Iesaki rakstu: 
Pagājušajā nedēļā atklātībā nonāca vairākas ziņas, kas raksturo mentu jautājumu Latvijas Republikā. Tā ir vide, kas tā sauktajās spēka vai drošības struktūrās veido savu valsti, savu kārtību, savu ietekmi. Tas, ka mūsu kaimiņi sauc Latviju par Baltijas ķēdes vājāko posmu, izriet tieši no šiem, kurus nosaucu par mentiem. No grupējumiem, kuri nekad nav bijuši lojāli Latvijas valstij. Viņiem ir pieeja slepenai informācijai, tai skaitā valsts noslēpumiem, viņi apstāv operatīvās izstrādes ar noklausīšanos vai novērošanu – tie ir viņi, kas veido mūsu zemē ekonomisko nenoteiktību, politisko haosu un tiesiskuma ļenganumu. Starp citu, viņi rausta arī politiķus.
Vārds ments nāk no krievu valodas žargona. Pašķirstiet aiz gara laika iekšlietu un drošības struktūru šata sarakstus, pārvalžu un departamentu vadītāju atbildīgās amatpersonas – ja tādi saraksti kaut kur nākas pa rokai. Būsiet pārsteigti, cik daudz krievu uzvārdu tur klājas. Ar viņu vidējo vecumu ap piecdesmit – tas ir laiks, kad atmodas priekšvakarā un neatkarības atgūšanas rītausmā šie jaunie vīrieši (un arī sievietes) pabeidza vidusskolu un sāka mācīties augstskolās.
Tas ir laiks, kad čekisti šeit formēja savas rezidentūras tālāko gaitu. Ne jau visi Latvijas krievi zem kaut kā tāda parakstījās, taču lielākā daļa, kas pievienojās vai jau bija drošības dienestos, tam dīvainajam virzienam pakļāvās bez lielas pierunāšanas. Jo tā būvēta viņu pasaules izpratne, tas ir viņu pielietojuma kods, kas mūsdienās vislabāk atrādās attieksmē pret karu Ukrainā.
Pamatdoma – būt pogainiem pie varas svirām… Pieliekam tiem savaņģotajiem krieviem blakus tos latviešus, kas ir cūkas pēc būtības, un, re, – jūsu priekšā tāds represīvais un nodevēju dienests, tāda zelta ķēdīte ar kulonu, ko varētu apskaust jebkura VDK nodaļa. Tas nenotiek pats no sevis! Mums dažkārt nav skaidrs, no kurienes mūsu valsts pārvaldei vai politikai tās klibās kājas. Tas nav klibums – tā ir labi izplānota un organizēta sistēma.
Kāpēc brīnīties, ka par spiegošanu Krievijas labā pieķertajam nevis iedod reālu cietumsodu, bet gan liek samaksāt naudu – par slikto nodarījumu? Turklāt paskatieties, kā viņi – tie mūsu tiesību sargi – vēl noformē pantu: par nelikumīgu intelektuāla un fiziska atbalsta sniegšanu Krievijai.
Tās ir darbības, kas vērstas pret Latvijas valsti. “Atzīstot savu vainu viņam inkriminētējā noziegumā un juriskajā kvalifikācijā, prokuratūra ieguva pārliecību, ka apsūdzētais ir izdarījis secinājumus un izvērtējis savas rīcības nepieļaujamību.” Spiegs – valsts ienaidnieks – izdarīja secinājumus?!
Tajā pašā laikā Valsts drošības dienests bija noskaidrojis, ka persona tika savervēta, lai Krievijas militārajam izlūkdienestam veidotu atbalsta pozīcijas potenciālu diversiju īstenošanai Latvijas teritorijā militārā konflikta gadījumā. Diversiju plānotājiem – naudas sods! Un pēc visa šī kāds vēl no mūsu izcilības centriem mēģina iestāstīt, ka lietuvieši ir pārspīlējuši, nosaucot mūs par vājākajiem… Muļķības! Leiši vēl bija saudzīgi.
