Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Jaunā politiķe Baiba Rubesa, kas pat pēc akcionāru neuzticības izteikšanas saistībā ar viņas apšaubāmo „saimniekošanu” Rail Baltica projektā mēnešiem ilgi nevēlējās pamest savu RB Rail valdes priekšsēdētājas posteni, nule Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova atstādināšanu apsveikusi ar vārdiem – precīza rīcība, ja amatpersona nav bijusi rūpīgs saimnieks, turklāt šo sajūsmu vēl īpatnāku padara fakts, ka pirms dažiem mēnešiem Rubesa Ušakovu bija skaļi sveikusi un novēlējusi „demonstrēt līderību uz cilvēku orientētām, mūsdienīgām pilsētām Eiropā, kur pie polītiskās stūres ir sociāldemokrāti”. Tiem, kurus izbrīna šāda regulāra „kažoka mešana uz otru pusi”, Pietiek šodien publicē trīs nodaļas no pagājušā gada trešās pieprasītākās grāmatas – Indriķa Latvieša „Varas”, kas gleznaini apraksta notikumus kādas Baibas Bubesas dzīvē un var sniegt zināmu skaidrību par tagad notiekošo.

39. nodaļa

Baibas Bubesas dzīvē bija iestājušies lielie gaidīšanas svētki. Pēc sarunas ar Pamparu nekādus tālākus politiskos kontaktus viņa nebija meklējusi. Kāpēc gan nevajadzīgi piepūlēties, ja reiz šis jaukais cilvēks bija palūdzis viņas sagatavotā saraksta kopiju un teicis, ka pāris nedēļu laikā viss, visticamākais, būs nokārtots. Protams, tad no viņas vajadzēšot arī šādas tādas garantijas, bet tas jau tā – dienu ritumā.

Viss bija gājis tik lieliski, ka Bubesa varēja atslābt un atlicināt laiku, lai parūpētos arī par dzīves praktisko pusi. Jā, to nevarēja noliegt, ka piecu, sešu vai nezin cik miljardu projekta vadīšanai bija arī savas saulainās maliņas. Pat niecīgas šī projekta kripatiņas vietējiem uzņēmējiem bija tik vilinošas, ka izdevīga nākotnes pasūtījuma dēļ viņi, tā sacīt, bija gatavi uz investīcijām jau tagad un tūlīt.

Rezultātā, “Way Baltica” projektam beidzot uzņemot apgriezienus, Bubesai dažu nieka mēnešu laikā bija izdevies tikt vaļā no saviem milzīgajiem parādiem. Lauku īpašumu viņa par iespaidīgu cenu pārdeva cilvēkam, kurš “pilnīgi nejauši” izrādījās oligarha Smēles znots.

Pats Smēle bija ārkārtīgi piesardzīgs un šādās lietās vienmēr izmantoja vismaz vienu starpposmu. Savukārt “Way Baltica” būvdarbos ieinteresētā celtniecības koncerna īpašnieks Nilovs gan pēc dabas izrādījās vienkāršāks un Bubesas Rīgas dzīvokli par dubultu cenu nopirka pats.

Vienīgā sīkā ķibele bija tāda, ka šajā sīkajā valstī ziņas izplatījās nepatīkami ātri. Kad informācija par Bubesas veiksmīgajiem darījumiem parādījās publiskajā telpā, jau atkal nācās noderīgajiem idiotiem gari un plaši klāstīt, kāpēc šādiem caurspīdīgiem un godīgiem darījumiem nav pievēršama ne mazākā uzmanība un kāpēc daži simti tūkstošu eiro par lauku īpašumu ir pilnīgi adekvāts darījums.

Taču vēl krietni nepatīkamāks bija bijušās prezidentes Vīģes–Treibergas telefonzvans. Kur nu nepatīkamāks – vienkārši šokējošs. Vecā klukste acīmredzot kaut kur bija pamanījusi ziņu par Bubesas pārdotajiem īpašumiem un bez gariem aplinkiem diezgan tieši un nepārprotami prasījusi, vai nevar “uz kādu laiku” aizņemties divsimt tūkstošus. Es jūs, Baibiņ, vienmēr tik augstu esmu vērtējusi un atzinusi – nu ir pienākusi jūsu reize man izpalīdzēt!

Protams, kluksti nācās atšūt – ne jau tāpēc Bubesa bija šos darījumus organizējusi un kārtojusi, lai ar sūri grūti nopelnīto naudu tagad šķiestos pa labi un kreisi. Tādas izdevības nemaz tik bieži dzīvē negadījās, Laima tādas atsūtīja ļoti reti un, protams, uzmanīgi sekoja, kā tiek novērtēti to dotie augļi.

