Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Vai pamanījāt, cik viegli un dabiski kara laikā ir Ukrainas pilsoņus saukt par ukraiņiem? Neatkarīgi no tā, vai viņu ģimenes valoda ir ukraiņu, baltkrievu vai krievu, neatkarīgi no tā, vai konkrētā ukraiņa saknes iestiepjas mūsdienu Krievijas vai Baltkrievijas teritorijā, neatkarīgi no tā, vai šī konkrētā ukraiņa vecāki sevi uzskatīja par ukraiņiem, krieviem, ebrejiem vai pat korejiešiem, neatkarīgi no tā, kurai pareizticīgo baznīcai šis ukrainis sevi pieskaita.

Pat neatkarīgi no tā, kāda lingvistiskā vai etniskā identitāte ir personiski svarīga konkrētajam ukrainim. Proti, cik viegli un dabiski šajās dienās ir bijis pieņemt, ka "ukrainis" – tā ir primāri pilsoniska, nevis etniska kategorija?

Un, ja tā, vai mēs līdzīgi lietojam arī vārdu "latvietis"? Primāri ar to apzīmējot Latvijas pilsoņus, valstspiederīgos un tikai pēc tam – kultūras vai etniskās iezīmes?

Mani novērojumi liecina, ka noteiktai Latvijas sabiedrības daļai, sevišķi jaunākajās paaudzēs, tieši šāda ir vārda "latvietis" pirmā un galvenā nozīme, bet uzdrošinos apgalvot, ka tas vēl ne tuvu nav Latvijas sabiedrības vairākums.

Kastīšu domāšana

Atšķirības pilsonisko, etnisko, lingvistisko apzīmējumu lietošanā – "latvietis", "krievs", "krievvalodīgais", "krieviski runājošais", "ukrainis", "baltkrievs" – nav kaut kas neparasts, tās kara gaismā tikai spilgtāk izgaismojās. Atzīšos, ka, runājot par "latviešiem" un "krieviem", katru no šiem vārdiem lietoju vismaz trijās dažādās nozīmēs atkarībā no piesaukšanas konteksta.

Tā nav kļūda vai vieglprātība. Vārdi ir aptuvens, trūcīgs realitātes pietuvinājums, vārdam var vienlaikus būt vairākas nozīmes, kur katra tiecas aprakstīt atšķirīgu realitātes šķautni. Centieni šādos apstākļos noteikt vienu ekskluzīvu un nemaināmu vārda nozīmi nenes labumu, tie kaitē – padara mūs akliem pret tiem realitātes elementiem, kas ekskluzīvi definētās vārdu nozīmēs neiekļaujas. Dažus vārdus labāk turēt nozīmju ziņā plašus un jaunām nozīmēm atvērtus.

Piemērs. Iedomājieties, ka esat piedzimis ģimenē, kur vecāki runā latviešu un krievu valodā, senāki senči ir runājuši latgaliski, baltkrieviski un ukrainiski. Ko šādā kontekstā nozīmē etniski identificēties, "izvēlēties" savu tautību? Latvijas sabiedrības vairākumam ekskluzīvas etniskās kategorijas spiedīs kā nepiemērota izmēra kurpes – lai identificētos ar kaut ko vienu, ekskluzīvu, no savas identitātes jāizdzēš poļu vecmāmiņas vai baltkrievu vectētiņa saknes, aiz iekavām jāatstāj grūti definējamie Latgales radi, jāmarginalizē viena no ģimenes valodām.

Kā vārdā?

Papildinošās identitātes

Alternatīva būtu domāt par etniskajām identitātēm kā savstarpēji papildinošām un bagātinošām. Proti, tas ir normāli, ka latvietim ir krievu un ukraiņu saknes vai daļa senču runājuši jidišā, bet otra daļa – latgaliski. Tas ir netipiski, bet arī normāli, ja latvietim ir tumša, no Ēģiptes senču līnijas iegūta ādas krāsa vai aziātiski sejas vaibsti. Daudzējādā ziņā tā pat ir bagātība un spēks – nereti cilvēki, kuriem rūp viņu saknes, vairāk interesējas par attiecīgajām sabiedrībām, nepaliek vienaldzīgi tad, ja viņu senču dzimtajās vietās notiek nelaime, ļauj cilvēciskai solidaritātei biežāk pārkāpt ģeogrāfiskās valstu robežas.

