Mīļotā vadoņa kults Ziemeļkorejā: aculiecinieka stāsts

Iesaki rakstu:

Kims Čen Irs ir dzimis 1942. gada 16. februārī partizānu nometnē netālu no Habarovskas. Taču jaunā Vadoņa piedzimšana kaut kur Krievijā – nē, tas nu nekur nederēja, un jau drīz vien bija gatava jauna versija: Kima Ir Sena dēls piedzimis nekur citur kā korejiešiem gadsimtiem ilgi svētajā Pektu – Baltās galvas kalnā. Piedzimšanas brīdī neesot trūcis arī dažādu debesu zīmju – jauna zvaigzne, dubulta varavīksne, leduskalna salūšana ezerā, dīvainas gaismas debesīs un vēl arī februāra spelgonī nez kur gadījusies lakstīgala, kas prieka vēsti, cik nu spējusi, pavēstījusi visai pasaulei. Taču ar stāstiņiem vien bija par maz, un uzticami palīgi jaunās vēstures nostiprināšanā izrādījās... koki Pektu kalnā, kurus līksmie partizāni uzreiz pēc Kima jaunākā piedzimšanas, lūk, esot izrotājuši ar vēl līksmākiem uzrakstiem.

Lūk, detalizēts skaidrojums no vēl vienas Phenjanas viesnīcas veikaliņā iegādātas grāmatas: lozungus nesošie koki pirmoreiz atrasti jau 1958. gada vasarā Rjanganas provinces Čona kalnā, kur „liela Korejas Tautas revolucionārās armijas vienība ģenerāļa Kima Ir Sena vadībā bija ierīkojusi nometni laikā, kad viņi devās uz tēvzemi 1939. gada maijā”. Uzrakstu bijis milzu daudzums, tostarp – „Korejas nākotne grezni apžilbina kopā ar Spožo Zvaigzni Pektu kalnā”, „Spožā Zvaigzne paceļas, Koreja mirdz tās varenā vārda dēļ”, „Līdzbiedri, palūkojieties uz Pektu kalnu. Spožā Zvaigzne izstaro tās starus”, „Ilgu mūžu Spožajai Zvaigznei Pektu kalnā, Korejas spožajai nākotnei”, „Divdesmit miljoni līdzpilsoņu, mūsu ziņas jums ir par Spožās Zvaigznes piedzimšanu Pektu kalnā” un „Slava jums jūsu ceļā, lai apraudzītu jaundzimušo zvaigzni Pektu kalnā ģenerāļa Kima Ir Sena, Nācijas saules kompānijā, 1942”.

Žēl, ka mūsu braucienos ārpus Phenjanas gides neiežēlojās un neiekļāva programmā nevienu no neparastajiem kokiem, – neesot iekļauti oficiālajā programmā, „varbūt citreiz”. Taču, spriežot pēc tai pašā grāmatiņā atrodamā apraksta, skatam jābūt gana iespaidīgam: „Kopš brīža, kad lozungus nesošie koki tika atklāti Čona kalnā, Kims Čen Irs aptvēra, cik nozīmīgi tie bija kā revolucionārās cīņas liecinieki, un veica visus nepieciešamos zinātniskos un tehniskos pasākumus, lai tos saglabātu. Viņš personiski pārraudzīja nepieciešamo materiālu un iekārtu radīšanu, ieskaitot īpaši izgatavotu stikla cauruli, lai atvairītu insektus un ultravioleto starojumu, mitruma un spiediena regulētājus un automatizētas ierīces. Kā sacīts sakāmvārdā „ticība izkustinās kalnu”, – viņš deva vecajiem kokiem ar lozungiem nebeidzamas slavas dzīvi.”

Savukārt paša Kima jaunākā dzīves aprakstītājiem nākamā Vadoņa tālāko gaitu atklāšana un atspoguļošana jau veicās pavisam viegli. Mīļotā vadītāja – pirmoreiz Kims šādi tika nosaukts jau 1977. gadā, bet jau pirms tam tika saukts par Partijas centru – biogrāfijās varam izlasīt, ka atbrīvošanas cīņā pret japāņiem viņš sācis piedalīties jau divu trīs gadu vecumā, turklāt ļoti sekmīgi piedalīties: piemēram, mazais Kims Čen Irs no kalna nometis lielu akmeni, kas nogalinājis kādu laivā sēdošu japāņu kareivi.

