Iesaki rakstu: 
Raugoties uz Vienotību, man rodas iespaids, ka tās vadība patlaban ir pilnībā noticējusi gan savai izredzētībai, gan „vēstures beigām” Latvijā. Vismaz tuvākajos četros gados trejpartijām šķiet nodrošināts pilnīgs varas komforts: visi dižie līderi (vai par tādiem uzskatītie) ir apgādāti ar viņiem tīkamiem amatiem; atbildība par problemātiskākajām ministrijām ir nogrūsta uz koalīcijas partnera pleciem; turklāt šis partneris ir pietiekami merkantils, prognozējams, un tam patīk kaulēties – tāpēc nav jābaidās no negaidītas valdības krīzes; savukārt opozīcija šķiet pavisam nevarīga, valdībai netraucējoša.
Stratēģisku risinājumu un kardinālu reformu vietā Vienotības politiķi bauda omulīgu savu amatu ikdienas pienākumu rutīnu, un arī kādreizējie „viedokļu līderi” no Meierovica biedrības disciplinēti iekļaujas „balsošanas mašīnā”. Valsts varas dialogs ar sabiedrību tiek veidots klaji tēvišķos, pat kundziskos toņos, uz „vienkāršajiem latviešiem” raugoties no savas varas apziņas augstumiem.
Vienotības pēcvēlēšanu eiforija bija gluži likumsakarīga un pat pelnīta pēc tik iespaidīgas uzvaras, bet diemžēl tā jau ir pārvērtusies totālā pašapmierinātībā. Varas skurbulim ļāvās pat agrāk piesardzīgais Ministru prezidents, sarīkodams neveiksmīgu „uzbraucienu” netīkamajam KNAB priekšniekam.
Taču, neskatoties uz pozīciju šābrīža nesatricināmo stabilitāti, Vienotība palēnām vien riskē kļūt par nepopulārāko spēku Saeimā, jo atšķirībā no visiem citiem veidojumiem tai ir „visirdenākais” atbalstītāju loks.
Turpmākās sabiedriskās domas aptaujas vispirms uzrādīs līdzšinējo piekritēju masveidīgu vilšanos savā izvēlē, bet pēc tam arī trejpartiju nespēju atgūt atbalstītājus. It īpaši strauji tas notiks, ja partiju apvienošanās tiks vilcināta līdzšinējā komforta saglabāšanai vai izrādīsies neveiksmīga.
Protams, 11. Saeimas vēlēšanas notiks tikai 2014. gada oktobrī, tomēr varas partijām, kas reitingu tabulās noslīd tālu zem sava koalīcijas partnera vai galvenā opozīcijas pārstāvja, draud ne tikai iekšēja nervozitāte, bet arī nopietnas grūtības pakļaut savai varai sabiedrību vai dominēt Ministru kabinetā. Vienotība patlaban nez kāpēc dara visu, lai tās balsotāji būtu pirmie protestētāji pret valdības īstenoto politiku.
Manuprāt, ir gluži bezjēdzīgi un pat smieklīgi tērēt skābekli, ķēzīt papīru vai deldēt klaviatūras, lai aizpildīt Latvijas informatīvo telpu ar pārmetumiem Zaļo un zemnieku savienībai, ka savā pārziņā tikušo iestāžu un uzņēmumu vadības amatos saliek savējos. Šāds sašutums zaļzemniekiem ir kā pīlei ūdens, vēl vairāk – tā viņiem ir bezmaksas reklāma. Jo tieši tādu klasiski partejisku rīcību no ZZS gaida to veidojošo partiju vietējās nodaļas, pašvaldību deputāti un ierindas biedri, gan arī balsotāji – tiklab vienmēr lojālie, kā bijušie „oranžo” piekritēji.
Viņi ir gandarīti, ka tagad pašu ļaužu rokās koncentrējas dažādi vērtīgi resursi, kurus gan Rīgā, gan novados varēs izmantot pavisam konkrētu vajadzību īstenošanai. ZZS, veiksmīgi apkalpojot vairākas interešu grupas, vienmēr ir nodrošināta ar iespaidīgu atbalstītāju daudzumu.
Pat Aināru Šleseru un Andri Šķēli, neskatoties uz pazemojošo vēlēšanu rezultātu, balsta kaut arī pavisam mazs, toties krietni monolītāks piekritēju loks. Ideālistiskie kopējā labuma uzstādījumi, ar kuriem Vienotība mobilizēja latviskās sabiedrības lielāko daļu, tagad pašai trāpa rikošetā. Tās elektorāta vairākums nav (un nevar būt) trejpartiju politiskie klienti.
Veiksme ir likteņa sūtīta dāvana, un to nevajag jaukt ar paša centības sarūpētiem panākumiem. Būtisku daļu no Vienotības uzvaras nodrošināja tābrīža sabiedrības noskaņojums: baiļu un vēlmes riskēt, nomāktības un naivu cerību kombinācija. Tikai tā – un nevis kampaņas reklāmistu slepenās zintis – spēja padarīt vienu no Latvijas visneizteiksmīgākajiem, garlaicīgākajiem, antiharismātiskajiem deputāta mandāta kandidātiem par vēlēšanu absolūtu uzvarētāju.
Šāds sabiedrības noskaņojums vairs nebūs restaurējams 2014. gadā. Taču Vienotība naivi uzvedas kā lielā loterijas vinnesta laimētājs, kas vieglu roku šķiež guvumu, ticot, ka nākamajā izlozē viņam veiksies atkal.
Cilvēki nebalsoja par Vienotību tāpēc, lai būtu iespēja vērot Solvitas Āboltiņas iznesību Saeimas prezidijā vai publiskās ceremonijās un Valdi Dombrovski līksmi stāvam pie igauņu eirobankomāta. Ne arī tāpēc, lai lauzītu galvu par to, ko tad īsti Artis Kampars Vladimiram Putinam teicis par gāzes cenām vai kāpēc aizsardzības ministram uztic darbu, kas ir ārlietu ministra kompetencē.
Vēlētāji no Vienotības gaidīja lietpratību un godaprātu, bet tagad redz, ka ļaudis, kuriem dāvāta varu, vairs pat īsti necenšas piepildīt pašu solīto. Turklāt ne jau Aivars Lembergs vai Uldis Augulis te ir lielākais šķērslis, tikai pašu varas skurbulis.
P.S. Virsrakstā atļāvos pārfrāzēt žurnāla Rīgas Laiks 1999. gada janvāra numura leģendārās Aināra Šlesera intervijas nosaukumu (http://www.rigaslaiks.lv/Arhivs.aspx?year=1999).
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