Tikai pēc neērtās sarunas diezgan strupajām beigām Bubesai ienāca prātā – vai tikai nebija tā, ka izlepušajai kundzītei kaut kas dzīvē galīgi nebija kārtībā un ka to būtu bijis iespējams izmantot pašai savā labā? Jā, ja tā padomātu… viņas situācijā publiskai aizstāvībai Vīģes–Treibergas izpildījumā varētu būt tiešām lielisks efekts.

Varbūt tiešām vajadzēja pret lūgumu izturēties iecietīgāk – vismaz dot kaut kādas cerības?.. Bet nē, ko niekus, par tik milzīgu naudu viņai ko tādu no šīs kādreiz tik iedomīgās un augstprātīgās, bet tagad sašļukušās bekas nemaz nevajadzēja! Nekādā gadījumā! Pilnīgi pietiks ar Pamparu un viņa spējām!…

Kad šajā patīkamajā noskaņā pie Bubesas uz sarunu pieteicās advokāts Lauris Ziepe no viņas iepriekšējās darbavietas izmantotā biroja, nekas, pilnīgi un absolūti nekas neliecināja par to, kā šī saruna varētu izvērsties. Ziepes kungs vienkārši pārstāvot nozīmīgu klientu, kura vārdā viņam esot jāsniedz šāda tāda informācija un jāizsaka abpusēji izdevīgas sadarbības piedāvājums.

Globālā līmeņa menedžere bija mierīga un atslābusi kā tāds lielu, treknu trusi aprijis pitons – kopš atrašanās šajā amatā advokāti, kuri izteica sadarbības piedāvājumus, bija pelēcīga ikdiena. Pat fakts, ka jau otro dienu neizdevās sazvanīt Pamparu, nekādu trauksmes zvaniņu neieskandināja. Vienkārši laikam vēl neko līdz galam nebija noorganizējis profesionālais cilvēks un negribēja atņemt laiku menedžmenta superprofesionālei…

Un tad pēkšņi pasaule ņēma un ar lielu blīkšķi sašķīda sīkās driskās. Ziepes kungs pieklājīgi sasveicinājās, lūdza atļauju piesēst, laipni atteicās no piedāvātās tējas vai kafijas tases, tad lietišķi izvilka no mapes milzīgu beisbola vāli un ar to no visa spēka iegāza Bubesai pa galvu. Vāle, protams, bija metaforiska, toties sitiens – pilnīgi īsts.

Nākamo pusstundu – kaut varbūt tās bija tikai piecas sešas minūtes, laika plūdumu Bubesa bija pilnībā pārstājusi izjust – viņa pavadīja kā neizturamā murgā. Kājas neklausīja, mute bija sausa, ausīs zvanīja, acu priekšā griezās varavīkšņaini apļi. Viņa spēja tikai sēdēt, klausīties, māt ar galvu un neartikulēti īdēt.

Pavisam vienkārši – izrādījās, ka viņas saruna ar Pamparu ir ierakstīta. Vai tas bija noticis ar Pampara ziņu vai arī neviens viņam piekrišanu nebija prasījis, – kas to lai zina. Un Pampara liktenis viņu pašlaik interesēja mazāk par visu. Viņu interesēja tikai viens – kas tagad notiks? Bet advokāts Ziepe nekur nesteidzās, šķita, ka stāstot viņš vienkārši izbauda situāciju.

– Jā, Bubesas kundze, situācija nav no patīkamākajām. Jūs esat bijusi ļoti, ļoti neapdomīga. Man ļoti žēl izmantot šādu raksturojumu, bet pat dzelzceļa prezidents, kurš tiek aizturēts pēc neveiksmīgas bēgšanas ar pusmiljonu skaidras naudas auto bagāžniekā, vēl ir salīdzinoši cerīgākā situācijā nekā jūs. Viņš vēl var mēģināt stāstīt, ka tā ir viņa kabatas nauda vai vēl kaut ko, bet jūsu izteikumi ir bijuši viennozīmīgi tulkojami…

To Bubesai nevajadzēja stāstīt. Sarunu ar Pamparu viņa atcerējās pietiekami labi. Jā, situācija bija tik spiedīga un Pampars bija izrādījies tik izprotošs un lietišķs, ka… jā, globālā līmeņa menedžere bija izteikusies tiešām skaidri un nepārprotami. Bet Ziepe tik mala savu.

