Iesaki rakstu: 
Grāmata izlasīta. Protams, tajā netrūkst Lato Lapsas ceļojumu grāmatām raksturīgo anekdošu, kuriozu faktu, dzēlīgu piezīmju un praktisku ieteikumu potenciāliem pasaules blandoņām. Vietējās floras apraksti ir, bet bez romantizētas jūsmas. Fauna aprakstīta jau plašāk, tostarp viena ļoti īpaša vistiņa, sabiedēts suņuks, četri kodīgi moskīti un pat tauriņu miljoni (tiesa, pēdējiem piekritusi līķu mušu loma). Ir arī hameleoni, ķirzakas, čūskas, krokodili, okapi, dažādi pagatavoti tārpiņi un pat teiksmainie brīnumputni. Par gorillām ir pat vesela nodaļa.
Taču galvenais faunas pārstāvis grāmatā ir cilvēks visā viņa mežonībā un savā biedējošajā potenciālā. Kā Ādams Ēdenes šūpulī – aicināts nest dievišķu tēlu, kopt, sargāt un svētīt pasauli ap sevi, bet arī spējīgs elli uzrīkot, TUMSAI padevies. Un tur nu izrādās – nav no svara, vai tas ir mūžameža brikšņos mītošs neizglītots pigmejs vai kāds no viens otru ne acu galā neieredzošo ar okultismu apsēsto nēģeru cilšu pārstāvjiem, vai arī eiropeiski izglītots un titulēts vācu aristokrāts, kam gadījies Briselē augstu amatu ieņemt.
“Muzungu vismelnākajā Āfrikā” ir grāmatas oficiālais nosaukums, lai gan sākotnējais esot skanējis “Muzungu starp…” Savā ziņā stāsta centrālais varonis tiešām ir “muzungu” – apkārtstaigulis, klaidonis, tekulis, kas mēģina noorientēties ne vien ģeogrāfiski bet galvenokārt “antropogrāfiski” - starp ēdeni un elli, starp cilvēku un zvēru, starp redzamo pasauli un “nakts” “aizspoguliju”, mēģinot aptvert savu atrašanās vietu ne tikai Āfrikā, ne tikai starp “visnešpetnākajiem nēģeriem”, bet, pirmkārt, jau cilvēcībā. Var jau būt, ka šur tur vēstījumā izspraucas pa kādam pārlieku didaktiskam rādītājpirkstam daža Latvijas politšmurguļa virzienā, bet jau nākamajā teikumā tas ir aizmirsts, jo ceļojums taču ir lielāks par šīm spontānajām refleksijām.
Iespējams, ka jūtīgāku dvēseli var traumēt skrupulozi aprakstītās vardarbības un neprāta ainas, pie kurām “Dostojevskis nervozi pīpē aiz stūra”. Tās nudien ir daudz. Bet ko gan citu varētu gaidīt, ja tā ir šī pasaules nostūra realitāte? Šī noteikti nav grāmata, ko dot bērniem un pusaudžiem lasīt pašiem. Un varbūt vispār to labāk nemaz nelasīt, ja gribat omulīgi pavadīt laiku, noskaņojoties uz pozitīvo puspilnajā glāzē. Jo kam gan jums vēl viens, kārtējais stāsts par to, kā dzīvības un dažādu dārgumu pārpilnu Ēdenes dārzu no potenciālas paradīzes pavisam reālā ellē spēj pārvērst tie, kuri, mēģinot noslēgt līgumu ar “tumsu”, ir beigu beigās upurējuši gan savu cilvēka dvēseli, gan bieži vien arī savus līdzcilvēkus, tautu un zemi visnotaļ burtiski un neatgriezeniski? Jo vairāk, ja šis stāsts nav tikai par “viņiem”!
Savukārt “dziļumpsiholoģijas entuziastiem” pilnīgi noteikti varētu būt interesanti izstudēt šīs patiesi antropoloģiskās (šī vārda visnopietnākajā un dziļākajā nozīmē) ekspedīcijas pierakstus, jo tur nu pats Karls Gustavs Jungs noelstos aizgrābtībā, izlasījis, kā derīgo izrakteņu drudža apmātiem laimes meklētājiem vietējā pūšļotāja paziņo, ka veiksmes nomedīšanas vārdā var nākties izdarīt izvēles par sevis kā cilvēka un vīrieša degradēšanu, upurējot “aci, zobu, vai mugurkaulu”. Šo tēmu, iespējams, ne tikai psiholoģijas grāmatās, bet arī tautsaimniecības un valsts demogrāfijas programmās pienāktos iztirzāt!