Dzimtas vēstures elementu akcentēšana ir personiska izvēle, kur nevienam citam nebūtu jājaucas. Katrs cilvēks pats izvēlas, vai, ko un kad akcentēt – viengad "pielaikojot" sev vecvecmāmiņas lībisko identitāti, citgad atklājot un dodoties pētīt vecvectētiņa poļu saknes.

Dinamiskās identitātes

Etniskās identitātes ne tikai nav ekskluzīvas, tās nav arī statiskas – tās katru dienu mainās, mums ikdienas notikumu dunoņā šīs pārmaiņas visbiežāk nemanot.

Šodienas Ukraina sniedz iespēju īpašā paātrinājumā paraudzīties uz identitāšu maiņu. Raksturojumam kādas nesenas socioloģiskas aptaujas dati: 2021. gada jūlijā 41% Ukrainas iedzīvotāju piekrita apgalvojumam, ka ukraiņi un krievi ir viena tauta. 2022. gada aprīlī, pēc iebrukuma, šāda apgalvojuma piekritēji bija palikuši tikai 8% (apgalvojumam nepiekrītot 91% no Ukrainas iedzīvotājiem [1])!

Lai sevi etniski vai nacionāli pozicionētu, cilvēkam vajadzīgi naratīvi, parasti mītiem apvīti stāsti par tautu vēsturi. Tā arī šodienas Ukrainā karš īpaši izgaismojis konfliktu starp diviem konfliktējošiem stāstiem, kas abi tiecas izskaidrot Ukrainu un ukraiņus.

Ja Vladimira Putina koncepcijā ukraiņi nav īsta nācija, bet gan nomaldījušies krievi, tad ukraiņi paši nešaubās par savu savdabīgumu – gan vēsturiski, gan it sevišķi mūsdienās, kad Ukrainas nācija sevi apraksta caur eiropeiskuma, demokrātijas, tiesiskuma atribūtiem.

Iespējams, ka spilgtākais šo konfliktējošo stāstu attēlojums aplūkojams pirms dažiem gadiem veidotajā humoristiskajā seriālā "Tautas kalps", kur vienā no epizodēm [2] Ukrainas prezidents (starp citu, šo lomu atveido pašreizējais Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis), aizdomājoties par iespējām apkarot korupciju, sastopas ar 16. gadsimta Krievijas tirāna Ivana Bargā rēgu. Tikšanās laikā Ivans Bargais nespēj saprast, kādēļ Ukrainas prezidents, krievu cars būdams, nepiekrīt korumpantus sasēdināt uz mietiem vai nocirst viņiem galvas. Ivanam Bargajam nav skaidrs arī tas, kādēļ šis "Kijevas kņazs" sevi dēvē par kaut kādas Ukrainas prezidentu, nav pateicīgs par Ivana vēlmi nākt "brāļus" atbrīvot no poļiem un lietuviešiem un vēlas doties pa savu ceļu uz Eiropu.

Ja šobrīd ukraiņiem ir skaidrs, kurp viņi dodas, un ir iezīmējies ukraiņu nākotnes vektors, tad stāstā par ukraiņu pagātni konsenss ir tikai daļējs. Tur mijiedarbojas, dažkārt konkurē divi naratīvi. Populārākais ir nostiprināts Ukrainas himnā – proti, par ukraiņu identitātes un vēstures sasaisti ar brīvību mīlošajiem kazaku kaujiniekiem. Otrs populārākais, bet sabiedrības uztverē ne tik viennozīmīgs naratīvs ļautu Ukrainai konkurēt ar Krieviju par patieso Kijevas Krievzemes mantinieces statusu. Šādas vēstures analoģijas mūsdienu Krieviju pārvērstu par Moskoviju, mongoļu "Zelta Ordas" turpinātāju.

Līdzīgi, pat ja lēnāki, etnisko un nacionālo identitāšu veidošanās, transformāciju un pārkombinēšanās procesi notiek visiem, arī latviešiem. Laika ritējums ir nepielūdzams, pat šķietami senatnīgajiem apzīmējumiem laika zobs pamaina saturu.