– Un vēl, Bubesas kundze, šeit man ir dators, kurā, ja jums gadījumā ir kādas šaubas, mēs varam noklausīties spilgtākos fragmentus no jūsu sarunas ieraksta… Viss ir tieši tā, kā jūs publiski bieži mēdzat izteikties, – skaidri, pilnīgi atklāti un caurspīdīgi. Tā vairs nav tirgošanās ar ietekmi vai kas tamlīdzīgs. Diemžēl nē, Bubesas kundze, te ir acīm redzams kukuļošanas gadījums. Bez kādām interpretācijas iespējām…

Un atkal advokātam Ziepem bija taisnība, viņa to labi zināja – joprojām varēja tikai turpināt neartikulēti īdēt.

– Vēl vairāk, Bubesas kundze, Pampara kungs bija tik pretimnākošs, ka neatteicās izsniegt mums arī jūsu sagatavotu sarakstu. Par to, ka saraksts ir jūsu gatavots, šaubām nevajadzētu būt. Kaut arī pats saraksts ir datorrakstā, tajā ir arī pāris ar jūsu roku rakstītas piezīmes. Atceraties tādu faktu, vai ne? Turklāt, man šķiet, ja mēs ielūkotos jūsu datora izdzēsto failu krātuvītē, tieši šo sarakstu mēs arī atrastu…

Nepamest skatu uz kabineta stūri, kur somā atradās tieši tas portatīvais dators, uz kura viņa šo sarakstu bija gatavojusi, Bubesa iespēja tikai tāpēc, ka caur smadzenēm izšāvās vēl baisāka doma – visam tiešām bija beigas! Pampars viņu bija nodevis ar visām ķeskām, visu, kā stāv.

Nebija šaubu, ka Ziepe viņu pašlaik lasa kā atvērtu grāmatu ar lieliem, lieliem burtiem, taču advokāts ar pilnīgi neizteiksmīgu pokera spēlmaņa sejas izteiksmi turpināja uzskaitīt.

– Kā noprotams no jūsu detalizētās sarunas, šajā sarakstā ir runa par tiem “Way Baltica” iepirkumiem, kurus jūs esat bijusi gatava nodrošināt Pampara kunga minētām personām apmaiņā pret atbalstu jūsu palikšanai uzņēmuma valdes priekšsēdētājas amatā… Tā, šie laikam ir tie, ko jūs sarunā apzīmējat kā “mazos gardos kumosiņus”. Veselības apdrošināšana “Way Baltica” darbiniekiem Rīgas birojā – 10 000 EUR. Komandējumu nodrošināšanai nepieciešamo pakalpojumu sniegšana – 290 000 EUR. Nodokļu konsultāciju pakalpojumi – 40 000 EUR. Tad vēl juridiskie pakalpojumi par divsimt tūkstošiem, tad vēl vieni par tādu pašu summu, tad riska vadības rokasgrāmata par četrdesmit tūkstošiem… “Way Baltica” komunikāciju stratēģijas izstrāde un sabiedrisko attiecību pakalpojumi – 400 000 EUR… Vai tad šo jūs jau nebijāt sadalījusi? Ā, šādā situācijā varat arī pārdalīt, ja? Okei, skaidrs… Es neko nejaucu, ne, Bubesas kundze? Nav kļūdu?

Bubesai nebija, ko piebilst, viņa nespēja ne pavērt muti, ne pakustēt. Bet Ziepe turpināja izbaudīt situāciju – korekti un diskrēti, bet ļoti uzskatāmi.

– Ā, un šīs laikam būs “lielās lietas”, ja? Būvprojektēšanas darbi un autoruzraudzība jaunam sliežu ceļam – gan Igaunija, gan Lietuva, gan Latvija… Tehniski ekonomiskā pamatojuma un tehniskā ietvara pētījuma izstrāde… Dzelzceļa operacionālā plāna izstrāde… Būvprojektēšanas darbi un autoruzraudzība sliežu ceļa pamatlīnijas caur Rīgu posmam… Un te jau ir miljonu miljoni, vai ne, Bubesas kundze? Cik atceros, tā jūs šo sadaļu raksturojāt Pampara kungam?

– Jā, tieši tā tas arī bija, – Bubesa beidzot sāka atgūties, un arī tas nepaslīdēja garām Ziepes vērīgajam skatam.

