Iesaki rakstu: 
Pēdējās dienās ziņu portālos, televīzijā un sociālajos tīklos aktīvi komunicēta ziņa, ka Rīgas domes Pilsētas īpašuma komitejas sēdē atbalstīts lēmumprojekts par desmit hektāru liela zemesgabala nodošanu bezatlīdzības lietošanā uz pieciem gadiem Latvijas Futbola federācijai nacionālā futbola stadiona būvniecībai Lucavsalā. Ierasts, ka šim tekstam piekabināta fotogrāfija ar atkritumu kaudzi vai sadegušu dārza šķūnīti un minēts, ka tiks izbūvēta arī nepieciešamā infrastruktūra ar savienojumu ar Dienvidu tiltu, kas vedīs pāri visai salai un Kazas sēklim.
Kazas sēklī ir 326 dārzi, dārzu apsaimniekotāji ir ļoti dažādi: ir tādi, kas tur saimnieko jau vairāk nekā 40 gadu un redzējuši dažādus laikus, piedzīvojuši, ka lielākā dārzu daļa aizaug un pārvēršas par drazu izgāztuvi. Ir tādi, kas paņēmuši nesen un ar krūmiem un drazām piemēslotu teritoriju pārvērtuši par dārzu ar lielo burtu.
Daudz jaunu ģimeņu ar bērniem, cilvēki pusmūžā, kam bērni un mazbērni brauc ciemos, jauni pāri, kas sapratuši, ka, dzīvojot pilsētas dzīvoklī, vajag vietu, kur satikties ar dabu un parādīt bērniem, ka kartupeļi neaug kokos, ka zāle nekož un no odiem nav jābaidās. Laiku var pavadīt, nesēžot pie lielāka vai mazāka ekrāna. Arī rocība cilvēkiem dažāda – kādam dārzā izaudzētais ir būtisks atbalsts ziemā, citam bez ķīmijas izaudzētais tomāts un gurķis, redīss un salāts nav naudas jautājums, bet gan vērtība pati par sevi.
Bet mūs visus vieno viena lieta – redzam šīs fantastikās vietas vērtību. Lucavsala un Kazas sēklis ir FANTASTISKA, UNIKĀLA vieta. Te ir vieni no vecākajiem dārziņiem Eiropā. Tā ir vieta, kur pilsētas vidū varam satikties ar dabu, un mūsu bērni neaug uz akmeņiem. Te ligzdo lauči, cekulpīles, gulbji, blakus šņakarējas bebri un nāk dārzos cienāties ar bumbieriem un nograuzt kādu ābeli. Meža baloži, pupuķi, stirnas, lapsas, zaķi, gārņi…
Un neesam jau tikai mēs Kazas sēklī, ir vēl vairāk nekā tūkstotis dārziņu Lucavsalā. Katrā siltā brīvdienā salā satiekas simtiem mašīnu, cilvēki pastaigājas, sauļojas, peldas. Ziemā regulāri te var satikt ziemas peldētājus, slēpotājus, nūjotājus, skrējējus un vienkārši staigātājus. Ir, ir arī tās vietas, kur atkritumi un apdegušas būdiņas, bet ne biedrību apsaimniekotajās teritorijās.
Kazas sēklī biedrību izveidojām pirms trim gadiem. Biedrībai nomā iedeva visu Kazas sēkļa dārziņu teritoriju, no kuras daļa bija pilnīgi aizaugusi un gadiem nelietota. Šobrīd tiek apsaimniekoti pilnīgi visi dārzi, un ir gaidītāju rinda.
Jā, kāds no dārziem, iespējams, tiek kopts ne tik labi, kā varētu, bet absolūtais vairākums ir labi. Ar savām rokām esam savākuši un par biedru naudu izveduši simtiem kubikmetru atkritumu no dārziņiem, kas nebija apsaimniekoti. Par biedrības naudu salaboti visi ceļi, un sakoptas koplietošanas teritorijas. Izvākti gadu desmitiem teritorijā izmestie atkritumi. Lepojamies par to, kas izdarīts, un priecājamies par šo brīnumaino vietu.
