Iesaki rakstu: 
Jau vairākus gadus, uzrunājot tautiešus, arī mūsu novadniekus, kas kaut kādu iemeslu dēļ dzīvo un strādā ārzemēs, nevar nepamanīt apbrīnojamu vienprātību viņu teiktajā par to, kā svešumā visvairāk pietrūkst. Līdztekus ģimenei un māju sajūtai nereti kā pirmā tiek minēta Latvijas daba un jo īpaši tās neskarto mežu un tēraudzilās jūras daļa. Un, kā izrādās, šim viedoklim par svarīgākajām Tēvzemes dabas vērtībām ir gatavs pievienoties absolūtais šī brīža Latvijas iedzīvotāju vairākums. To atklājis arī nesen veiktais Pasaules Dabas fonda un „Kantar” TNS veiktais pētījums, kurā 85% Latvijas iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 65 gadiem piekrīt apgalvojumam, ka “Latvijas daba ir unikāla”, bet 75% aptaujāto kā īpašas dabas vērtības nosaukuši dabiskos mežus, 66% Baltijas jūru un tās piekrasti.
Tai pat laikā apkārt redzamā realitāte rāda pavisam citu ainu. Kailcirte pie kailcirtes, arī dabas parkos, arī kādreiz par apdzīvotu vietu rekreācijas zonu atzītajās teritorijās, arī ar ”dabu saudzējošo” caurlaižu statusu aplaimotajā Jūrmalā. Bez žēlastības tiek nocirstas gan iepriekš par ainaviskām atzītās birztalas, gan vēl pirms pāris gadiem par īpašu Latvijas ainavas daļu nosauktās skaistkoku alejas. Un, kas interesanti, top aizvien jauni likumi, noteikumi, tiem piesaistītu zinātnieku atzinumi, kas bez kauna un goda ar slaidu loku uzspļauj nācijas vērtībām un to saglabāšanai.
Galvenie mežu vērtības noteicēji ir tie, kas mežā redz tikai ciešmetrus un kustīgus ”veselīgā atpūtā” nošaujamus mērķus. Ne velti no 13 Latvijas Mežu konsultatīvās padomes locekļiem, 10, ja ticam aptaujām, pārstāv absolūto mazākumu, tos, kuru interese acīmredzot ir mežu ”izsmelt” līdz dibenam. Tūlīt un tagad! Un šai ziņā kronim der gan nule kā no jauna bīdītie noteikumi, kas Latvijas medniekiem prasa īpašu statusu citviet Eiropā aizsargājamo lūšu un vilku šaušanā, kā arī jau vasarā ”bīdītie” grozījumu „Noteikumiem par koku ciršanu mežā”, kuros izcirtēju lobijs vēlas panākt atļauju vēl par 20 līdz 40% palielināt kailcirtēm pakļautās mežu platības. Un, lai to tā skaisti un brīvi varētu realizēt, cita starpā paredzēts atļaut izcirst līdz šim aizsargātās kāpu aizsargjoslas…
Kas tam pretī? Dažu, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmu cilvēku… pat ne cīņa, vairāk tāda kā klusa klauvēšana pie varas un naudas aizbarikādēto gaiteņu cieši noslēgtajām durvīm? Dažu uz kailcirtē nocirsto koku ciņiem raudošu sēņotāju lāsti? Atsevišķu, naudas grūtībās esošu biedrību, aicinājumi?
Atzīšos, ļoti ceru, ka citu valsts simtgadei veltītu iniciatīvu vidū akcija „100 kailcirtes Latvijas simtgadei” kaut vai sava citāduma dēļ taps par vienu no pamanāmākajām. Kaut vai tāpēc, ka tā daudz vairāk nekā jebkura cita mudina mūs visus šeit Latvijā dzīvojošos ieskatīties savai sirdsapziņai acīs un ieraudzīt, cik daudz tajās neremdināmas alkatības, liekulības un melu…
Pārpublicēts no ntz.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.