Jau jaunākajās klasītēs skolā mazais Kims skolotājiem sekmīgi pierādījis, ka viens plus viens ne vienmēr ir divi, bet rotaļu biedriem sniedzis šāda tipa derīgus paskaidrojumus: „Armija, kas lieto visus šos ieročus, ir tā, no kuras visvairāk jābaidās. Morāle: cilvēks ir stiprāks par visiem ieročiem, jo viņš ir tas, kas tos izgatavojis un tos lieto.” Nākamais Vadonis guvis lieliskas sekmes visos priekšmetos, bijis arī fantastisks dažādu mūzikas instrumentu spēlētājs (klavieres viņš arī patiešām māk spēlēt), basketbolists, futbolists, vingrotājs. Divpadsmit gadu vecumā uzvedis lugu Ģenerālis Kims, pats uzņemoties gan producenta un režisora, gan scenārija autora un galvenās lomas (protams, Kima vecākā) tēlotāja pienākumus. Pateicoties viņa pūlēm, visa skola kļuvusi „disciplinēts, gaišs un harmonisks kolektīvs”.

Savukārt, iestājoties tētuka vārdā nosauktajā universitātē, Kims jaunākais pirmām kārtām devies uz Rjonnama kalnu, lai tur skandētu paša sacerētu poēmu Koreja, es došu tev jaunu slavu. Tās teksts, skaidra lieta, ir pilnībā saglabāts (nu, vai arī uzrakstīts, kad pienāca tāda vajadzība) un tagad tiek regulāri citēts pa labi, pa kreisi – protams, lai cita starpā apliecinātu Kima jaunākā neapšaubāmo izredzētību jau kopš agras jaunības:

„Kad es stāvu Rjonnama kalnā saullēktā,

3000 ri zeme sveic manas acis.

Apgūstot vadoņa vareno ideju,

Es būšu revolūcijas pavēlnieks šajā zemē, Korejā.

O, Koreja, es došu tev jaunu slavu.

Uz čučhes ceļa es būšu stingrs un ciets

Ar varenā vadoņa padomiem.

Drosmīgi stājoties pretī bangojošiem viļņiem un vētrām,

Es vadīšu Koreju nākotnē.

O, Koreja, es padarīšu tevi slavenu.”

Lieki teikt, ka studiju gados nākamais Mīļotais vadītājs bijis saviem biedriem paraugs it visā – celtniecības darbos atzīts par izcilu strādnieku, izcēlies arī cementa maisu aizsargāšanā no lietus, tos pārklājot pats ar savu jaciņu. Bet, protams, pret slēptajiem ienaidniekiem viņš ir bijis principiāls un nesaudzīgs jau tad – lūk, pamācošs biogrāfiskais stāstiņš par to, kā kādā Kima jaunākā apmeklētā lekcijā pasniedzējam ienācis prātā ieminēties, ka aizraušanās ar smago industriju smagi iedragā dzīves līmeni. Tad nu Kims jaunākais ļaundari nostrostējis tā, ka tas „kļuva pelēks, nespējot neko atbildēt, kamēr auditorija uzbudinājās. Apzinājušies „lekcijas” kontrrevolucionāro saturu, studenti nolūkojās uz pasniedzēju ar sašutušu skatienu. Pārbijies pasniedzējs, šķeltnieku pakalpiņš, nezināja, ko iesākt, un velti berzēja rokas. Viņš nokāpa no podesta un aši devās prom. Tad nu studenti noraudzījās Kimā ar bezgalīgu apbrīnu un cieņu, bet viņš noteica: „Mums vajadzēt domāt un rīkoties tikai saskaņā ar Maršala Kima Ir Sena idejām jebkad un jebkur.””.