– Man jums noteikti jāpiemin, ka mans klients jūs pietiekami labi pazīst, Bubesas kundze. Viņš atceras iepriekšējos gadījumus, kad jums ir gadījusies kāda, tā sacīt, sabiedrisko attiecību krīze, un to, kāda ir jūsu standarta reakcija. Atvainojiet, Bubesas kundze, bet atļaušos citēt klienta vārdus – kad viņa pati ir notaisījusies no galvas līdz kājām, viņa vienmēr mēģina atrast kādu citu, kas pie visa ir vainīgs, – nu gluži kā tāda Vaira Vīģe–Treiberga. Es jūs, Bubesas kundze, katram gadījumam gribētu brīdināt, ka šis ir citāds gadījums. Visi pierādījumi, visi ieraksti – un mums, ziniet, ir ne tikai audio, bet arī video – var tikt nekavējoties nodoti sabiedrībai. Un, tikko tā notiks, visi jūsu piebarotie mediju ļaudis, visi šie Naudsepi, Jarves, Ķigas, Alksnes un pārējie pagriezīsies un lielā vienprātībā ieķersies jums rīklē. Jūs taču to arī pati ļoti labi zināt, vai ne?

Jā, diemžēl viņa zināja gan. Tāda tā suga bija, un tur neko nevarēja darīt. Kamēr tu, cilvēks, staigāji pa naža asmeni, bet izskatījies balts un spožs, viņi labprāt bija kopā ar tevi. Turklāt naudas un pārliecināšanas vara uz viņiem bija tik liela, ka līdz noteiktai robežai tu varēji šmucēt pa labi un kreisi, un viņu acīs tu vienalga biji gandrīz tikpat nevainojams. Vēl vairāk – kā tādu viņi tevi pasniedza arī visiem saviem skatītājiem, klausītājiem un lasītājiem.

Bet tad vienā brīdī tika pārsniegta kritiskā masa – un visi šie gadiem piebarotie un lojālie ļautiņi, joprojām uzskatot sevi par tikpat ētiskiem un principiāliem kā vienmēr, apcirtās otrādi un metās tev virsū, vienalga, stāvēji tu kājās vai jau slīki. Šobrīd viņa jau slīka, slīka, slīka – un tad pēkšņi nez no kurienes parādījās glābšanas riņķis.

– Bubesas kundze, jums tomēr nevajadzētu pašreizējo situāciju tik ļoti dramatizēt, – jau pavisam citā balsī ierunājās advokāts Ziepe. – Kā jau es jums telefoniski teicu, mans klients man ir uzdevis ne tikai sniegt informāciju, bet arī izteikt abpusēji izdevīgas sadarbības piedāvājumu. Mēs tagad varētu pāriet pie šīs sarunas daļas.

55. nodaļa

Nožēlojamā radība! Nožēlojamā, nožēlojamā, nožēlojamā radība! Tas bija viss, ko Baiba Bubesa pati pie sevis varēja teikt pēc tikšanās ar to personu, kas nez kāda pārpratuma pēc ieņēma Valsts prezidenta amatu un sēdēja Rīgas pilī. Vai ko nu šī persona tur darīja.

Ne jau sava prieka pēc viņa uz šo tikšanos bija devusies. Taču jaunā noslēgtā savienība lika izpildīt uzņemtos pienākumus. Turklāt tas bija valsts interešu vārdā. Tā Bubesai pārliecinoši bija izstāstīts, un viņai nebija pamata neticēt senajam paziņam – advokātam Ziepem. It īpaši jau šajos kaut daudzsološajos, tomēr nepatīkamajos apstākļos.

– Kā jau es jums, Bubesas kundze, telefoniski teicu, mans klients man ir uzdevis ne tikai sniegt informāciju, bet arī izteikt abpusēji izdevīgas sadarbības piedāvājumu. Mēs tagad varētu pāriet pie šīs sarunas daļas. – Šis dramatiskais mirklis, par laimi, bija izrādījies būtiskais pavērsiens sarunā, kuras laikā viņa jau bija jutusies kā pie Tartara vārtiem nonākusi. Nē, ne laša tartara, – īstā!

Kurš viņu bija iegāzis un nodevis? Nebija jēgas par to daudz domāt, vajadzēja iet tālāk, tomēr Bubesa nespēja nemēģināt analizēt. Jā, jā, jā, bija ļoti iespējams, ka mēģinājums viņu atstādināt no amata bija speciāli noorganizēts. Labi zinot, ka spēku samērs neļaus viņu vienkārši atlaist, toties pamudinās pašu cīniņa karsumā sastrādāt ko neapdomīgu.

Viņa sev neko šai sakarā nepārmeta. Tāda nu viņa bija – izcili profesionāls, globāla mēroga un globāla līmeņa speciālists, eksperts un menedžeris, bet pāri visam rīcības cilvēks.

