“Meroni stipendiāti” paziņo: gribot veidot “Ventspils diženuma pārvaldi”
Imants Liepiņš28.01.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pateicoties t.s. “Meroni stipendiātu” sarakstam iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās, priekšvēlēšanu cīņa Ventspilī tā īsti nav atslābusi kopš 2016. gada. Visas idejas izmēģinātas, tālab jaunie priekšlikumi izskatās izstrādāti pilnmēness laikā. Pirms nedēļas vietnē ar nosaukumu Ventspilnieks.lv pašreizējais domes deputāts Aivis Landmanis nācis klajā ar aicinājumu izveidot speciālu pārvaldi, kas sauktos “Darīsim Ventspili diženu! pārvalde”.
Attiecīga nosaukuma rakstā deputāts, kurš saņem naudu no Rūdolfa Meroni kontrolētām juridiskām personām, izklāsta savas pretenzijas uz “diženumu” pilsētā. “Uztveriet šo kā izaicinājumu plašākai diskusijai. Šoreiz — kā uzlabot pilsētas pārvaldi,” raksta deputāts, uzreiz liekot priekšā ierosinājumus, kā šo pārvaldi nevis uzlabot, bet graut: A. Landmanim nepatīk pašreizējā situācija, kurā iedzīvotāji un speciālisti tiek iesaistīti dažādās pašvaldības komisijās, padomēs un darba grupās. Tajās visās tiek iekļauti daži domes deputāti līdz ar skaitā daudziem pārstāvjiem no vēlētājiem, sabiedriskajām organizācijām, kā arī nozares speciālisti — šāda kārtība pastāv arī Rīgā un citur: neviens jautājums nevar nonākt komitejās un domes sēdēs, kamēr to nav apsprieduši reāli speciālisti un iedzīvotāju izvirzīti pārstāvji, un tikai pēc tam, kad saņemts pozitīvs vērtējums, priekšlikumi tiek virzīti uz domes sēdi.
Atšķirībā no citām pašvaldībām Ventspilī šajā darbā iesaista ne tikai pozīcijas un opozīcijas deputātus, bet pat tādu partiju biedrus, kas piedalījušies pašvaldību vēlēšanās, tomēr nav tikuši pāri 5% barjerai, kā arī dod plašas iespējas apolitiskiem aktīvistiem un partiju nebiedriem piedalīties pašvaldības lēmumu izlemšanā. (Jāatceras, ka likumi neļauj daudzām sabiedrības grupām — policistiem, tiesnešiem, prokuroriem, ugunsdzēsējiem utt. — vispār būt partiju biedriem, kur nu vēl tikt ievēlētiem, taču arī viņiem ir Satversmē noteiktas tiesības piedalīties valsts un pašvaldību darbā.) Tagad A. Landmanis piedāvā šo kārtību iznīcināt, visu spriešanu atstājot tikai tām 13 personām, kas iekļuvušas Ventspils domē, vienlaikus piesaucot “denokrātiju”.
Tāpat A. Landmanis aicina izbeigt publiskās preses konferences Ventspils domē, uz kurām var ierasties ikviens žurnālists no jebkura medija (sākot no reģionālajiem Kurzemes medijiem un beidzot ar Latvijā strādājošiem ārzemju mediju korespondentiem), lai uzdotu jebkādus jautājumus. Deputāts aicina ieviest varas iepriekš sagatavotu un kontrolētu pašvaldības propagandas orgānu: “Tā vietā būtu jāizdod un bez maksas ventspilniekiem jāizdala pašvaldības informatīvais buklets.”
Jau gadiem ilgi Latvijas Žurnālistu savienība un citas mediju nozares profesionālās organizācijas prasa Saeimai ierobežot deputātu pašslavināšanos šādos “pašvaldību biļetenos”, kas nedarbojas saskaņā ar mediju profesionālajiem principiem — Latvijas pašvaldību preses sekretāru sarakstīti un tiražēti “biļeteni”, kas izliekas par medijiem, tikuši nosodīti pat starptautiskā līmenī no Reportieru bez Robežām puses. Tieši šobrīd Saeima beidzot ievieš ierobežojumus tādiem propagandas izdevumiem — līdz šim Ventspils (līdzās Ludzai, Rūjienai un dažām citām pašvaldībām) tika minēta starp pozitīvajiem piemēriem, kur šādi biļeteni netiek veidoti. Tagad A. Landmanis aicina ieviest sliktāko praksi, kas izpelnījusies pat starptautisku nosodījumu.
Jāpiezīmē, ka Aivis Landmanis domē bija ievēlēts 2013. gadā, kad strādāja Rūdolfa Meroni kontrolētajā AS Kālija Parks par “komercdarbības konsultantu”. Kamēr A. Landmanis sniedza Kālija Parkam “komercdarbības konsultācijas”, par to saņemot apaļus 3000 latus jeb 4268 eiro mēnesī, kas veidoja 40,6 līdz 51 tūkstoti eiro gadā, darbinieku skaits Kālija Parkā samazinājās no 145 strādājošajiem līdz 10 (!!!) nodarbinātajiem.
Brīdī, kad pārkrautais kālija apjoms terminālā nokritās līdz visu laiku absolūti sliktākajam rādītājam — 120 tūkstošiem tonnu visa 2014. gada garumā, A. Landmanis beidzot no komercdarbības konsultanta posteņa tika atbrīvots. Un notika brīnums: nākamajā gadā, kolīdz A. Landmanis bija beidzis sniegt Kālija Parkam konsultācijas komercdarbībā, kravu apjoms trīskāršojās, līdz sasniedza 380 tūkstošus tonnu! Pieaugums gan neļāva atgūt kādreizējos 5,5 miljonus tonnu gadā: uzņēmums kopš A. Landmaņa “komercdarbības konsultāciju” laikiem turpina pārkraut zem ceturtdaļmiljona tonnu gadā, knapi velkot dzīvību.