Īsi sakot, „plaši tiek stāstīti daudzi stāsti par viņa bērnību, par viņa neparasto nobriešanu. Saskaņā ar šiem stāstiem viņš bija ļoti gudrs un augstu turēja patiesību. Viņš bija augstsirdīgs un labsirdīgs pret draugiem. Runājot par viņa bērnību, cilvēki apbrīnoja viņa agro prāta briedumu. Citiem vārdiem, viņš nobrieda agrāk nekā citi bērni intelektuālajos, ideoloģiskajos, gara un morāles aspektos”. Taču vienlaikus Kims jaunākais, neraugoties uz savu superapdāvinātību, saglabājis milzumlielu cieņu pret savu Tēvu–Sauli, piemēram, septiņpadsmit gadu vecumā viņu personiski apaujot. Un kā gan citādi – kārtējās Kimam jaunākajam veltītās grāmatas sadaļā Autoritātes estētika reizē ar gariem un plašiem paskaidrojumiem, kāpēc šī nav nekāda feodālisma valsts, bet tai vienalga vajadzīgs vadoņa pēctecis, viss glīti paskaidrots:

„Kāds cilvēks var būt pēctecis? Kritēriji var būt dažādi. Manuprāt, būtiskākās pēcteča īpašības ir: pirmkārt, neatkārtojama lojalitāte vadonim; otrkārt, ārkārtēja gudrība; treškārt, neparastas un slavējamas vadītāja spējas; ceturtkārt, cildeni tikumi. Pēctecim, nākamajam vadonim, ir jāpiemīt visām šīm īpašībām, lai saglabātu vadoņa statusu un lomu. Kims Čen Irs ir izcils cilvēks, kam piemīt visas šīs īpašības. Lojalitāte vadonim ir būtiska pēcteča īpašība. Kims Čen Irs ir neparasti lojāls Prezidentam, – droši vien tas ir bezprecedenta gadījums pasaules revolucionārās kustības vēsturē. [..] Patiesībā šī ir bezprecedenta revolucionārā ģimene, kurai līdzīgas nav zināmas visās ērās vai valstīs.” Un tepat blakus – atsauce uz pašu Kimu jaunāko: „1980. gada 1. janvārī Kims Čen Irs sacīja dažiem kadriem: „Prezidents patiešām ir liels cilvēks, liels varonis un liels vadonis. Es nevaru pilnībā izteikt vadoņa lielumu ar vienu vārdu „liels”. Vadonis ir persona, kuru izvēlējušās debesis.””

Slavinātājus absolūti neuztrauc pat gadījumi, kad slavas dziesmas pārtop ņirdzīgā farsā (kas, ja nu kāds to tā uztvertu, varētu apdziedātājiem draudēt ar vissmagākajām sekām). Nu, piemēram, šāds aizkustinošs stāsts: „Vēl viena raksturīga Kima Čen Ira aktivitāšu īpašība, kas radusies no viņa misijas apziņas, ir tā, ka viņš uzņemas sarežģītus un nozīmīgus darbus un enerģiski un uzticīgi strādā, lai tos paveiktu. To parāda gādība, ko viņš parādīja revolucionārajai operai Asiņu jūra, kura bija jāpabeidz 1971. gada jūlijā, un četrām citām operām, kuras bija jāuzved nedaudz vairāk kā gada laikā. Ikviens apbrīnoja viņa enerģisko vadību, izvēloties un pilnveidojot dziesmas operām. [..] Tas nozīmē, ka viņš noklausījās gandrīz 10 000 dziesmu, no kurām izvēlēties 160 dziesmas, kas bija jāiekļauj četrās revolucionārajās operās. Taču tie ir tikai skaitļu aprēķini. Patiesībā viņš parasti vienu dziesmu noklausījās trīs vai četras reizes, bet dažas dziesmas desmit vai divdesmit reizes...”