Sajūtot krīzes situāciju vai pat tās tuvošanos, viņai gluži vienkārši vajadzēja rīkoties. Ja esi sū… iekūlies, tad labāk nečivini, – tas nebija domāts viņai, nē, nekādā gadījumā. Acīmredzot kāds šo viņas pietiekami labi zināmo īpašību bija izmantojis – un, lūk, rezultāts. Nevarēja viņa sev neko pārmest.

Droši vien arī Laima, kas vadīja viņas ceļus, to bija ņēmusi vērā, jo tālākā sarunas gaita bija kā diena pret nakti. Nebija faktiski nekādu šaubu, ka Ziepes kungs pārstāvēja nopietnu valsts drošības iestādi – visnopietnāko un galveno valsts drošības iestādi, ja jāizsakās precīzāk.

Vārdos tas tieši netika pateikts, bet pasaulē bija lietas, kuras nemaz nevajadzēja saukt vārdos. Lai nu kam, bet Bubesai tas pēc sarunas ar Pamparu bija pilnīgi skaidrs. Savukārt lielo, meganopietno iestādi interesēja ne jau Bubesas kundzes sīkās aktivitātes sava amata saglabāšanai, bet gan nesalīdzināmi svarīgākas lietas ar valstisku pieskaņu.

– Varbūt jūs, Bubesas kundze, savā profesionālajā darbībā stāvat pāri šādām lietām, bet Latvijas valsts ir lielu izaicinājumu priekšā. – Atmiņa viņai joprojām bija laba, krīzes brīžos viņa daudzas sarunas spēja atcerēties gandrīz vārds vārdā. – Un tieši tāpēc arī mums vajadzētu vienoties par sadarbību, jo jūsu profesionalitātes nozīme daudzās lietās varētu būt neatsverama.

Un tā tālāk, un tā tālāk – šādos nedaudz glaimīgos, taču neapšaubāmi patiesos vārdos Ziepes kungs bija iezīmējis viņas iespējamo līdzdalīgo darbību savas valsts vārdā. Bubesa varēja tikai piekrist viņa sacītajam – savu vērtību un izcilo intelektu viņa tiešām labi apzinājās. Tāda viņa bija viena no retajām Latvijā – ja ne vienīgā.

– Neko daudz mums, Bubesas kundze, no jums noteikti nevajadzētu – vismaz pagaidām ne. Tāpat kā jums no mums, tas ir, no mana klienta. Taču viss jums un jūsu dzīvē ar laiku var mainīties, vai ne? Pat diezgan drīz, vai ne? Jūs taču negatavojaties visu mūžu pavadīt šajā amatā. Jums taču ir vēlme ieiet vēsturē kā personai, kas veiksmīgi aizsāka Latvijas grandiozāko divdesmit pirmā gadsimta projektu? Un nevis kā tādai, kas nav spējusi tikt galā ar uzbūvēto un nevienam nevajadzīgo monstru, vai ne?

Bubesa bija tikai dziļdomīgi mājusi ar galvu. Ko lai saka, gluži viņas domas, tikai varbūt diezgan nekorekti, taisnvirzienā izsacītas…

– Es atļaušos teikt ko vēl vairāk, Bubesas kundze. Klients, kura vārdā es pašlaik runāju, ļoti nopietni noraugās Latvijas nākotnes jautājumos. Tieši un nepastarpināti tas, protams, procesos neiesaistās, bet jūs pietiekami labi zināt Latvijas valsts reālijas. Viens no šiem jautājumiem, protams, ir pēc pāris gadiem, pat mazāk, gaidāmās Valsts prezidenta vēlēšanas…

Pat to viņi zināja! Vai vismaz nojauta! Ne jau par vēlēšanām kā tādām, protams, bet par viņas kluso sapni.

– Nu, lūk, Bubesas kundze, veiksmīgas mūsu sadarbības vārdā mēs ar patiesu prieku atbalstītu jūs jūsu politiskās karjeras sekmīgā turpināšanā. Protams, neko konkrētāku es neesmu pilnvarots jums teikt, taču jūs pietiekami labi saprotat kontekstu. Vai ne, Bubesas kundze?

Jau atkal viņa varēja tikai dziļdomīgi māt ar galvu.