Savukārt pati ideja par to, ka jāveido “Darīsim Ventspili diženu! pārvalde”, varētu būt datējama vēl ar periodu pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām. Viens no 2017. gada pašvaldību vēlēšanu kandidātiem Vigo Sviķekalns vēlāk žurnālistiem skeptiski stāstīja, ka ar toreizējiem kandidātiem, kuru starpā bija arī abi Landmaņu brāļi, braucis runāt pats Rūdolfs Meroni, kas nācis klajā ar šādu izteikumu: “Make Ventspils Great Again!”
Tiesa gan, drīz vien saraksta kandidātu plāniem par uzvaru iepriekšējās vēlēšanās Ventspilī izrādījies nopietns šķērslis — paši saraksta kandiāti. “Bruno Jurševics (trešais 2017. gada vēlēšanu sarakstā) pēkšņi sāka dot rīkojumus, un es nekādi nevarēju saprast, no kurienes tam visam aug kājas,” vēlāk atcerējās V. Sviķekalns. “[2016. gada] decembrī notika kārtējā sapulce, kurā pēkšņi parādījās brāļi Landmaņi, Ģirts Valdis Kristovskis, Gita Rēvalde. Mūs sāka sadalīt pa vagoniņiem: pirmajā vagoniņā — Reģionu apvienība, otrajā — Vienotība, trešajā — uzņēmēji... Kādi vagoniņi? Neko nesapratu. Katrā vagoniņā būs pa četriem pārstāvjiem no katras partijas, man skaidroja.”
Jau toreiz V. Sviķekalns sajutis, ka šos vagoniņus kāds stumj. Viņš piegājis pie Ģ. V. Kristovska (pirmais sarakstā) un pavaicājis: “Ģirt, tu būsi līderis? Tu būsi mūsu lokomotīve, kas visu organizē?” Tas izvairīgi atbildējis, ka brauks uz Ventspili, bet visu organizēs citi. V. Sviķekalnam tomēr gribējās zināt, kurš tad ir šīs izrādes režisors? Atbildes vietā atkal izskanējis: jums visu izstāstīs un paskaidros, pašiem neko darīt nevajadzēs.
Katram kandidātam atsūtīja pašam savu konsultantu, kuram vajadzēja iemācīt, kas un kā ir jārunā ar vēlētājiem, kā izturēties un kā ģērbties. Bija atbraucis speciāls fotogrāfs, lai izveidotu kandidātu portretus. Visi instruktori bija no Rīgas, labi sagatavojušies. V. Sviķekalnam konsultācijas sniedza divas skaistas meitenes. Priekšvēlēšanu partiju sapulces sāka notikt ārpus Ventspils — greznās viesu mājās, ar pavāriem, bāru un alkoholu, pirtīm. V. Sviķekalnam kā uzņēmējam uzreiz radās jautājums: cik tas viss maksā, un kas par to maksās? Atbilde skanēja: par visu ir samaksāts!
Instruktoru sapulcēs bijis vairāk nekā pašu kandidātu. V. Sviķekalns atcerējās savas sajūtas no runāšanas ar instruktoriem, kas viņam atgādināja neirolingvistisko programmēšanu vai Kašpirovska manipulācijas. Bija atbraukusi televīzija — filmēja, kā kandidāti uzvedas, kustas.
Instruktori bija atveduši arī savus uzvalkus kandidātu fotografēšanai. Būdams uzņēmējs, kurš apzinās naudas vērtību, V. Sviķekalns piefiksējis, ka viņam tikusī kaklasaite maksājusi divarpus simtus eiro, bet žakete — teju tūkstoti. Tomēr pēc fotografēšanās visus uzvalkus, kreklus un aksesuārus instruktori aizveduši atpakaļ.
Viss faktiskais priekšvēlēšanu darbs bija miglā tīts, tajā skaitā iknedēļas bezmaksas avīzes Ventspilnieks.lv drukāšana un piegādāšana visās 17 000 pastkastītēs Ventspilī. V. Sviķekalns mēģināja tomēr sadzirdēt no Kristovska, ko viņš pats iecerējis darīt. Izrādījās — “rakstīt grāmatas”. Starp Ģ. V. Kristovski un pārējiem kandidātiem bijusi jaušama distance. Pat tad, kad visi dzēra alu, viņš palūdza, lai viņam kāds atver pudeli. Sievietes jokoja: esi vīrietis, atver pats!
Tā kā 2017. gada vēlēšanās grāmatu rakstīšana tomēr izšķirošās sekmes neatnesa, tad tagad A. Landmanis (kurš regulāri ņēmis pa tradicionālajiem 5000 eiro mēnesī no R. Meroni kontrolē esošajām struktūrām) ķēries pie veco ideju pārstrādāšanas. Rezultāts gan ir tāds, ka nedēļas laikā kopš publicēšanas A. Landmaņa rakstu “Darīsim Ventspili diženu! pārvalde” portālā atvēruši veseli 97 lasītāji.
Par tēmu: Meroni uzņēmumi turpinājuši maksāt vismaz 50 tūkstošus gadā “vajadzīgajiem” politiķiem
“Norāva Rēvaldes fotogrāfiju no sienas”: kā darbībā izpaudies Meroni finansējums partijām
Politiskais cinisms:
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
