NATO – „pacients ir drīzāk miris nekā dzīvs” (Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi)
Ex-seržants*14.06.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Jebkurš projekts, vai tas būtu uzņēmējdarbības jomā vai politikā, balstās uz dalībnieku interešu kopību. Ja šī kopība zūd, tad projekts ir lemts neveiksmei. Šis princips būtu jāievēro, arī veidojot militāri politiskas savienības.” Šis ir izvilkums no mana raksta, kas tika publicēts portālā PIETIEK šī gada 30.maijā ar virsrakstu “Vai Eiropā ir nepieciešams jauns militāri politisks bloks”.
NATO jeb Ziemeļatlantijas Līguma organizācija tika izveidota 1949. gadā aukstā kara apstākļos. To izveidoja 10 Eiropas valstis, ASV un Kanāda. Pašlaik alianses sastāvā ir 30 valstis. Runāt par vienprātību dažādos ar drošību saistītos jautājumos tik skaitliskā militāri politiskā apvienībā acīmredzot nenākas. Tas labi izgaismojās Ukrainas notikumu kontekstā, kad tādas valstis kā ASV, Lielbritānija un Polija, piebalsojot baltiešiem, runā par Krievijas stratēģisku sakāvi, turpretim Francija, Vācija un Itālija izstrādā plānus par sarunām ar agresoru attiecībā uz Krievijas okupēto teritoriju statusu.
Šajā sakarā prātā nāk zināmas asociācijas. Ja pieņem sliktāko scenāriju un Krievijai izdodas kaut vai daļēji realizēt savus plānus Ukrainā, tad nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka nākošās rindā var būt Baltijas valstis ar mērķi nodibināt kādu “Tautas republiku” Latgalē, kur 50%, ja ne vairāk, iedzīvotāju ir promaskaviski noskaņoti, vai kaut ko līdzīgu Igaunijas Narvā.
Savu artavu NATO vienotības “stiprināšanā” ir ieguldījusi arī Turcija ar savu veto Zviedrijas uzņemšanai aliansē. Saspīlējums abu dalībvalstu – Turcijas un Grieķijas starpā arī nav zudis.
Kā nesatricināms drošības garants jebkurai dalībvalstij patstāvīgi tiek pieminēts līguma 5. pants. Lūk, tā pilns teksts:
“Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kolektīvās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 51.pantā, sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību. Par jebkādu šādu bruņotu uzbrukumu un visiem pasākumiem, kas tā rezultātā ir veikti, nekavējoties jāziņo Drošības Padomei. Šie pasākumi jāpārtrauc, kad Drošības Padome ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai atjaunotu un saglabātu starptautisku mieru un drošību.”
Tātad dalībvalstis veic pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem. Ļoti izplūdis formulējums. Tas var būt agresora nosodījums un aicinājums uzsākt sarunas, dodot iespēju agresoram “saglabāt seju”, tās var būt bruņojuma piegādes, kas Baltijas valstu gadījuma neko reālu nedos, un tās var būt alianses ātro reaģēšanas spēku iesaistīšanās aktīvā karadarbībā (šiem spēkiem ir jābūt kaujas gatavībā attiecīgajā reģionā, ja rodas agresijas draudi).
Ukrainas – kura gan nav NATO dalībvalsts – gadījumā šī dažādā pieeja ir labi redzama. Lauvas tiesu bruņojuma piegādēs ukraiņiem nodrošina ASV, Lielbritānija un Polija, šo to iedod Francija , bet Vācija aprobežojas ar solījumiem, savukārt NATO kā organizācija ukraiņiem nav nodevusi faktiski neko, ja neskaita NATO ģenerālsekretāra patstāvīgos apgalvojumus par neiesaistīšanos konfliktā.
Līguma 4. pantā ir noteikts, ka dalībvalstis kopīgi apspriedīsies jebkurā brīdī, kad vien pēc jebkuras Puses uzskatiem būs apdraudēta jebkuras Puses teritoriālā integritāte, politiskā neatkarība vai drošība. Atbilstoši Līguma 9. pantam kā galvenā politisko lēmumu pieņemšanas struktūra aliansē ir izveidota Ziemeļatlantijas Padome ar visu dalībvalstu pārstāvniecību, kas regulāri sanāk uz kopīgam sēdēm reizi vai divas nedēļā. Padomes pakļautībā ir militārā komiteja, kuras uzdevums, nepieciešamības gadījumā, ir nodrošināt militāro komponenti Padomes pieņemto lēmumu īstenošanā.
Un tagad svarīgākais. Visi lēmumi Padomē tiek pieņemti, nevis balsojot un vadoties pēc balsu vairākuma, bet uz visu dalībnieku vienprātības un kopīgas vienošanās pamata. Turklāt tas neizslēdz iespēju atsevišķām dalībvalstīm rīkoties konkrētā situācijā pēc saviem ieskatiem un uz savu atbildību. Par to, kāda ir šī vienprātība, bija runa iepriekš. Šajā sakarā nāk prātā impotentā ANO un tās Drošības padome, kur Krievijai un Ķīnai ir veto tiesības.
Lasītajam var rasties jautājums - kāda jēga no šādas sarežģītas un daudzskaitlīgas organizācijas, kur dalībnieku vidū nav vienprātības? Tad jau labāk iegūt atsevišķu lielvalstu drošības garantijas. Šāda jautājuma nostādne ir kļūdaina. Jā, prezidents Baidens vairākkārtīgi un emocionāli solījis aizstāvēt katru alianses dalībvalsts teritorijas pēdu. Tomēr jāņem vērā, ka demokrātiskā valstī politiķu lēmumi ir pa tiešo atkarīgi no vēlētāju gribas un šī griba var mainīties.
Šodien Amerikas sabiedrībā ir atbalsts administrācijas politikai attiecībā uz Ukrainu, pateicoties plašai informatīvai kampaņai, tomēr degvielas cenas iekšējā tirgū kāpj un noskaņojums var mainīties. Turklāt aiz kalniem nav prezidenta vēlēšanas, un ievēlēts var tikt kāds trampveidīgais populists ar saukli “America first”. Šeit būtu jāatceras ASV izolacioniskā politika 20. gadsimta starpkaru periodā. Pastāv uzskats, ka toreizējais prezidents Franklins Delano Rūzvelts apzināti izprovocēja japāņus uzbrukumam Pērlharboras bāzei ar mērķi gūt nācijas atbalstu, lai iesaistītos WWII, bet tas jau ir atsevišķs stāsts.
NATO blokā, lai cik neviendabīgs tas būtu, ir un būs valstu grupa, kuras, pateicoties savai vēsturiskai pieredzei, jutīs apdraudējumu no konkrēta potenciāla agresora puses un nevilcināsies sniegt jebkura veida atbalstu jebkurai bloka dalībvalstij - agresijas upurim, jo būs skaidra sapratne, ka tas ir konkrēts apdraudējums arī viņiem. Turklāt kopīgā aizsardzība nebūs jāveido no nulles, jo tam jau būs iestrādes - standartizēts bruņojums, atstrādāta sadarbība kopīgās mācībās un izstrādāti operatīvie aizsardzības plāni.
Nobeigumā, ja runa par NATO kopumā, tad, pārveidojot raksta virsrakstu, gribētos teikt - pacients ir drīzāk dzīvs nekā miris, bet nepieciešams reanimācijas process - reformas.
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