Kādu brokastu laikā ieminos gidei–stažierei, vai viņai gadījumā nav ienācis prātā paskaitīt, cik īsti laika Mīļotais vadītājs patērējis šai „enerģiskajai vadībai”. Pirmoreiz nabaga meitene jautājumu vienkārši nesaprot. Paskaidroju no stingrām partijiskām pozīcijām – vai nebūtu ļoti cildeni un cēli, ja kārtīgs pilsonis saskaitītu, cik daudz sava dārgā laika Mīļotais vadītājs iztērējis šim daiļdarbam, un tad vēl vairāk sajūsminātos par rezultātu. Jupis viņu zina, kas darās glītajā galviņā, kuras īpašniece jau tā, šķiet, uzskata par nedaudz jukušu rietumnieku, kurš pie brokastu galda regulāri ierodas ar kādu padusē pasistu pašmāju klasiķu sējumiņu, – bet nepiekrist šādi nostādītam ierosinājumam arī nedrīkst. Tad nu sākam rēķināt.

Viena dziesma skan, teiksim, ne mazāk kā piecas minūtes. Labi? Labi. Vienu dziesmu Mīļotais vadītājs noklausījās četras reizes – tātad sanāk divdesmit minūtes, ja? Jā, tā sanāk. Dziesmu bija desmit tūkstoši, ko pareizinām ar divdesmit, sanāk cik? Sanāk divsimt tūkstoši minūšu. Bet vai jūs, meitenīt, zināt, cik ir divsimt tūkstoši minūšu? 3333 stundas. 138 diennaktis. Četrarpus mēneši. Tātad sanāk, ka Mīļotais vadītājs četrarpus mēnešus to vien ir darījis kā klausījies dziesmas. Ja pusi laika viņš tomēr veltījis ēšanai, gulēšanai un personiskajai higiēnai, sanāk deviņi mēneši – deviņus mēnešus tikai klausījies dziesmas, ja? Bet viņam taču vispār bija tikai daži mēneši, ko?... Domājat, kārtīga ziemeļkorejiešu meitene ir iedzīta sprukās? Nē, nekā tamlīdzīga – viņa padomā, padomā un tad labākajās Orvela tradīcijās (kurš teica, ka divreiz divi ir četri?) paziņo: „Tas vienkārši nozīmē, ka viņš strādāja vēl intensīvāk...”

Protams, ja gadu desmitu gaitā ir izveidota tik pateicīga publika, par propagandas kvalitāti nav īpaši jāuztraucas. Un jaunā Kima „imidžmeikeri” arī neuztraucās, bet tikai krāva vienu jaunības nopelnu pēc otra. Jau sešdesmitajos gados „Kims Čen Irs parūpējās, lai Korejas Strādnieku partijas vēstures studiju zāle tiktu pārdēvēta par Biedra Kima Ir Sena revolucionāro aktivitāšu studiju zāli. Galvenais mērķis šeit bija aizstāvēt čučhes ideju”, un tāpat cītīgais dēls parūpējies, lai tiktu mainīta baisā situācija, kad „līdz pat sešdesmito gadu vidum Prezidenta darbi netika publicēti lielos apjomos sakarā ar antipartijisko frakciju elementu shēmām partijas iekšienē”. Vienlaikus Kims jaunākais nevairījās arī visvienkāršāko darbu – piemēram, tās pašas Kima Ir Sena universitātes muzejā var atrast gan Kima jaunākā šauteni, gan sapieru lāpstiņu un pat pavārnīcu, ar ko viņš dienesta laikā lējis bļodiņās zupu. Ir pat glezna – Kims Čen Irs tā sauktajos sboros ar baltu ķitelīti mugurā, ar karoti rokā izklāsta partijas līniju viņu apsēdušajiem studentiem, savukārt vietā, kur šie sbori notikuši, tagad ir memoriālais komplekss – protams, ar visu akmeni, uz kura pēc krosa sēdējis Mīļotais vadītājs.

