Musulmanisms: mīti un patiesība

Pirmā tikšanās ar arābu musulmaņiem man bija 2006. gada rudenī Ēģiptes pilsētā Hurgadā. Iepriekšējā vakarā mūsu mazajai meitiņai, kurai bija tikai 5 gadiņi, vējā aizcērtoties durvīm, tika burtiski nogriezts labās rokas pirksta gals. Pilsētas slimnīcā operatīvi tika veikta operācija, un no rīta pirksta galiņš bija sārts un dzīvotspējīgs. Biju neizsakāmi pateicīgs laipnajiem ārstiem un māsiņām eņģelīšiem.

Zināju, ka ir Ramadāna laiks un nolēmu apmeklēt tuvējo mošeju, lai iepazītos ar vietējiem ticīgajiem. Netālu no slimnīcas, pāris kvartālus tālāk, izdevās atrast mazu vienkāršu mošeju ar nedaudziem apmeklētājiem. Zinot viņu paražas, novilku kurpes un lūdzu atļauju doties iekšienē. Tiku laipni uzņemts.

Sarunājāmies angliski, tomēr Korāna tulkojumu man sameklēja vācu valodā. No viņu puses tika spriests par atšķirīgo mūsu reliģijās un sevišķi par Dievmātes kultu. Noslēdzot diskusiju, pieklājīgie jaunieši aicināja vienoties kopējā lūgšanā Allāham jeb Dievam. Veicu mazgāšanās rituālu, un iegrimām lūgšanā.

Pēcpusdienā tiku ielūgts uz vakariņām svētceļnieku ģimenē no pilsētas Luksoras. Izrādījās, ka piecu jauniešu tēvs ir vienkāršs zvejnieks un viņi bija apmetušies nepabeigtas augstceltnes apakšējā stāvā. Saule rietēja, un mēs nepiespiestā atmosfērā baudījām pieticīgas vakariņas sarunājoties. Par pārsteigumu man piebrauca policija un lūdza piepildīt pudeles ar ūdeni. Mazliet satraucos par sevi, jo biju tikai tūrists.

„Neuztraucieties!” nomierināja mani vecākais no ģimenes. „Ir Ramadāna laiks, un visi Allāha priekšā esam vienādi un pateicīgi par visu, ko viņš mums ir devis.”

Pirms pusnakts atgriezāmies hoteļa villā, un vietējā televīzijā skatījos dievkalpojumu no viskrāšņākās un bagātākās mošejas Kairā un domāju: Allāha priekšā visi tomēr nav vienādi, un vai šie bagātie cilvēki ir tikpat pateicīgi viņam, kā nabagie?

Pirmā ceļojuma laikā Ēģiptes pilsētā Šarmelšeihā, apmeklējot greznu mošeju, tiku lūgts slieksni nepārkāpt.

Šo ceļojumu laikā viesojos arābu tējnīcās, mazos restorāniņos un visur tiku uzņemts laipni un viesmīlīgi.

Brīnos, kādai varai un kādam spēkam ir izdevīgi sanaidot cilvēkus savā starpā, lai varētu valdīt un iedzīvoties uz nabago cilvēku ieguldīto un neapmaksāto darbu un enerģiju.

No 2007. gada līdz 2010. gadam Francijā un Vācijā iepazīšanās ar dažādiem arābu musulmaņiem, kopējais darbs, diskusijas bija regulāras. Iepazinu viņu mentalitāti, paražas, reliģiju. Labās un sliktās rakstura īpašības. Kopējos braucienos ievēroju viņu Ramadāna prasības, kuras, salīdzinot ar pareizticīgo gavēņiem, ir daudz vieglāk izpildāmas, jo ēst, dzert un pīpēt nedrīkst no saules lēkta līdz saules rietam. Pārējā laikā tas ir atļauts, alkoholu musulmaņiem lietot ir liegts.

Pārsteidza viņu ģimeniskās attiecības, kurās vecāki ir ļoti cienīti un bērni mīlēti. Pat vairāk, vecākais brālis ir autoritāte jaunākajam.

Eiropas „apgaismības laikmeta reliģijā” un visatļautības brīvībā autoritāte ir novecojis jēdziens, un Dieva likumu pildīšana ir cilvēku brīvības ierobežošana.

Ar prieku atceros kopēju pusdienu maltīti ar arābu kolēģiem Antverpenes dzelzceļa stacijā. Ierodoties turp no ostas, iegādājāmies vilciena biļetes uz Briseli. Līdz tā atiešanai bija atlikušas apmēram 10 minūtes. Visomulīgākais no paziņām piedāvāja ēst pusdienas mazā arābu kafejnīcā. Satraukts skatījos pulkstenī un iebildu, ka mēs nokavēsim vilcienu. „Nekas!” vēsā mierā viņi atbildēja. „Dosimies uz Briseli ar nākamo.” Apbrīnoju arābu mieru, viņu nosvērtību, kuras mums trūkst šajā „labklājības” un stresa laikmetā.

