Nacionālās drošības padome „atkratījusies” no „Meronigeitas” datu objektīvas novērtēšanas, nosūtījusi datubāzi „kompetentajai iestādei”

PIETIEK
28.06.2020.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

„Darām zināmu, ka Valsts prezidents ir akcentējis tiesiskuma kā Latvijas konstitucionālās identitātes obligāta elementa nozīmi un uzsvēris objektīvas izmeklēšanas principa ievērošanas obligātumu noziedzīgu nodarījumu atklāšanas un novēršanas procesā,” šo rīcību ar Nacionālās drošības padomes saņemto datubāzi komentē Levita kancelejas vadītājs Andris Teikmanis. Nekādu plašāku informāciju šai sakarā Nacionālās drošības padome sniegt negatavojoties.

Faktiski tas nozīmē, ka Nacionālās drošības padome, kuras sastāvā reizē ar valsts prezidentu, Saeimas priekšsēdētāju un Ministru prezidentu ir Saeimas Nacionālās drošības un Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisiju priekšsēdētāji, kā arī aizsardzības, ārlietu un iekšlietu ministri, ir sekmīgi izvairījusies no nepatīkamā pienākuma – izlemt, ko darīt un vai vispār kaut ko darīt saistībā ar vairāk nekā ceturtdaļmiljonu elektroniskā pasta vēstuļu, kurās cita starpā atrodami arī jauni fakti par vienu no vislielākajiem valsts nozagšanas gadījumiem Latvijas vēsturē kopš neatkarības atjaunošanas. Visa šī datubāze ir lasāma un lejuplādējama interneta vietnē www.meronigeita.pw.

Spriežot pēc saturiskām līdzībām, atsevišķas vēstules no šīs datubāzes atklātībā ir nonākušas jau pirms diviem gadiem, un papildu slogu Nacionālajai drošības padomei uzliek gan apstāklis, ka šajā laikā tiesībsargāšanas iestādes ar dažādiem argumentiem izvairījušās no vēstulēs aprakstīto faktu izmeklēšanas pēc būtības, gan arī tas, ka šie fakti met tumšu ēnu uz vismaz divām no personām, kurām ir tiesības piedalīties Nacionālās drošības padomes sēdēs, - ģenerālprokuroru Ē. Kalnmeieru un nu jau arī SAB direktoru Jāni Maizīti.

Ceturtdaļmiljons elektroniskā pasta vēstuļu, kuru autoru un pieminēto personu vidū ir tādi ļaudis kā „arestētās mantas glabātājs”, Šveices advokāts Rūdolfs Meroni, viņa kompanjoni un rīkojumu pildītāji, tiesībsargāšanas iestāžu pārstāvji un politiķi, var slēpt visdažādākos pārsteigumus, taču to izvētīšanai nepieciešams laiks. Pašlaik lielāko vērību sociālajos tīklos ir piesaistījušas tās datu bāzes vēstules, kas sniedz jaunus faktus par vienu no vislielākajām valsts nozagšanas shēmām mūsdienu Latvijas vēsturē.

Runa ir par pirmoreiz pirms diviem gadiem – 2018. gada martā detalizēti aprakstīto, publiski pēcāk bieži apšaubīto darījumu, kura ietvaros 2015. gada rudenī akciju sabiedrību Ventspils nafta faktiski kontrolējušās Vitol grupas rīcībā nonāca jau 93,24% šī nozīmīgā loģistikas uzņēmuma akciju. Kopš pagājušā gada decembra šādas Ventspils naftas vairs nav, - tā ir pārdēvēta par Latvijas kuģniecību, un Lursoft datu bāzē atrodams ieraksts, ka uzņēmuma patiesos labuma guvējus neesot iespējams noskaidrot.