Savukārt gadu pēc tam, kad tētuks kļuva par Prezidentu un Sauli, dēls jau sāka gāzt īstus kalnus: „1973. gada rudenī [..] vajadzēja paplašināt rūpnīcas un palielināt produkciju, taču iekārtu, materiālu un cilvēku resursu bija nepietiekami. Šajā mirklī Kims Čen Irs veica ārkārtas pasākumus. Tās nebija iekārtas, materiāli vai cilvēku resursi, bet gan lielas aģitācijas vienības produkcijas palielināšanai, kuras ieradās rūpnīcās. Ar viņa padomu lielas aģitācijas vienības, kas tika veidotas kopā ar skatuves māksliniekiem un žurnālistiem galvaspilsētā un provincēs, tika nosūtītas uz Sungri mašīnbūves rūpnīcu un Kumsunas traktoru rūpnīcu. Ražošanas cehos tika aktīvi veikta aģitācija. Krāsaina propaganda un aģitācijas darbs – tāds kā mākslas pasākumi, radio uzvedumi, dziesmu sarīkojumi un propaganda ar vizuālo līdzekļu palīdzību – tika veikts iekārtu priekšā cehos, rūpnīcu klubos un dzīvojamos kvartālos. Rūpnīcas un strādnieku dzīvojamie rajoni iekvēlojās no aģitācijas vienību aktivitātēm. Ekonomiskās aģitācijas bungu rīboņa vareni vairoja strādnieku entuziasmu. Neredzamas rezerves tika atklātas un tehniskās inovācijas liesmas enerģiski šāvās augšup. Produkcijas izlaides apjomi palielinājās divkārši un trīskārši kolektīvo inovāciju plūsmās. Tā jautājumam par produkciju tika rasts atrisinājums. Fakti ir pierādījuši, ka viss tiek atrisināts, kad strādnieki tiek mudināti uz rīcību ideoloģiski un viņu revolucionārā kaisme un radošā aktivitāte tiek palielināta.”

Tieši šajā virzienā Mīļotais vadītājs uzcītīgi darbojās visus nākamos trīs gadu desmitus – galvenais ir nevis iekārtas, bet gan aģitācijas vienības. Tiesa, ne viņš izgudroja vadības metodi, kas vēlāk izpelnījās apzīmējumu „mikromenedžments Ziemeļkorejas gaumē”, tur nu atklājēja lauri pieder tētukam, taču tieši Kims Čen Irs to izkopa līdz pilnībai, padarot Vadoni par vienīgo īsti viedā padoma devēju jebkurā jomā. Nosauciet jebkuru jomu – un pēdējo pāris gadu Ziemeļkorejas presē jūs atradīsiet vismaz vienu, ja ne vairākus pamācošus stāstiņus par Vadoņa viesošanos tieši attiecīgās jomas uzņēmumā, iepazīstoties ar stāvokli un dodot stingras rekomendācijas, kā dzīvot tālāk.

Te būs tikai daži fragmentiņi no tiem pašiem manis sapirktajiem The Pyongyang Times numuriem. Oficiālā informācija par Kima Čen Ira braucienu „dot norādījumus uz vietas dažādiem sektoriem Dienvidu Hamjonas provincē: „Viņš apmeklēja Rjonhunas templi Peguna kalnā. Pēc paskaidrojumu uzklausīšanas viņš apstaigāja templi, tostarp arī galveno altāri, lai redzētu, kā tiek saglabātas relikvijas. Viņš detalizēti izklāstīja uzdevumus, kas jāveic, lai saglabātu un menedžētu vēsturiskās relikvijas.” Vēl tai pašā pusē: „Sakot, ka prioritāte augļkopībā ir sēklu materiāla uzlabošana, viņš akcentēja nepieciešamību stādīt augstražīgas sugas. Viņš teica, ka agri nogatavojošās un vēli nogatavojošās šķirnes ir labi jāsakombinē, lai nodrošinātu cilvēkiem augļus atbilstoši sezonai. Tagad, kad augļu raža ir gadu pieaug, ir nepieciešams radīt atbilstošas uzglabāšanas būves un uzcelt modernas augļu pārstrādes rūpnīcas, viņš piebilda.” Un, protams, netiek aizmirsts apmeklēt valsts balstu – kareivjus: „Viņš redzēja kareivjus dziedam karaoke. Apmierināts ar izklaides iespēju dažādību, ko izbaudīja kareivji, viņš piezīmēja, ka priekpilna dzīve un darbs ir viens no Korejas Tautas armijas kareivju lepnajiem aspektiem.”