Interesanti, ka faktiski gandrīz visos šādos gadījumos, kas tiek atklāti, publiskajā telpā parādās kaut kāda šķidra un pelēka preses dienesta informācija, kas pārsvarā piedāvā aizkustinošu anonimitāti. It kā šiem noziedzniekiem Latvija ir garantējusi īpaši saudzējamu režīmu. Arī viņdien uzzinājām, ka kaut kāda grupa, kurā bijuši četri cilvēki, esot aizturēta – aizdomās par sadarbību ar Krievijas Federālo drošības dienestu.
Aizturēto identitātes tiek nezin kāpēc atkal slēptas, lai gan mēs zinām n-tos piemērus, ka tā parasti nenotiek ar tā sauktajiem “parastajiem gadījumiem”. Bet – ir viens bet. Šie noslēpumainie un neatklātie nūģi gandrīz visi ir saistīti vai nu ar Valsts policiju, vai KNAB, vai citām drošības struktūrām. Vai arī – ar Valsts ieņēmumu dienestu un tur strādājošām augsta ranga amatpersonām.
Piesegt dienesta biedru vai kolēģi viņi ir iemācījušies jau savas prakses pirmajās stundās, tā ir viņu darba ētika, tā ir sistēmas oga. Par laimi – ne visās reizēs…
No tā pēdējā gadījuma arī lec ārā utis. Tāds biedrs Dolgovs, kas savulaik strādājis kriminālpolicijā, ar bijušo sievu – VID Iekšējās drošības pārvaldes direktora labo vai kreiso roku – komplektā vai pie sāniem…
Tāds bijušais VDK darbinieks un Latvijas policists Bobirs, kurš – kāda dīvaina sakritība! – esot piedalījies arī tajās bēdīgi slavenajās sarunās, kad toreizējais KNAB darbinieks Jurašs saņēmis ziņu par miljonu, ko viņam kāds solījis kukulī…
Bobiru vēl publiskajā telpā sauc par apdrošināšanas nozares uzņēmēju un jau nosauktā Juraša… lauku īpašuma pircēju. Ko tas nozīmē? Tikai to, ka sistēma ir uzbūvēta no zināmiem būvmateriāliem un šie standarta moduļi apkalpo ļoti konkrētu pasūtījuma galdu. Šie cilvēki pilsētā zina, kam jāpiesola miljons par palīdzību izmeklēšanas procesā, viņi zina, kā paņemt vairāk, viņi zina, kā noformēt ticamu kriminālprocesu, lai kādu pazemotu vai izspļautu. Kas tur sanāks beigās, nav svarīgi – svarīga ir ietekmes demonstrēšana.
Publiskajā telpā joprojām var atrast informāciju, ka šī gada jūlijā Igaunijas Drošības dienests (KaPo) ir Latvijas kolēģiem nosūtījis ziņojumu, ka tāds Aigars Prusaks fiksēts Igaunijā, tiekoties ar turienes noziedzīgās pasaules pārstāvjiem – cigarešu kontrabandistiem.
Tas ir tas pats Prusaks, kas tagad ir iecelts par VID Nodokļu un muitas policijas pārvaldes direktoru. Tas ir tas pats Prusaks, ko KNAB vadītājs Straume, nonākot savā ietekmīgajā postenī, uzreiz aizrotēja uz starptautiskās sadarbības metodikas nodaļu jeb, citiem vārdiem sakot, – jaunais priekšnieks mēģināja novērst savā kantorī noplūdes, kratījās vaļā no neuzticamajiem…
Tas ir ap to laiku, kad tobrīd jaunā un perspektīvā Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Evika Siliņa, stāstot saviem “Jaunās Vienotības” partijas biedriem par Austrumu robežas izbūves izaicinājumiem, īpaši uzsvēra, ka šāda – tik nedroša – “robeža ir izdevīga starptautiskajiem bēgļu pārvadātājiem un cigarešu kontrabandistiem.”
Tad ko īsti Prusaks šogad gribēja sarunāt ar igauņu kontrabandistiem? Nav jau liels noslēpums, ka viena daļa no nelāgāļiem kontrabandas cigaretes un spirtu tirgo pa Rīgas vārtrūmēm, apmaiņā pret sadarbību ar orgāniem. Tas nozīmē, ka lielam baram kontrabanda ir iztikšana, ko piesedz menti, bet pašiem mentiem tas vienmēr būs tā sauktais informācijas avotu jautājums, ko sargā mistiskais valsts noslēpums. Vai tad jau sen kā nav skaidrs, ka valsts noslēpuma ideja Latvijā atrodas ļoti taukainās rokās?