Futbols un ceļš arī ir labas lietas. Bet vai tiešām tieši tur, kur jau ir kaut kas labs un skaists? Kopējais labums pāri visam! Vai tiešām tas kopējais labums ir lielāks par jau esošo kopējo labumu? Uz Lucavsalu dodas tik daudz rīdzinieku! Vēl pagājušajā gadā pašvaldība virzīja ES finansētu projektu par dabisko pļavu veidošanu Lucavsalā. Pa ziemu piedalījāmies pētījumā par pastāvīgo ģimenes dārziņu koncepciju Rīgas pilsētā.
Sargāsim un izkopsim šo unikālo, brīnišķīgo, neskarto vidi, kura cauri laikiem saglabājusies Rīgas vidū! Tikai kopā mēs varam mainīt nākotni, neļaujot Kazas sēklim piedzīvot Staburaga likteni.
Seko mums 
Pēdējās dienās sabiedrībā uzvirmojušas diskusijas par latviešu leģionāru vairodziņa izmantošanu Ogrē. Valsts drošības dienests izsaka bažas, bet vai šīs bažas tiešām ir pamatotas?
Minhenes drošības konference ir noslēgusies: nav iestājies pasaules gals, jauna gaisma nav aususi, un NATO nevaid miris. Jaunā ASV administrācija iezīmēja savu redzējumu par lietu kārtību, Eiropas pārstāvjiem bija savs viedoklis. Diskusija sākusies, bet kur citur, ja ne šādos forumos runāt par kopējo un atšķirīgo. Visai emocionālas un piesātinātas dienas. Ievelkot elpu, kur tad mēs šobrīd esam?
„Es nepiekrītu nevienam tavam vārdam, bet es aizstāvēšu tavas tiesības to teikt līdz pat nāvei.”
Sakarā ar to, ka dzīvoju Limbažu novada Pāles pagasta apdzīvotajā vietā Ārciemā, kur ir kritiski slikti mobilie sakari, mobilais un mājas internets, vēlos saņemt kompetentu atbildi uz šādiem jautājumiem:
Neatkarīgi no tā, ko katrs domā par Donalda Trampa personību, viņa atgriešanās prezidenta amatā ir simboliska nacionālkonservatīvo uzvara kultūrkaros. Šajos kultūrkaros “woke” neomarksisti vairākas desmitgades ir dzinuši sabiedrību strupceļā. Trampa pirmais termiņš bija viņa politiskā uzvara. Šī uzvara ir uzvara kultūrkaros – skaidra amerikāņu tautas atbilde uz gadiem ilgušo sarkano “woke” ideoloģijas diktātu.
Stāsts ir par Latvijas Ārpolitikas institūta 2025. gada gadagrāmatu ar nosaukumu Latvijas ārējā un drošības politika, kurā vienu no sadaļām ir veidojusi institūta vadītāja vietniece un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja, pētniece Sintija Broka (attēlā), un tās ieteikumi un rekomendācijas pilnīgi noteikti ir Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova aplausu vērti, tomēr par visu pēc kārtas.
Visiem, kuriem gadījies būt Ņujorkas Kenedija lidostā, būs iekritīs acīs, cik tā nolaista un vienmēr rada sajūtu, ka ierodies kādā Trešās pasaules valstī. Tas pats redzams visriņķī ASV lielajās pilsētās - ceļi un tilti avārijas stāvoklī, visapkārt panīkums un miskaste. Publiskā vide tai valstī izskatās šokējoši depresīva. Sliktāk nekā daudz kur Āzijā vai austrumu valstīs. Analfabētisms, valsts vidienē miljoniem ļaužu dzīvo treileros.