Tepat blakus – jau plašāka atskaite par Kima Čen Ira ierašanos uz virsnieku sievu koncertu: „Revolucionārā uzstāšanās parādīja sievu piepildīto dzīvi ceļā uz revolūciju zem Kima Čen Ira rūpjpilnā skatiena un viņu ciešo apņemšanos nosargāt revolūcijas vadību un novest Čučhes revolucionāro lietu līdz sekmīgam noslēgumam, esot vienai miesai ar saviem vīriem, kuri aizstāv savu zemi ar ieročiem rokās. Redzot iespaidīgo priekšnesumu, skatītāji izjuta milzu pateicību Kimam Čen Iram par to, ka virsnieku sievas ir uztrenētas par sievietēm revolucionārēm, kas nevairās ne no kādām grūtībām un ir pilnas uzticības un optimisma, un ir apņēmības pilnas ātrāk sasniegt Korejas revolūcijas galīgo uzvaru ar ieroču palīdzību. Viņš bija ļoti apmierināts ar priekšnesumu, kas skaidri atklāja, ko pieprasa partijas politika, dodot atbildes uz sociāliem jautājumiem songuna ērā. Atzīmējot, ka virsnieku sievu grupu mākslinieciskās sacensības dod milzu ieguldījumu, novirzot mākslinieciskās aktivitātes masās un padarot sievas revolucionāras, viņš detalizēti izklāstīja uzdevumus, kas jāveic, lai attīstītu populāras un masu mākslinieciskās aktivitātes.”

Vadonis tiešām ir speciālists visā – arī kazkopībā un zvejniecībā. Atskaite par Kima viesošanos Ziemeļhamjonas provincē: „Viņš dāsni slavēja darbinieku lielisko sniegumu un detalizēti izklāstīja uzdevumus, kas jāuzņemas kazu fermas darbības nodrošināšanā. Sakot, ka nesenā kazu fermu sniegtā pieredze parāda, ka visekonomiskāk ir audzēt augsti rentablas un produktīvas šķirnes, viņš uzsvēra, ka daudz pūļu ir jāpieliek, lai audzētu šķirnes, kas atbilst topogrāfiskajām īpatnībām un ieviestu tās saimniecībā.” Un vēl: „Viņš akcentēja, ka zvejniecībai jātiek veiktai uz regulāras bāzes un zvejniecībai un jūras kultivēšanai jānotiek simultāni. Tā kā mūsu valstij ir izdevīga ģeogrāfiskā situācija un to no trim pusēm ieskauj jūra, cieša uzmanība jāpievērš zvejniecības attīstīšanai, viņš atzīmēja. Viņš detalizēja uzdevumus, kas jāveic, lai attīstītu zvejniecību.” Ak, un nav aizmirsts arī futbols – tepat izlasāms arī stāstiņš par to, kā Kims Čen Irs neveiksmīgam futbola trenerim labu brīdi stāstījis gan par pasaulslavenu futbola komandu treniņu metodēm, gan par futbola modernajām tendencēm, gan par uz čučhi orientētu spēles taktiku.

Patiesi ģeniāls Vadonis ir itin visā, kas saistīts ar masu medijiem, literatūru, mūziku, kino, – mīļotais vadītājs, kurš ir gatavs pamācīt žurnālistus, kinooperatorus, tehniskos darbiniekus, pat translācijas darbiniekus vilcienos. Turklāt šiem ļaudīm viņam atrodas gan idejiskā pātaga, gan tikpat idejiskais burkāns. Pirmā: „Jūs nekad nedrīkstat nespēt atmaksāt Partijai par tās uzticību un rūpēm. Bez varenā vadoņa siltajām rūpēm nekas nav nozīmīgs. Jums nebūtu jādomā, ka tikai tāpēc, ka jūs esat glīti, jūs varat darīt, kā jums patīk. Mums jāatrod dzīve, ko ir vērts dzīvot, mūsu enerģiskajos centienos padarīt vieglāku nastu, kas gulstas uz lielā vadoņa prāta.” Un otrais: „Tie, kas raksta saskaņā ar Partijas nodomiem, ir varoņi. Es pats esmu rakstījis ļoti daudz, un no manas paša pieredzes es zinu, ka rakstīšana ir visgrūtākā. Tāpēc tie, kas sacer un raksta rakstus, var tikt saukti par varoņiem.”