Šādas pārvērtības bijušas iespējamas, pateicoties tam, ka 2015. gada pavasarī un vasarā šī darījuma organizētājiem izdevās izstrādāt shēmu, kā apiet „neprognozējamo” Rīgas apgabaltiesu, kuras rokās no prokuratūras bija pārgājis pienākums Aivara Lemberga tiesas prāvas laikā uzraudzīt arestētās mantas uzglabāšanu. Tagad www.meronigeita.pw atrodamā sarakste atklāj jaunus faktus par to, kā tieši notikusi šīs shēmas izstrāde un īstenošana.

Shēmas mērogus nav grūti aprēķināt. 2015. gada 17. septembrī tika paziņots, ka Vitol grpuas uzņēmums Euromin Holdings (Cyprus) Limited par 79,98 miljoniem eiro iegādājies 43,25% uzņēmuma Ventspils nafta akciju no R. Meroni faktiski kontrolētās akciju sabiedrības Latvijas Naftas tranzīts. Viena Ventspils naftas akcija Vitol grupai tika pārdota par 1,77 eiro.

Pēc darījuma Euromin bija pienākums izteikt pārējiem mazajiem akcionāriem obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu, un piedāvātā akcijas cena jau bija nevis 1,77 eiro, bet gan 3,12 eiro. Vēl daudz augstāka izrādījās vienas akcijas cena, kuru aprēķināja Finanšu un kapitāla tirgus komisija, un rezultātā Euromin pārējo mazo akcionāru akcijas nācās atpirkt par 4,56 eiro gabalā – tātad vairāk nekā divarpus reizes dārgāk nekā darījumā ar R. Meroni un viņa kompanjoniem.

Matemātika ir vienkārša: ja arestētās mantas apsaimniekotājs „valsts interesēs” R. Meroni par šādu cenu būtu Vitol pārdevis „savu” - Latvijas Naftas tranzītam piederošo akciju paketi, nepilno 80 miljonu eiro vietā būtu saņemti aptuveni 206 miljoni eiro - tātad par 126 miljoniem eiro vairāk. Šī summa tad arī uzskatāma par shēmas autoru un īstenotāju Latvijas valstij tā vai citādi nozagtu neatkarīgi no A. Lemberga tiesas prāvas iznākuma.

Ja prāva beigsies ar spriedumu par mantas konfiskāciju, Latvijas valsts nesaņems šos tai „aizshēmotos”, bet pēc būtības nozagtos 126 miljonus eiro, bet, ja spriedums A. Lembergam būs attaisnojošs, viņam būs visas tiesības šos 126 miljonus eiro vai vismaz būtisku to daļu pieprasīt no Latvijas valsts, kuras vārdā R. Meroni arestēto mantu ir „apsaimniekojis”.

Vistumšāko ēnu saistībā ar šī valsts nozagšanas megadarījuma apstākļiem jaunajā interneta vietnē atrodamā informācija met ne tikai uz R. Meroni un viņa kompanjoniem, bet arī uz līdzšinējo Ē. Kalnmeieru, prokuroru Juri Jurisu, visu Ģenerālprokuratūru un nu jau arī SAB vadību.

„Neviena fiziska vai juridiska persona pie manis jautājumā par AS Ventspils nafta akciju atsavināšanu un šāda darījuma saskaņošanu nav griezusies, un tādu neesmu sniedzis. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, arī neviens cits prokurors šādas darbības nav veicis,” ir publiski apgalvojis Ē. Kalnmeiers.

Taču www.meronigeita.pw atrodamā sarakste rāda pilnīgi citu ainu – kā shēma, kuras mērķis bijis veikt darījumu, apejot „neprognozējamo” Rīgas apgabaltiesu, ir tikusi pārspriesta un acīmredzami ar prokuratūras un SAB atbalstu soli pa solim īstenota jau kopš 2015. gada pavasara.

Tieši pie J. Jurisa kā „valsts apsūdzības uzturētāju grupas vecākā prokurora” 2015. gada vasaras sākumā divi Latvijas Naftas tranzīta valdes locekļi un uzņēmuma padomes priekšsēdētājs R. Meroni vērsušies ar rakstisku „Pieprasījumu sniegt viedokli saistībā ar AS Latvijas Naftas tranzīts piederošo AS Ventspils nafta akciju pārdošanu”.