Ceļā uz galamērķi diskutējam par kopējo mūsu ticībā un nācām pie atziņas - tā ir cilvēka ticība Dievam jeb Allāham, Dieva baušļu pildīšana un sirdsapziņas, morāles kodekss cilvēka sirdī un apziņā.

Mulla nesteidzoties atrāva skatienu no Korāna un uzlūkoja mani: „Zini, Allāhs nevienu nav dzemdinājis, un viņam bērnu nav!”

„Kā tā?” iebildu. „Kas tad mēs esam viņam?”

„Radītas cilvēcīgas būtnes.” sausi atcirta garīdznieks. ”Esam atbildīgi Dieva priekšā par savu rīcību, baušļu un likumu ievērošanu.”

„Tomēr,” mēģināju oponēt. „Kristieši un musulmaņi, kas mēs esam?”

„No Ādama un Ievas laikiem mēs esam brāļi un māsas, bet reliģija mūs šķir,” pakratot ar pirkstu, atvadījās no manis tiesnesis. Par izrādīto uzmanību dāvanā saņēmu Korānu vācu valodā.

Būdams kristietis, piekrītu un nepiekrītu viņa apgalvojumam. Jā, reliģija mūs šķir, bet ticība tomēr vieno. Vai tā dēvētie „kristieši” nav devušies krusta karos pret musulmaņiem, vai tāpat dēvētie „musulmaņi” nav bijuši svētajos karos pret kristiešiem?

Vai pēdējie asiņainie terora akti nav karu sekas? Vai visatļautības ideoloģija, aizskarot citu tautu reliģiju, viņu pravieti, nav tāda pati vardarbība un cēlonis konfliktam?

Musulmaņi ar cieņu piemin kristietības pamatlicēju Jēzu Kristu. Korānā 19. sūrā „Marija” ir evaņģēlija apraksts. Jā, viņiem pravietis Muhameds nav Dieva dēls, un arī Kristus ir tikai pravietis. Ir labie un sliktie musulmaņi, tāpat ir labie un sliktie kristieši. Tikai bezdievīgie „apgaismības” filozofi un to sekotāji karikatūristi ir spējīgi ņirgāties par citu tautu svētumiem. Pat vairāk, ja likums atļauj, drīkst darīt.

Vai Lielbritānijas iepriekšējais premjerministrs Kamerūna kungs, kurš dēvē sevi par kristieti, zina Kristus bausli - Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu! Ar kādām tiesībām mēs mīlam tikai savējos, īpaši ja viņi ir tā dēvētie „vajātie”, jeb politiskās vai seksuālās minoritātes un apvainojam cilvēkus pēc sava tēla un līdzības, bet savādāk domājošus.

Cilvēki ar veselu saprātu spēj vēl atšķirt labo no ļaunā. Cilvēki ar izvirtušu saprātu sen jau nav spējīgi to darīt. Apustulis Jēkabs raksta: Ne vien paši tā dara, bet vēl savā baudkārā dzīvē aicina citus. Dievs nosoda šādu cilvēku dzīvi un rīcību, tāpēc viņi neapzināti atzīstas savos grēkos, tomēr savā apmātībā tos uzskatot par izredzētības privilēģiju. Vai pēdējās „augsti godājamu” eiropiešu atzīšanās neliecina par to? Uz kurieni mēs, cilvēce, dodamies? Vai Sodomas, Gomoras, Jērikas, Pompejas iznīcināšana nav Dieva sods par izvirtību un visatļautību? Vai šajās pilsētās ievēroja Dieva likumus, viņa likumsakarības? Vai vadījās pēc saviem likumiem? Par nožēlu un šausmām ievēroja pēdējos.

Nosodu un neatbalstu vardarbību. Korāns neaicina uz svēto karu. Tas atļauj musulmanim aizstāvēt savu zemi, ģimeni, tautu. Uzbrukt aizliegts. Vai kristietība neaicina uz to pašu? Mūsu tautietis arhibīskaps Jānis Pommers brīdina: „Pienāks laiki, kad no masu informācijas avotu ideoloģijas ies bojā vairāk cilvēku, nekā no tiešā vardarbīgā terora.” Viņu pašu sazvērestības aktā 1934. gada 12. oktobrī nežēlīgi nogalināja.

Vai tālākie vēstures notikumi neapstiprināja viņa brīdinājumus baznīcai un sabiedrībai? Vai Kārlis Ulmanis 1939. gada 12. oktobrī radio uzrunā tautai, neapsveica to ar PSRS militāro bāžu ierīkošanu Latvijā, lai aizstāvētu valsti no kara draudiem un svešu varu intervences? Jānis Pommers, būdams Saeimas deputāts, brīdināja netuvināties boļševikiem, rezultāts būs traģisks.

Cik vēl ilgi mūsu ideologi melos un 1940. gada PSRS intervenci saskaņā ar noslēgtiem starptautiskajiem līgumiem dēvēs par okupāciju un Krievijai, kura pati smagi cietusi no komunistiskā režīma, prasīs atbildību par daudzu latviešu vardarbību PSRS teritorijā un Latvijā.