Latvijas sabiedrībai šajā ziņā īpaši interesants ir Valsts prezidenta mēģinājums papildus latviskajai identitātei nostiprināt (atjaunot? ieviest?) "vēsturisko zemju" identitātes. Vai šī ideja iedzīvosies vai ne, ir mazā mērā atkarīgs no tā, cik spēcīgas un īstas tās bijušas pagātnē, bet gan no tā, vai pietiekamam skaitam mūsdienu cilvēku šāda papildu identitāte(s) šķitīs viņa paša 21. gadsimta dzīvei pievilcīga un iederīga. Šādā nozīmē pagātne pārkonstruējas atbilstoši mūsdienu cilvēka izvēlēm.

Pilsoniskās nācijas stiprināšana

Pilsoniskā nācija ir ideja par nāciju, kas apvieno kādas valsts pilsoņus, šīs valsts pilsoniskās dzīves dalībniekus. Neatkarīgi no viņu senču etniskās izcelsmes.

Ukrainā pilsoniskās nācijas ideja un izpausmes bija spēcīgas vēl pirms Krievijas šīgada iebrukuma – sabiedriskajās diskusijās un valsts pārvaldīšanā Ukrainas sabiedrība piedalās visā tās etniskajā daudzveidībā. Lai par to pārliecinātos, pietiek iepazīties ar Ukrainas līderu biogrāfijām.

Karš Ukrainas sabiedrību kā pilsonisku nāciju saliedējis vēl vairāk. Saliedējis caur bruņotu pretošanos Putina Krievijas centieniem ukraiņus pakļaut, kā arī caur ukraiņu vēlmi ciešāk integrēties Eiropas valstu saimē un apliecināt demokrātijā, brīvībās balstītās vērtības.

Latvijas kursam ir gan paralēles, gan atšķirības ar Ukrainu.

Latvijā integrācijas jeb sabiedrības saliedēšanas politikā (šos vārdus šeit lietošu kā sinonīmus, lai gan ir vismaz trīs veidi, kā tos nošķirt!) bijuši divi elementi. Publiski redzamākie ir centieni strādāt ar mūsu sabiedrībā jutīgajiem valodas un atmiņu jautājumiem, stiprinot latviešu valodas nozīmi un cenšoties Latvijas sabiedrībā izveidot lielāku konsensu vēsturisko notikumu interpretācijā. Vairāk fonā notiek mēģinājumi uzsvaru likt uz kopīgajām vērtībām, kas ir vēsturiski mazāk jutīgas, – pieķeršanos Latvijai, demokrātiskajām vērtībām un pilsoniskumu, sabiedrības kopdarbību, sociālajām saiknēm un solidaritāti, cilvēktiesībām un cilvēka cieņu.

Integrācijas/sabiedrības saliedēšanas centienu rezultāts ir atkarīgs no tā, vai un kas tajos piedalās. Lielākais šķērslis Latvijas pilsoniskās nācijas saliedēšanas kursam ir tas, ka sabiedrībai kopīgu jautājumu apspriešanā un risināšanā maz iesaistīti tie Latvijas iedzīvotāji, kuri neatbilst šiem parametriem – caurmērā augsti izglītoti, Rīgā vai citās lielākajās pilsētās dzīvojoši cilvēki, kuri ģimenēs runā latviski un kuriem ir vidēji vai augsti ienākumi.

Īpaši izteikti publiskajās diskusijās trūkst Latvijas cilvēku, kuru ģimenes valoda ir krievu. Ja tā sauktie "maneļi" (diskusijā piedalās tikai vīrieši) ir vizuāli viegli pamanāmi, tad cik bieži sev piefiksējam to, ka valsts nozīmes sabiedriskajās diskusijās trūkst cilvēku, kuru dzimtā vai ģimenes valoda nav latviešu valoda?