Šajā vēstulē skaidri nolasāms netieši izteikts lūgums prokuroram par šo lietu tiesu neinformēt: „Latvijas Naftas tranzīts lūdz tās pieteikumu izskatīt tādā veidā, ka nekādi materiāli (tai skaitā šis vai jebkādi turpmāki pieteikumi) netiek izpausti apsūdzētajiem vai citām kriminālprocesā iesaistītajām personām un/vai jebkādai citai personai.”

Taču „augsnes sagatavošana” notikusi jau pirms tam, - advokātu biroja Spilbridge sarakstē pieminēta ne tikai J. Jurisa, bet arī Ē. Kalnmeiera loma „zaļās gaismas” nodrošināšanai iecerētajam darījumam.

„Tikšanās laikā J. Juriss paskaidroja Benitai [pēc visa spriežot, domāta Spilbridge pārstāve Benita Balana], ka ir runājis ar ģenerālprokuroru un ar aģentūras pārstāvjiem, kas varētu palīdzēt Latvijas Naftas tranzīta iesnieguma izskatīšanas procesā,” atklāts vienā no vēstulēm.

Savukārt citā vēstulē lomu sadalījums shēmas īstenošanā raksturots vēl skaidrāk: „J. Juriss ieteica Latvijas Naftas tranzītam šobrīd nesūtīt iesniegumu tiesnesim [Borisam] Geimanam ne pa kādiem kanāliem, bet tā vietā Latvijas Naftas tranzīts lai prasa viedokli J. Jurisam, un J. Juriss Ģenerālprokuratūras vārdā par Latvijas Naftas tranzīta iesniegumu sniegs viedokli (kuru vēlāk varēs izmantot, lai aizsargātu Latvijas Naftas tranzītu, ja kāds gribēs par kaut ko sūdzēties).”

Kas ir bijusi šī sarakstē pieminētā „aģentūra”? Visticamākais, runa ir par Satversmes aizsardzības biroju, kura loma shēmas piesegšanā, pateicoties www.meronigeita.pw publiskotajai sarakstei, tagad iezīmējas pavisam skaidri.

„Jūsu atmiņas par tikšanos ar J. Jurisu ir pareizas, - mēs vispirms apspriežam [vēstules] melnrakstu ar viņu, un tad tas būtu J. Juriss, kurš vērstos Satversmes aizsardzības birojā pēc palīdzības,” – šādu vēstuli Spilbridge advokāts Andrejs Eglītis 2015. gada 12. maijā – tātad četrus mēnešus pirms darījuma noslēgšanas – nosūtījis tagad jau mirušajam finansistam Deividam Anstisam.

Savukārt ar 2015. gada 22. jūniju datētā vēstulē, kas adresēta gan Vitol pārstāvim Robertam Kirkupam, gan Rūdolfam Meroni, D. Anstiss skaidrojis panākto „progresu”: „Tas, ko mēs saņemsim atpakaļ, būs nevis tiesas atļauja (vai vēstule, ka tiesas atļauja nav vajadzīga), bet gan viedoklis no Ģenerālprokuratūras. Kaut gan tas nav kaut kas tik stiprs kā kaut kas no tiesas, mēs ticam, ka ar to pašreizējos apstākļos būs pietiekami...”

Tā arī „pašreizējos apstākļos” ir noticis: pēc neformālajiem kontaktiem sekojusi oficiāla R. Meroni vēstule, kas bijusi adresēta tieši J. Jurisam, un pēc atbildes saņemšanas Ventspils naftas akcijas tika pārdotas par nepilniem 80 miljoniem eiro, Latvijas valstij vienā vai otrā veidā zaudējot aptuveni 126 miljonus eiro.

Kad 2018. gada pavasarī atklātībā nonāca pirmā vēstule no šīs sarakstes, J. Juriss paziņoja, ka „šo dokumentu nevaru nekādā veidā komentēt, jo no satura ir noprotams, ka tas, iespējams, ir domāts kā divu advokātu sarakstei pievienojamais”.