Ja būtu jāatbild, kāda ir grāmatas kopējā noskaņa, tad lakoniskākais formulējums būtu – “skumjas”. Tie, kas lasījuši Gabriela Markesa “Simts vientulības gadus”, noteikti pamanīs kādas noskaņu paralēles, tikai “muzungu” savu mistēriju stāstu par cilvēcisku būtņu ceļiem un strupceļiem noraksta no pavisam svaigiem paša vērojumiem, starptautisku organizāciju dokumentiem, ceļabiedru aprautiem stāstiem un nēģerbērnu vaibstiem, pulka fotogrāfiju un atsauču pievienojot.
Skumjas gan mēdz būt viltīgas. Arī tām ir vara pieburt tumsu, ja cerība zudusi. Bet skumjas var būt arī svētīgas un mudināt atgriezties uz pareizā ceļa, kā dažā viedā grāmatā teikts. Ja vien netiek aizmirsta cerība. Var cerēt uz hameleona medus dziesmu tumšā naktī. Var cerēt uz to, ka vēl redzēsi cilvēciskas acis, kurās šķita atmirdzam viss, kas agonijas brīdī bija vajadzīgs īstajā brīdī. Var cerēt uz ko vēl daudz lielāku par šo, jo beigu beigās arī pats “muzungu” savā Odisejā, pa elli maldoties, atkal un atkal dungo, šķiet, kāda brīnumputna vistumšākajā nakts melnumā dziedātu melodiju, par to, kā “paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.”
* Twitter profils
Seko mums 
Pēdējās dienās sabiedrībā uzvirmojušas diskusijas par latviešu leģionāru vairodziņa izmantošanu Ogrē. Valsts drošības dienests izsaka bažas, bet vai šīs bažas tiešām ir pamatotas?
Minhenes drošības konference ir noslēgusies: nav iestājies pasaules gals, jauna gaisma nav aususi, un NATO nevaid miris. Jaunā ASV administrācija iezīmēja savu redzējumu par lietu kārtību, Eiropas pārstāvjiem bija savs viedoklis. Diskusija sākusies, bet kur citur, ja ne šādos forumos runāt par kopējo un atšķirīgo. Visai emocionālas un piesātinātas dienas. Ievelkot elpu, kur tad mēs šobrīd esam?
„Es nepiekrītu nevienam tavam vārdam, bet es aizstāvēšu tavas tiesības to teikt līdz pat nāvei.”
Sakarā ar to, ka dzīvoju Limbažu novada Pāles pagasta apdzīvotajā vietā Ārciemā, kur ir kritiski slikti mobilie sakari, mobilais un mājas internets, vēlos saņemt kompetentu atbildi uz šādiem jautājumiem:
Neatkarīgi no tā, ko katrs domā par Donalda Trampa personību, viņa atgriešanās prezidenta amatā ir simboliska nacionālkonservatīvo uzvara kultūrkaros. Šajos kultūrkaros “woke” neomarksisti vairākas desmitgades ir dzinuši sabiedrību strupceļā. Trampa pirmais termiņš bija viņa politiskā uzvara. Šī uzvara ir uzvara kultūrkaros – skaidra amerikāņu tautas atbilde uz gadiem ilgušo sarkano “woke” ideoloģijas diktātu.
Stāsts ir par Latvijas Ārpolitikas institūta 2025. gada gadagrāmatu ar nosaukumu Latvijas ārējā un drošības politika, kurā vienu no sadaļām ir veidojusi institūta vadītāja vietniece un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja, pētniece Sintija Broka (attēlā), un tās ieteikumi un rekomendācijas pilnīgi noteikti ir Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova aplausu vērti, tomēr par visu pēc kārtas.
Visiem, kuriem gadījies būt Ņujorkas Kenedija lidostā, būs iekritīs acīs, cik tā nolaista un vienmēr rada sajūtu, ka ierodies kādā Trešās pasaules valstī. Tas pats redzams visriņķī ASV lielajās pilsētās - ceļi un tilti avārijas stāvoklī, visapkārt panīkums un miskaste. Publiskā vide tai valstī izskatās šokējoši depresīva. Sliktāk nekā daudz kur Āzijā vai austrumu valstīs. Analfabētisms, valsts vidienē miljoniem ļaužu dzīvo treileros.
