Nākas mainīt fiktīvās „Čaka ielas velojoslu stratēģijas” cenu aptaujas nosacījumus
PIETIEK01.12.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēc plašās rezonanses, ko radīja Pietiek publikācija par jaunās Rīgas domes paspārnē izsludinātu steidzīgu un acīmredzami fiktīvu cenu aptauju par krīzes komunikāciju un „stratēģijas izstrādi un īstenošanu Čaka ielas pagaidu velo joslu eksperimenta komunikācijai”, domes Satiksmes departaments ir bijis spiests „ieslēgt atpakaļgaitu” un mainīt aptaujas nosacījumus.
Uzsverot, ka ievēro „labas pārvaldības un sabiedrības informēšanas principus” un rīkojas „efektīvai Rīgas pašvaldības piešķirto finanšu līdzekļu izlietošanai”, Rīgas domes Satiksmes departaments informāciju par cenu aptauju bija izsūtījis piektdien, 27. novembrī, īsi pirms darba dienas beigām.
Cenu aptaujas piedāvājumi bija jāiesniedz nākamajā darbadienā – 30. novembrī, savukārt „stratēģijas izstrādi un īstenošanu Čaka ielas pagaidu velo joslu eksperimenta komunikācijai” bija paredzēts sākt jau nākamajā dienā – 1. decembrī un turpināt divas nedēļas, līdz 15. decembrim.
„Ņemot vērā, ka jau šobrīd ir novērojama izteikta viedokļu dažādība Rīgas iedzīvotāju vidū, ir nepieciešama pārdomāta komunikācijas stratēģija, orientējoties uz informatīva un izglītojoša satura izveidi un publicitātes veidošanu par pagaidu velojoslām A. Čaka ielā, kā arī krīzes komunikācijas atbalstu un pastāvīgu sociālo mediju monitoringu,” savas vajadzības skaidroja Satiksmes departaments.
Taču milzīgā steiga, kādā cenu aptauja izsludināta, un noliktie termiņi skaidri apliecināja, ka labākajās Saskaņas un Vienotības tradīcijās vēlamais stratēģijas izstrādātājs un īstenotājs bija zināms jau iepriekš.
Pirmdien domes Satiksmes un transporta lietu komitejas deputāti izrādīja dzīvu interesi par iecerēto naudas tērēšanu un uzstājīgi aicināja Satiksmes departamentu pagarināt cenu aptauju.
Bēdīgi slavenais Satiksmes departamenta direktors Vitālijs Reinbahs gan taisnojās, ka iepirkumā visi normatīvi esot ievēroti un ka naudu šim pasākumam, kura izmaksas nedrīkstētu pārsniegt 9999 eiro, plānots iegūt no finansējuma, kas paredzēts sabiedrisko attiecību vajadzībām vai finansējuma veloprogrammas popularizēšanai. „Viss ir relatīvi,” viņš pavēstīja domes deputātiem.
Tomēr, kā rāda Pietiek rīcībā esošā informācija, Satiksmes departamentam tomēr ir nācies „ieslēgt atpakaļgaitu”, - fiktīvā cenu aptauja gan nav atcelta, taču tagad tajā uzaicināts piedalīties jau aptuveni pusotrs desmits kompāniju, savukārt pieteikšanās termiņš pagarināts līdz 3. decembra darbadienas beigām.
Tiesa, interesanti, ka visu kampaņu (ieskaitot stratēģijas izstrādāšanu un tās īstenošanu) joprojām paredzēts veikt rekordīsā laikā, pat vēl īsākā, nekā bija iecerēts iepriekš, - joprojām kā tās beigu termiņš ir minēts 15. decembris. Pat, ja kampaņu sāktu tikt īstenot jau nākamajā dienā pēc aptaujas beigām, tās ilgums būtu... 12 dienas.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