– Mūsu kopdarbības ķīla varētu būt kāds pilnīgs sīkums, Bubesas kundze. Nu, piemēram… Jā, vienkārši piemēram… Ja nu gadījumā mūsu Valsts prezidents jums lūgtu padomu par naudas atmazgāšanas apkarošanas tēmu… jā, ja nu kas tāds gadītos, tas tiešām tiktu novērtēts, ja jūs šai sakarā izteiktos stingri un principiāli. Teikšu pat vairāk, Bubesas kundze. Jūs taču zināt, cik intelektuāli… nu, tā sacīt, ar īpašām vajadzībām un alternatīvi apdāvināts ir mūsu valsts vadītājs. Ir lietas, kurās viņam ir nepieciešams kompetents atbalsts un padoms. Uzticams un pārliecinošs padoms. Ja mūsu jaunās sadarbības ietvaros jūs viņam dotu stingru un skaidru ieteikumu aicināt mūsu stratēģiskos partnerus spert izšķirīgus soļus šajā jautājumā… jā, un ja šis padoms dotu rezultātus… Pavisam īsi – tas tiktu novērtēts…

Krievu padomju dzejniekam Majakovskim, ar kura poēziju viņa aizrāvās savu sociālistisko noskaņu gados, bija dzejolis – nu, vai poēma – “Mākonis biksēs”. Gan tiekoties ar Rīgas pilī pārpratuma pēc nonākušo un tagad tur sēdošo “mākoni biksēs”, ko drīzāk varēja saukt par “vējoni biksēs”, gan pēc tam Bubesa nejuta nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Protams, ka šitādus vajadzēja virzīt un stumdīt pareizajā virzienā, citādi…

Viņas nepatīkamākais iespaids no tikšanās ar Valsts prezidentu bija tāds, ka šis cilvēks, pēc visa spriežot, pats par sevi bija visaugstākajās domās. Sastopoties ar acīmredzami, nenoliedzami un uzskatāmi pārāka intelekta pārstāvi, viņam pat prātā neienāca, ka vajadzētu šāda intelekta nesējai atdot pienācīgo godu. Nē, nekā tamlīdzīga!

Par laimi, kopā kaut ko ieraut Vājonis neaicināja, taču visādi citādi bija nepatīkami familiārs un pat uzbāzīgs. Nedaudz pārzinot Latvijas administratīvo virtuvi, Bubesa labi varēja iedomāties, kā šis omulīgais, pusaptēstais lauķis bez kādiem kompleksiem sievai aiz muguras ar nepārvaramu jaudu kā tāds traktors bija vilcis pa kreisi te vienas, te otras viņa vadītās ministrijas apaļīgi ļumīgākās darbinieces, līdz viņu apstādināja Drāzekas jaunkundzes tvēriens pie pāris paša vārīgiem apaļumiņiem.

Bet vēl nepatīkamāks pārsteigums Bubesu sagaidīja sarunas gaitā. Pirms tās viss bija apmēram tā, kā Ziepe bija pieļāvis. Vispirms zvans no kancelejas, pataustīšanās, tad viedokļa noskaidrošana, pēc tam jau precīzas sarunas tēmas nosaukšana un sarunas laika saskaņošana. Taču tikai pašā sarunas gaitā Bubesai bija kļuvis skaidrs, ka valsts galva par apspriežamo tēmu vispār neko nejēdz. Neko, neko, neko.

Protams, arī viņa pati nekad mūžā neviena dzelzceļa būvē nebija piedalījusies – un arī netaisījās. Lai to “Way Baltica” būvē tie, kam ir luste, viņas funkcija bija organizēt, kārtot un uzstāties visur, kur vien iespējams. Taču, pirms lemt kādu jautājumu, viņa centās par to noskaidrot vismaz kaut ko – vai arī censties turēties no tā iespējami tālu.

Šeit bija pilnīgi cits gadījums – uz prezidenta Vājoņa sejas un pārējām ķermeņa daļām lieliem, trekniem un skaidri saskatāmiem burtiem bija uzrakstīts, ka viņš ar šo nedaudz jokaino naudas atmazgāšanas apkarošanas pasākumu saista kaut kādas pilnīgi personiskas cerības. Saista – bet tai pašā laikā nejēdz, kas vispār notiek un ko vajadzētu darīt.

Acīmredzot kāds ar plecīgo, lādzīgo pusmuļķi vienkārši manipulēja un virzīja viņu pareizā virzienā. Tā jau tam bija jābūt, pie sevis nosprieda Bubesa: ar intelektuāli izcili augsti attīstītām būtnēm – tādām kā viņa, piemēram, – bija vajadzīgs principiāli vienoties. Toties ar provinces lempjiem varēja īpaši neceremonēties. Nožēlojamā radība. Viņa būtu tūkstoškārt labāka, lieliskāka prezidente!

Interesanti, ka prezidentu Vājoni atmazgāšanas apkarošanas jomā gudrāku nebija paspējis pataisīt pat Centrālās bankas prezidents Rimēvičs, kuru Bubesa satika pils gaiteņos. Viņa tikšanās acīmredzot tikko bija beigusies, un Bubesa pie sevis atzīmēja, ka vienmēr savākto, izgludināto un pieķemmēto bankas prezidentu viņa vēl nekad nebija redzējusi tik nesavāktu, haotisku, patiesībā jau vienkārši izplūkātu.