Un tā nav tukša runāšana vien. Piemēram, ilgu laiku Korejas radio vienīgā stacija no rīta darbu sāka ar Pavasara dziesmu – līdz brīdim, kad radio ieradās Kims Čen Irs un paziņoja: „Mūsu radio paraksta melodija ir monotona. Mūsu pārraides ir mūsu Partijas balss, ko vada mūsu vadonis, Čučhes Korejas balss. Tāpēc paraksta meolodijai, kas identificē mūsu radio programmu sākumu, dabiski jābūt melodijai, kas tiek saistīta ar vadoni. Būtu ieteicams kā paraksta melodiju ieviest Ģenerāļa Kima Ir Sena dziesmu, nemirstīgo revolucionāro himnu, ko ar augsta respekta jūtām pret viņu dzied ne tikai mūsu tauta, bet cilvēki visā pasaulē.” Uzminiet nu, kas notika tālāk: „Viņa vārdi atgādināja darbiniekiem, ka mūsu valsts ir patiesi laba, un viņi aptvēra viņa dedzīgās ierosmes patieso būtību – atskaņot daudzas sociālistiskās dzimtenes dziesmas.”

Ne tikai prese, bet arī grāmatas ir pilnas ar stāstiem par Mīļotā vadītāja gatavību pamācīt katru, kas pagadās ceļā. Žurnālistus – kā pareizi aprakstīt Lielā Vadoņa ierašanos Militārajā akadēmijā vai kā Padarīt sevi par prominentu žurnālisti – sievieti (jaukais stāstiņš sākas ar brīdi, kad, žurnālistei ejot pa ielu no darba laikrakstā Pyongyang Sinmun, ielas malā blakus pēkšņi piestāj automašīna, no kuras izkāpj Mīļotais vadītājs un silti paņem viņu pie rokas). Avīžu vadību – kā pareizi izvēlēties attēlus („Saņemot attēlus, ko bija izvēlējies mīļotais vadītājs, redakciju izbrīnīja viņa izvēle. Pilnas kolonnas augstuma fotogrāfija, kurā redzamais dārzeņu lauks sniedzās līdz pat horizontam, un otra, kas rādīja zemniekus sveram un priecājoties par saviem gurķiem, kas bija tik lieli kā kaņepju kūļi, demonstrēja dārzeņu kultivēšanas sasniegumus mūsu valstī. Mīļotā vadītāja drosmīgā ideja tika īstenota Rodong Sinmum 18. oktobra numurā.”). Fotoredaktorus – kā izvēlēties labāko Vadoņa attēlu („Vadoņa attēlam ir jābūt skaidram un nedrīkst būt pat ar niecīgāko defektu. Jums jāizrāda augsta lojalitātes pakāpe, rīkojoties ar vadoņa attēlu.”).

Un tā tālāk, un tā tālāk – Vadoņa roka pieķeras pat grīļīgai TV kamerai: „Kims Čen Irs parāda sevi kā vienu no parastajiem cilvēkiem jebkur un jebkurā laikā, jo viņš ir nācis no parastajiem cilvēkiem. Kad viņš vadīja filmu studijas darbu, filmas producēšanas komanda filmēja Phenjanas pilsētas panorāmu no TV torņa. Bija grūti novietot kameru vietas neikdienišķības dēļ. Operators bija ķezā, kad pēkšņi kāda roka pastiepās un cieši satvēra kameras statīvu. Tas bija Kims Čen Irs, kurš bija ieradies, lai vadītu filmas producēšanas vienību tās darbā. Kad operators izteica samulsumu, viņš teica: „Es arī esmu filmas producēšanas vienības dalībnieks. Vai es ko tādu nevaru darīt? Lūdzu, turpiniet filmēt.” Tā kamera, dārgā līdera atbalstīta, sāka darbu. Šādas lietas ir iespējamas ar viņu. Viņš vienmēr parādās cilvēku priekšā kā viens no parastajiem cilvēkiem, bet ne kā vadonis.” (Fragments no grāmatas Kims Čen Irs. Indivīds, Domas un Vadība.)