Un tagad aizdomājieties, kuri ir tie spēki Latvijā, kam šī robežas izbūve traucēja? Evika Siliņa toreiz pateica priekšā precīzi… Robežbūves sabotāža vai paša procesa neizteiksmīguma augstākais punkts tika sasniegts laikā, kad strādāja “tiesiskuma koalīcija” – tieši tad ap robežsargu vadību tiek uzburti kriminālprocesi, kas nebeidzas ne ar ko.
Ai, kā cilvēkus publiski pazemoja un nolika! Bet – robeža pati nebūvējās! Kas mums tur politikā no drošībniekiem tajā laikā ienāca? Juris Jurašs ar mapīti… Cilvēks no dienestiem, kurš nekautrējās par naudu konsultēt Latvijas finanšu sistēmas grāvējus. Un vēl ir desmitiem aizdomīgu gadījumu, kad viņa loma ir… aizdomīga.
Tāpēc tā senā ziņa, ka Jurašs noliek Saeimas deputāta mandātu un brauc palīgā ukraiņiem uz fronti, nav īpaši nopietni vērtējama. Jo tā nav segta ne ar kādu motivāciju – izpušķotu pilsonisko stāju ieskaitot. Jurašam kā drošības dienesta cilvēkam būtu bijis jāpaliek Latvijā un jāizpilda dotie solījumi vēlētājiem vai tiem, no kuru nodokļu iemaksām viņš ir pārticis – cīņā pret korpuciju! Bet tā vietā viņš pa galvu un kaklu metas uz fronti… (Zālē smiekli.)
Stāsti, ka tieši Ukraina ir viens no Austrumeiropas cigarešu kontrobandas centriem nav garlaicīga lasāmviela, tāpat kā nav garlaicīgi lasīt, ka Jurašu viņa savdabīgajā misijā ir atbalstījis arī tāds uzņēmējs kā Ramoliņš. Atbalstījis kā dvēseļu radinieku… Runā, ka tas pats Ramoliņš esot pat savulaik izbrīvējis savos kokapstrādes angāros vietu tādām precēm, kas bijušajiem KNAB darbiniekiem vai viņiem līdzīgajiem, nodrošinājušas izdienas pensijas pirms… izdienas pensijas. Bet šo neviens nav nedz apstiprinājis, nedz noliedzis. Tas pīlēm ūdens…
Kura bija tā partija, kas ar uzņēmēju Ramoliņu pašiņus taisīja? Kā tik interesanti sanāca, ka viņa jautājumu vai saķeršanos ar negodīgajiem VID darbiniekiem aizstūma pa tiesiskuma koridoriem kā pa sviestu, sabiedriskās domas formēšanu ieskaitot, kamēr simtos citu līdzīgu gadījumu cits parastais uzņēmējs varēja tikai noplātīt bezspēcībā rokas, prasot adekvātu palīdzību. Ja Ramoliņš nepazītu Jurašu, viņš arī stāvētu tiesiskuma godīgajā rindā, kurā nekas nenotiek? Laikam. Tā tas valsts vājums tiek izveidots.
Bet ko viņiem – šādiem jurašiem un ramoliņiem – teikt? Kad savulaik Valsts drošības dienests aizturēja tādu odiozu SAB darbinieku kā Aigaru Sparānu, ko kopā ar sievu apsūdzēja pantos par spiegošanu jeb valsts noslēpuma nelikumīgu vākšanu, jums nevajag dziļi rakt, lai nonāktu pie tiem mentiem, kas šos abus personāžus pirmajās apcietināšanas stundās atbalstīja ar putām un ziepju burbuļiem uz lūpām.