Ar neko neredzošu skatienu, pusbalsī murminot kaut ko līdzīgu “un neko tas ausainis nesaprot un neredz”, Centrālās bankas prezidents panesās viņai garām kā tukšai vietai un izzuda ap stūri. Bubesai gribot negribot ienāca prātā stāsts par Rimēviču, kurš, valdībai spriežot par “Marex bankas” likvidāciju, skaļi spiegdams bija uzstājis uz noguldītāju naudas aizplūšanas neierobežošanu – un savu arī panācis. Ka tik kungam atkal kas nebija piesvilis – bet tā, protams, nebija viņas darīšana.

Nākamajā dienā viņai sanāca vēl viena saruna ar Ziepes kungu. Bija jūtams, ka ziņas par viņas tikšanās saturu jau bija nonākušas līdz “iestādēm”, – interesanti gan, kā viņi to spēja dabūt gatavu? Tiešām noklausīšanās iekārtas pat prezidenta kabinetā? Nu gan laiki pienākuši…

Bet kāda starpība – kad viņa kādreiz, bet, vēlams, jau pēc nepilniem diviem gadiem šo kabinetu ieņems, tad arī būs īstais laiks par to padomāt. Un rīkoties! Tad gan Ziepes, gan Pampara kungi varētu arī nožēlot savu iesaisti viņas ietekmēšanā!

Šī saruna atšķirībā no iepriekšējās jau bija īsti jauka un sirsnīga. Ziepes kungs izplūda pateicības vārdos un komplimentos. Viņa klientiestādes vadība esot sajūsmā par šādu sadarbības sākumu, valsts intereses esot aizstāvētas, viss esot lieliski, Bubesas kundze esot viens reāli liels malacis! Valsts vārdā – paldies, liels paldies!

Mikroskopiskas bažas radīja tikai tas, ka atšķirībā no pirmās sarunas šoreiz Ziepes kungs pat nemēģināja ieminēties par viņas un tā arī skaļi un skaidri nenosauktās valsts iestādes turpmāko sadarbību. Jā, un arī par to ne, ka šo sadarbību vajadzētu kaut kā formalizēt.

Kad viņa pati neizturēja un pajautāja bez aplinkiem, atbilde bija tieši tāda, kādu pati Bubesa sniedza, kad galīgi nebija, ko teikt. Jāskatās, nevajag sasteigt, visam savs laiks, mums ir ļoti daudz laika…

Nē, nebija tā, ka viņas jaunsaaugušās rožainās cerības šī saruna apšņāptu kā ar trimeri. Taču katram gadījumam viņa, riskējot ar izvelšanos, tālu izliecās pa logu un pierakstīja Ziepes kunga izmantotās automašīnas numuru. Vajadzēs painteresēties, kam tā pieder. Kā nekā tieši šis kungs vēl pirms dažiem mēnešiem milzīgi stresoja, ka netiek ārā no nodokļu parādnieku publiskā saraksta. Tiešām būtu izkūlies?

69. nodaļa

Viena no izcilākajām Latvijas menedžerēm un uzņēmumu vadītājām bija apmulsusi – vai tas bija nekrietns joks, ko ar viņu bija izstrādājuši nezināmi ļaundari, vai tomēr kaut kas nopietnāks?

Viss bija sācies ar pilnīgu sīkumu. No veciem laikiem viņai bija ieradums – fiksēt atmiņā zīmīgus automašīnu numurus. Advokāts Ziepe pie viņas biroja bija piebraucis ar diezgan impozantu auto, kas bija jo īpaši dīvaini, lasot par viņa nodokļu parādiem valstij. Protams, ka numurs palika galvā.

Kā katram noteiktu līmeni sasniegušam Latvijas uzņēmējam viņai, protams, bija cilvēks, pie kura varēja painteresēties par konkrēta auto īpašnieku un citiem likumīgi nepieejamiem sīkumiem.

Ne mazums valsts ierēdņu pēdējā laikā ar šādu rakņāšanos pa datu bāzēm bija iebiruši, bet viņas metode bija nevainojama: parasts, čakls ceļu policists ziņas par konkrēto auto ieguva, sēžot dienesta auto, un vienmēr varēja attaisnoties – brauca garām, izskatījās aizdomīgi, vajadzēja pārbaudīt.