Protams, ka tauta uz rūpēm par tās idejisko briedumu atbild ar neviltotu pateicību, kas, piemēram, grāmatā Kims Čen Irs. Indivīds, Domas un Vadība izpaužas šādos vārdos: „Mīlestības politika, kas tiek īstenota Korejā, kalpo cilvēkiem. Būtībā tā ir domāta viņu pašcieņai un vērtībai. Tas nozīmē, ka cilvēks ir padarīts par sava likteņa pavēlnieku un patieso vēstures veidotāju. Kims Čen Irs mīl cilvēkus, respektē viņu pašcieņu un visu pakļauj viņu neatkarībai, un uz tā pamata sniedz politiskos ieteikumus. Kad vadonis, Partija un masas ir vienotas un sasaistē, līnija un politika, kas ir izstrādātas, atspoguļojot masu gribu, var tikt sekmīgi ieviestas tikai vienotā vadoņa vadībā. Masas kā daļa no dzīva sociālpolitiska organisma var paust savu uzskatu, kamēr līnija un politika ir noteikta. Bet pēc tam, kad tās par to ir vienojušās, masām ir jāseko lēmumiem, jo tie visaptveroši izsaka masu gribu. Demokrātija un centrālisms sastāda vienotu veselumu vienotības politikā. Tiesa, daži sauc vienotības politiku par „totalitārismu”. Tās ir ļaunu politiķu ķengas, kur tīšuprāt runā slikti par vienotības politiku.”

Un vēl: „Jaunā čučhes tipa cilvēks ir cilvēks, kas uzskata neatkarību par savas sirds asinīm, kurš zina, kā cīnīties pret visiem dabas un sabiedrības valgiem un apspiestību, kuram sabiedrības un kopienas, valsts un nācijas, un tautas masu intereses ir svarīgākas par indivīdu interesēm, un kurš var veltīt tām visu savu gudrību, entuziasmu un enerģiju... Korejas tauta šodien Kimu Čen Iru sauc par dārgo vadoni. Tas ir tituls, kas dod intimitātes sajūtu. Šis tituls ietver daudzas nozīmes – vēlīgs tēvs, tuvs draugs, respektēts skolotājs, utt. Es domāju, ka tas norāda uz dziļo uzticību, ko cilvēki jūt pret viņu un pret viņa cildenajiem tikumiem. Viņam patiešām piemīt nesalīdzināmi cildeni tikumi, kas pelna cilvēku augstāko respektu. Silta cilvēciska mīlestība, labsirdība, plaša domāšana, cēlsirdība, spars, entuziasms, drosme, pieticība, vienkāršs parasto cilvēku raksturs, vēlīga tēva īpašības – tie ir dažādi viņa personības aspekti. Kima Čen Ira attēls, kas redzams dažādās publikācijās, attēlos un uz TV ekrāniem, mūsos rada dziļu iespaidu. Viņš vienmēr spoži smaida. Viņa smaids ir ļoti pievilcīgs. Tas dod cilvēkam impulsu atklāt viņa smago sirdi vai iemest sevi viņa dvēseles dziļumos pašam sev par spīti. Cilvēki jūt, ka šis smaids ir „mīlestības smaids”. Tas rada cilvēku simpātijas. Tikai labsirdīgi cilvēki tā smaida. Kā viņa smaids simboliski rāda, Kims Čen Irs jūt simpātijas, viņam ir dziļš cilvēciskums un silta mīlestība uz cilvēkiem...”

Par visu šo farsu, protams, varētu pasmieties, ja vien ikdienā savu dzīvi šādi nevadītu vairāk nekā divdesmit miljoni cilvēku – turklāt liela daļa no viņiem šādu eksistenci uzskata par vienīgo pareizo, jēgpilno un vispār iespējamo. Ja ārzemnieks atbrauc, pašausminās, klusībā paķiķina un dodas prom jaunu iespaidu meklējumos, tad šie pārdesmit miljoni paliek. Un dzīvo – kaut pusbadā, bez logu stikliem, atbilstošiem medikamentiem un ikdienas bailēs, toties ar „ideoloģisko virsbūvi” viss joprojām ir labākajā kārtībā; varbūt arī ne virtuves sarunu jomā, bet vitrīnas, fasādes līmenī – noteikti.

Seko mums