 Mainoties režīmam, atklājās daudzi noziegumi pret cilvēci. Zinām, ka Reihstāga dedzināšanu organizēja Hitlera partija. Nojaušam, ka 2001. gada 11. septembra terora akts bija ASV specdienestu organizēts. Irānas prezidents ANO sēdē apvainoja ASV specdienestus ļaunprātīgā sazvērestībā, uz ko ASV atbildēja ar iedzīvotāju vairākuma viedokli - terora aktu veikuši islāma teroristi. Protams, ka viņi, bet ir palicis noslēpums, kas to organizēja un finansēja. Vēsture nemelo, un tālākā intervence runā pati par sevi.

Romas Pāvesta Jāņa Pāvila slepkavības mēģinājumu veica musulmanis, bet organizēja un finansēja Maskavas KGB ar Dienvidslāvijas mafijas starpniecību. Ar zināmu interesi gaidīju amerikāniski-rietumnieciskās ideoloģijas atbildi uz terora aktu Francijā un sagaidīju - nesaudzīga cīņa pret islama valsti un teroru visā pasaulē. Tas nav nekas jauns. PSRS laikā bija lozungs - cīņa par mieru visā pasaulē. Neskatoties uz miera centieniem, bruņojās un cīnījās citās valstīs. Nebūsim naivi, kara rūpniecība ir tāds pats bizness kā citi. Ja nebūs karu, ideoloģisku cīņu, nebūs noieta tirgus un nebūs peļņas.

Piekrītu, Parīzē un citur pasaulē labas gribas cilvēkiem ir jāvienojas demonstrācijās un jāpauž savs viedoklis. Tomēr šis akts nedrīkst būt vienpusējs. Nosodām teroru un atbalstām cilvēku brīvību, kuri ievēro valsts likumus. Apsveicami, ja valsts likumi ievēro Dieva likumus, bet, ja tie tos pārkāpj, ir jāsoda šādu cilvēku rīcība un jāatklāj likuma pantu neatbilstība sirdsapziņas un morāles normām.

Pasaulē uz ceļiem un autoceļiem iet bojā daudz vairāk cilvēku, nekā lidmašīnu katastrofās. Tās ir nozīmīgas ar upuru skaitu konkrētā gadījumā.

Pasaulē visa veida karadarbības rezultātā tiek nogalināti miljoniem nevainīgu cilvēku.

Ukrainā tās rezultātā ir jau nogalināti apmēram 5700 cilvēku. Kāpēc Eiropas sabiedrība nevienojas kopējā demonstrācijā, lai apturētu bezjēdzīgo asinsizliešanu?

Viena iemesla dēļ. Ja nebūs aitu, nebūs cirpējiem darba. Ideoloģiskās cīņas, konflikti, sankcijas sarīda cilvēkus savā starpā, izposta zemi, ekonomiku.

ASV savā teritorijā vairāk kā simts gadu laikā nav piedzīvojusi karadarbību. Viņi nepazīst kara šausmas un gatavi maksāt jebkurus nodokļus, lai citā valstī apkarotu pretiniekus, kuri tīko sagraut viņu labklājību.

Mums eiropiešiem vēl ir dzīvas liecības par 20 gadsimta vardarbību pasaules karu laikā.

Vai, ierīkojot jaunas militārās bāzes ar svešu tautu kareivjiem, veicināsim valsts drošību? Vai nebūtu daudz labāk budžetu militārai armijai novirzīt uz kārtības nodrošināšanu valstī?

Franču revolūcijas rezultātā izveidojās jauna bezdievības sabiedrība, kuras filozofi apgalvo: „Ja Dievs nav pierādams, tātad viņa nav. Ja dvēsele nav pierādāma, tātad viņas nav. Ir tikai bezgalīgs kosmoss un cilvēks ar absolūto brīvību, jo viņš drīkst darīt visu, ja to atļauj likums.”

Rūgta maldīšanās. Ir gan Dievs, gan cilvēka nemirstīgā dvēsele. Bībele un Korāns to apstiprina: „Ne jau ķermenis atbildēs, bet dvēsele, ko viņa, atrazdamies ķermenī, ir darījusi.”

Vienmēr savā dzīvē esmu pieturējies pie Dieva likumsakarības: „Ja galarezultāts ir pozitīvs, tad arī visa darbība ir bijusi vajadzīga. Ja nebūtu ar ko salīdzināt, kā mēs saprastu, kas ir labs un kas ir slikts.”

Indijas politiķis M. K. Gandijs izstrādāja nevardarbības filozofiju, īstenoja to valsts dzīvē, ignorējot britu kolonizatorus un atbrīvojot valsti no verdzības.

Kas mums liedz ignorēt ļaunumu? Apustulis Pāvils raksta: „Celiet gaismā tumsības darbus, bet paši tajos nepiedalieties.”

Viss, kas no tumsas tiek celts gaismā, apspīd gaisma, un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma. Nav cita ceļa, kā tikai gaismas, ticības, mīlestības ceļš. Tikai tas ved uz zvaigznēm un uz dvēseles galamērķi - Mūžīgo Dzīvību!