Lai gan vēstule tiesībsargāšanas iestādēm ir bijusi pieejama jau divus gadus un valsts potenciālie zaudējumi no īstenotās shēmas ir bijuši vispārzināmi jau kopš 2015. gada rudens, valsts nozagšanas shēmas autori un īstenotāji joprojām pie atbildības nav saukti, - ir vienīgi sākts kriminālprocess par R. Meroni rīcību ar arestēto mantu, tikmēr tālāk aizplūduši ir arī par Ventspils naftas akcijām saņemtie nepilnie 80 miljoni eiro.

Publiski ir pieejams Ē. Kalnmeiera skaidrojums, ka Ventspils naftas akcijām nevienā kriminālprocesā, kurā procesa virzītājs ir prokurors, nemaz neesot bijis uzlikts arests un, lai veiktu kādu civiltiesisku darījumu ar šādām akcijām, neesot bijis nepieciešams ne prokuratūras, ne prokurora saskaņojums.

Arī tagad Ē. Kalnmeiers Latvijas Avīzei pavēstījis, ka datubāzes publicēšana esot „speciāli plānota kampaņa” un par „aprakstīto ir notikušas pārbaudes”. Tiesa, tagad jau ģenerālprokurors ir nācis klajā ar jaunu versiju – ka „nekad neesot bijušas arestētas” Latvijas Naftas tranzīta akcijas. Ar tām 2015. gadā tiešām nekādas darbības netika veiktas.

“No 2008. gada lēmumi par aresta uzlikšanu mantai ir tiesas kompetencē. Neviens prokurors, izmeklētājs vai SAB darbinieks nevar ne izņemt, ne atdot atsavināto mantu. Tur nav iespējamas nekādas darbības, kā to mēģina pasniegt,” – tā savukārt unisonā ar Ē. Kalnmeieru paziņojis prokurors J. Juriss, par kura darbībām kā reiz tiesas apiešanā liek nojaust publicētā sarakste, bet SAB publiskoto informāciju jau nosaucis par „baumām un izdomājumiem”.

Savukārt LR Ģenerālprokuratūra uz ziņām par vietni www.meronigeita.pw ir oficiāli reaģējusi, ar ziņu aģentūras LETA starpniecību paziņojot, ka tā „uzskatāma par viltus interneta vietni”, - kā noprotams no paziņojuma, tiesībsargāšanas iestāde vēlas uzmanību no vietnes satura novirzīt uz to, ka prokuratūras ieskatā vietne „maldina interneta lietotājus par tās saistību ar oficiālo prokuratūras mājaslapu”.

Tāpat publiski jau izskanējuši paziņojumi, mēģinot šo faktu nākšanu atklātībā saistīt ar cīņu par LR ģenerālprokurora amatu: Ē. Kalnmeiera pilnvaras beidzas 11. jūlijā, bet J. Juriss bija viens no tiem diviem vai trim kandidātiem uz šo krēslu, kuriem bija skaidri saskatāms Jaunās konservatīvās partijas pārstāvju atbalsts. Taču ir acīmredzams, ka ceturtdaļmiljona elektroniskā pasta vēstuļu eksplozīvais saturs var skart nesalīdzināmi plašāku tēmu loku.

„Ja palūkojas uz tiem „Meronigeitas” atklājumiem, kas no šīs vietnes „izlīduši” tikai pēdējās nedēļas laikā, ir skaidrs, ka nervozi jājūtas visiem, kam vairāku gadu ilgumā ir bijušas kādas attiecības ar Rūdolfu un viņa „komandu”. Situāciju padara vēl nopietnāku tas, ka vēlmēm šo vietni vienkārši „aiztaisīt” un dabūt prom no sabiedrības acīm acīmredzami nav panākumu. Daudziem tās saturs var nest ne tikai bažas par amatu, bet arī kaut ko daudz nopietnāku, tā ka Nacionālās drošības padomei priekšā stāv tiešām neērts lēmums,” saka kāds izbijis R. Meroni „komandas” dalībnieks.

Seko mums