāda ar pirkstu uz tautas garīgo potenciālu un cilvēcisko kvalitāti. Un par to ir ļoti, ļoti smeldzošs kauns. Kauns būt garīgi visatpalikušākajiem Eiropā nav kolektīvais kauns, bet gan izteikti individuāls kauns – viena etnosa kauns un katra šī etnosa pārstāvja kauns.

An error has occured