Tas bija tāds Militārās izlūkošanas un drošības dienesta darbinieks Maigurs Strīķis – nelaiķes Jutas Strīķes vīrs –, kurš savā publiskajā virinātavā tolaik izmisīgi aprakstīja, cik angažēti un neprofesionāli ir VDD darbinieki un ka lieta noteikti izjuks, – “neesot pat jābūt gaišreģim”…
Lieta neizjuka – Sparānu pirmā instance atzina par vainīgu. Pārpratums? Nē! Ir acīmredzams, ka Latvijas drošības dienestos ienāk paaudze, kas šos mentus grib izraut no šīs vides ar visām saknēm. Tiem jaunajiem ir izpratne un entuziasms par šo absurdo realitāti, bet nav pieredze. Vēl nav. Piemēram, varen jauki viņdien izskatījās ziņa, ka Krievijas vēstniecība Latvijā ir piešķīrusi 110 jauniešiem – sauksim viņus par Latvijas krieviem – bezmaksas stipendijas Krievijas augstskolās.
Rakstu papildina kopbilde ar vēstnieku… Latvijas VDD šo akciju nosauca tā kā tam būtu jābūt – tie ir krievu speciālie dienesti, kas tādā veidā vervē savus nākotnes izlūkus. Tiesa, vai šos spiegu kāpurus kāds tagad apzina, pieskata, vai – izmet no valsts uz visiem laikiem – par to pats minētais dienests, gan laikabiedri vēl klusē. Bet nevajadzētu. Kur diplomātiskās notas, kur Rinkēviča tvīti bez kaķīšiem, kur norautie karogi vai uzvilktie prezervatīvi… Kurš nesaprot, ka tieši tā izskatās Latvijas mentu jaunais iesaukums, tieši tā izskatās un nobriest viņu veidotā ekosistēma? Un, ja vecos ir sākuši beidzot šņorēt, kurš šajā valstī pieļauj to, ka aiz mūsu mugurām vai degunba priekšā viņi, tie menti, jau ir sagatavojuši vai gatavo nākamo utubungu paaudzi? To paaudzi, kas rūpīgi pieskatīs slavenās ķēdes vājāko posmu…
Ko darīt? Labā ziņa – cilvēki jau dara. Bet par to ir jārunā. Skaļi. Jāsauc šie ienaidnieki vārdos un uzvārdos. Bez kautrēšanās – ar pirkstu acī… Jāspriež taisnas un stingras tiesas, nevelkot garumā. Starp citu, pirms mazliet vairāk nekā desmit gadiem Lietuva šos savus mentu kopgaldus iztīrīja, sākot no ģenerāļiem un beidzot ar prokuroriem un tiesnešiem. Tieši tāpēc tagad var runāt par viņu tautsaimniecības izrāvienu. Arī tāpēc.
Seko mums 
Valsts valodas dienā varam atcerēties, ka līdzās ekonomiskajai situācijai, nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanai, dabas un vides aizsardzībai, tiesiskuma aizstāvībai un cīņai pret nekontrolētu imigrāciju Latvijas teritorijā viens no vadošajiem spēkiem mūsu Atmodā bija mūsu tautas cieša un nerimstoša griba neatdod aizmirstībai mūsu skaisto un bagāto latviešu valodu.
Pirmdien, 14. oktobrī, Ministru kabinets (MK) apstiprināja likumprojektu par 2025. gada valsts budžetu un budžeta ietvaru 2025., 2026. un 2027. gadam. 2025. gada valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi tiek plānoti 15,1 miljarda, savukārt izdevumi – 17,1 miljarda eiro apmērā. Par galveno valsts prioritāti noteikta valsts iekšējā un ārējā drošība.
Latvijas izaugsmes un labklājības atslēgvārds ir konkurētspēja, bet galvenais valsts konkurētspēju veicinošais faktors ir produktivitāte. Latvijā produktivitāte uz vienu nodarbināto veido tikai aptuveni 60% no Eiropas Savienības (ES) vidējā līmeņa. Viens no mūsu būtiskākajiem izaicinājumiem, saskaroties ar riskiem, ko rada ģeopolitiskā nestabilitāte, sabiedrības novecošanās, straujais tehnoloģiju progress un nepieciešamība palielināt ar klimata pārmaiņām saistītus ieguldījumus, ir ievērojami kāpināt produktivitātes un konkurētspējas pieaugumu.
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