Tas līdz šim nav ticis uzskatīts par valsts līmeņa problēmu: sak, ja grib pievienoties, šķēršļus neliksim, bet principā tīri labi varam bez "krieviem" arī iztikt. Iespējams, ka miera apstākļos patiešām arī var iztikt, bet krīzēs šādai attieksmei ir raksturīgi atspēlēties. Atcerēsimies pagājušo gadu, kad izrādījās, ka neviens nezina, kā Covid-19 informācijai, tai skaitā par vakcināciju, sasniegt un uzrunāt krieviski runājošos seniorus. Un kā gan citādi – šī Latvijas sabiedrības grupa, tās pieredze, struktūra, domāšanas veids valsts nozīmes sabiedriskajās diskusijās līdz šim bijusi gandrīz pilnīgi neredzama.

Šādi izskaidrojams apjukums, pat neliela paranoja šobrīd, Krievijai iebrūkot Ukrainā. Pēkšņi dienas kārtībā ir jautājumi: "Nez, ko domā Latvijas krievi? Ko viņi darītu līdzīgā situācijā? Un kur viņus vispār atrast, lai to noskaidrotu?" Šādu jautājumu būtu daudz mazāk tad, ja cilvēki, kuriem dzimtā vai ģimenes valoda ir krievu valoda, būtu bijuši publiski redzami – samērīgi viņu skaitam sabiedrībā. Līdzīgi, kā tas bija pirmskara Ukrainā.

Neredzamie krievi nav vienīgais Latvijas sabiedrības akluma punkts. Līdzīga publiskās redzamības problēma ir cilvēkiem ar zemiem ienākumiem un lauku iedzīvotājiem. Viņi publiskajās diskusijās ir aklajā zonā līdz brīdim, kad sabiedrības publiskākā daļa pēkšņi viņos uztver draudu: piemēram, pamanot strauji pieaugošus kādas agresīvi populistiskas partijas reitingus.

Šīs nav triviāli risināmas problēmas. Ar grūtībām sabiedriskajās diskusijās iesaistīt tādu sabiedrisko grupu pārstāvjus, kuri dažādu iemeslu dēļ ir pilsoniski apātiski, cīnās pat valstis ar īpaši dziļām demokrātijas tradīcijām. Ne velti pasaulē šobrīd tik populāras ir tā sauktās deliberatīvās metodes, kuras apspriežu veidotājus metodoloģiski spiež veidot tādus dalībnieku sastāvus, lai daudzmaz korekti būtu pārstāvētas visas sabiedrībā nozīmīgās grupas.

Šādi rīkoties ir jāgrib. Nevis nolemtība, bet problēmas nesaskatīšana ir tā, kas Latvijas sabiedrībā dažas grupas padara sociāli neredzamas. Pilsoniska nācija paliks vien teorētiska konstrukcija tad, ja ārpus tās veidošanas un iedzīvināšanas paliks tik liela daļa no mūsu sabiedrības.

[1] Socioloģisko pētījumu skat. šeit (9. lpp.) https://ratinggroup.ua/files/ratinggroup/reg_files/rg_ua_1200_ua_042022_v____i_press.pdf

[2] Epizodi var apskatīt šeit (krievu valodā): https://www.youtube.com/watch?v=iA7VsQ9ndOI

* Domnīcas "Providus" direktore un vadošā pētniece, kura specializējas pārvaldes un demokrātijas stiprināšanas jautājumos. Aizraujas ar eklektiskām idejām, kas ļauj labāk saprast sevi un sabiedrību.    

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

18

Ļoti ceru, ka Latvijas Žurnālistu asociācija nerunā visu žurnālistu vārdā!

FotoĻoti ceru, ka Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) nerunā visu žurnālistu vārdā!
Lasīt visu...

3

Padomāt, kas tur tāds īpašs – drusciņ pārkāpa likumus un drusciņ atbalstīja Krievijas okupantus un agresorus...

FotoLatvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) izsaka nožēlu par Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) lēmumu anulēt apraides licenci telekanālam "Doždj" ("Дождь"/"TV Rain") un uzskata, ka tas ir nesamērīgs iepretim pieļautajiem pārkāpumiem.
Lasīt visu...

21

Pašmērķīgi aizvainot - tā nav ne liela, ne izsmalcināta māksla

FotoMarks Rotko - “klusums ir precīzs, klusums ir tik akurāts”. Vērojot ļoti atšķirīgos viedokļus par provokatīvo mākslas darbu Rotko centrā Daugavpilī, atcerējos paša Rotko slaveno teicienu - “Silence is so accurate”.
Lasīt visu...