Nu, lūk, un dažas dienas vēlāk pagadījās izdevīgs brīdis, lai palūgtu pārbaudīt – kuram dienestam tad pieder automašīna, ar kuru pie viņas bija atbraucis advokāts, lai izteiktu piedāvājumu, no kura nav iespējams atteikties. Un – tavu brīnumu! – tas nebija nekāds dienests. Tā bija pavisam nesen izveidotā “Dumidor” banka – pavisam noteikti un droši.

Tas bija savādi. Pat ļoti. Latvijas dienesti darīja visādas dīvainas lietas, bet sūtīt pa pasauli savus cilvēkus, sasēdinot tos banku limuzīnos… nē, tas bija kaut kas pārāk eksotisks. Savukārt, kad vēl dažas dienas vēlāk izdevās nedaudz pačalot ar Satversmes apsardzības biroja direktoru Mīzīša kungu, sievišķā un administratīvā intuīcija kliegtin kliedza – par viņas mazajiem grēciņiem un noslēgto sadarbības vienošanos šis kungs nezina ne bū, ne mē.

Bija tāda nekrietna anekdote par vieglas uzvedības sievieti, kas vēlas veikalā norēķināties ar tikko nopelnīto banknoti, tad uzzina, ka tā ir viltota, un patiesā sašutumā izsaucas – kādas šausmas, es esmu izvarota! Ja atmestu sociālos aizspriedumus, tad tieši tā sajutās Bubesa. Viņa bija iznesta cauri – nekaunīgi un primitīvi!

Vēl trakāk – nebija skaidrs ne tas, kurš īsti šo joku izstrādājis, ne tas, kāds ir bijis ļauno jokdaru mērķis. Nu labi, pārbiedēt viņu līdz pusnāvei – tas bija izdevies, nevarēja noliegt. Bet neko jau biedētāji nebija ieguvuši. Viņus nebija interesējuši ne “Way Baltica” iepirkumi, ne kas cits konkrēts. Vismaz pagaidām ne.

Vienīgais, kas viņai bija “palūgts”, bija prezidenta – niecības Vājoņa apmeklēšana. Jā, tā, protams, bija nepatīkama, bet… nu, padomā, liela muiža, vai mazums reižu viņai dzīvē bija gadījies klanīties necienīgiem cilvēkiem un stāstīt viņiem… nu, teiksim tā, alternatīvu patiesību.

Naudas atmazgāšana – tas taču bija tik abstrakti, tik vispārzināmi. Turklāt, lai ko viņa Vājonim būtu stāstījusi, šis radījums taču bija tik tukšs, tik nesaprātīgs. Viņai nebija ne mazāko šaubu, ka visas viņas gudrās domas, ieskrējušas viņa tukšajā galvā pa vienu ausi, tur neuzkavējās un pa otru ausi devās tālāk Visumā.

Skumīgāk bija tas, ka acīmredzot arī visas gaišās perspektīvas, ko viņai bija iezīmējis “viltotais zaķis”, bija tikpat vērtas. Un, ja tā, tad – un te izcilā menedžere beidzot sarāvās… Viņai pēkšņi pielēca – kā tad nu būs ar viņas darba līguma pagarināšanu rudenī? Par tālākajiem valstiskajiem plāniem nemaz nerunājot…

Un vēl – viss pārējais varbūt arī bija ļauns joks, bet… viņas sarunas ieraksts ar “Vienības” Pamparu bija pilnīgi reāls un īsts. Kaut kur pasaulē bija rokas, kurās šis ieraksts atradās, un prāti, no kuriem bija atkarīgs, kas ar šo ierakstu notiks tālāk. Jā, atšķirībā no prostituētās sievietes vecajā anekdotē viņa bija ne tikai izvarota vien.

Bet varbūt tomēr ne? Ja tā tiešām bija “Dumidor” banka – vai tas bija tik ļoti, ļoti slikti? Solīda skandināvu banka ar labiem un solīdiem… nu labi, ja arī ne vienmēr labiem un solīdiem, tad vismaz lielākoties saprotamiem mērķiem. Protams, tie varēja mainīties, kā pasaulē mainījās viss – sabiedrotie, idejas, simpātijas, valstu robežas.

Jā, “Dumidoru” vadībā viņai noteikti atradīsies dažs labs kontakts, un šiem ļaudīm noteikti būs interesanti gan tas, ko viņa varēs piedāvāt, paliekot “Way Baltica” izpilddirektores amatā, gan… Nudien, viss vēl nebija zaudēts. Varbūt tieši otrādi – varbūt lieliska sadarbība spožas nākotnes vārdā vēl tikai sākās. Baiba Bubesa dziļāk ievilka elpu. Vēl tālu jāiet!

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...