Neaizmirstiet, ka ir tāda ļoti nozīmīga, izlēmīga un valstiski domājoša Saeimas Nacionālās drošības komisija
Māris Kučinskis*27.02.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ja ne tagad, tad kad, – šāds jautājums jāuzdod gan katram iedzīvotājam, gan arī katras valsts vadītājiem, lemjot par savu attieksmi pret Krieviju. Tagad, kad vienas nakts laikā Krievija iebruka suverēnas valsts teritorijā, pārtraucot to miera stāvokli, kāds Eiropā valdīja kopš 1945. gada. Un attiecībā uz manis minēto "ja ne tagad, tad kad", jārunā vismaz par diviem aspektiem.
Pirmkārt, sankciju noteikšana pret Krieviju. Jāatgādina, ka Latvijā faktiski visus neatkarības gadus ir bijuši politiskie spēki, kas uzskatījuši, ka Krievija tiek pārāk demonizēta, ka piešķirt aizsardzībai 2% no iekšzemes kopprodukta ir teju vai lieka greznība un ka iestāties NATO arī nemaz nebija tik liela nepieciešamība.
Arī Eiropā ir bijusi ne viena vien attīstīta un demokrātiska valsts, kas sankcijas pret Krieviju atbalstīja brīdī, kad tā anektēja Ukrainai piederošo Krimu, bet jau diezgan ātri bija gatavas šis sankcijas ja ne atcelt, tad vismaz mīkstināt, lai gan Krimas jautājums nebūt nav atrisināts.
Savulaik, būdams Ministru prezidents, ne reizi vien esmu bijis Eiropadomes sēdēs, kurās par šo tēmu notiek asas diskusijas, un tikai likumsakarīgi ir tas, ka pret sankciju mīkstināšanu vismaz tik ilgi, kamēr netiek sākts pildīt savulaik noslēgto Minskas vienošanos, iestājās tieši tās Eiropas Savienības valstis, kas atrodas vistuvāk Krievijas robežai, tostarp Latvija. Tātad, ja tagad netiek ieviestas tādas sankcijas, ko Krievijai ir faktiski neiespējami izturēt, tad kad vēl?!
Otrkārt, runa ir par mūsu pašu informatīvo telpu. Būtu naivi domāt, ka visa Latvijas sabiedrība Krievijas uzbrukuma kontekstā tic tam, ko saka Latvijas politiķi, un ziņo Latvijas televīzijas. Domāju, tām ģimenēm, kam radi dzīvo tuvāk Austrumu robežai, šobrīd nākas intensīvi skaidrot saviem radiniekiem, kas īstenībā notiek Eiropā, kas notiek Krievijā un kas notiek tepat mūsu valstī. Un iemesls tam ir viens – līdz pat šā kara pirmajai dienai gana liela sabiedrības daļa pilnīgi oficiāli skatījās Krievijas televīzijas kanālus, ziņu izlaidumu vietā redzot prezidenta Vladimira Putina propagandas raidījumus.
Veidojās absurda situācija – cilvēki, kas fiziski dzīvoja uz Latvijas zemes, atradās Krievijas informatīvajā telpā. Jau laikā, kad mūsu kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā bija pieņemti skaidri lēmumi Krievijas melu kanālus vairs netranslēt, Latvijā izskanēja ziņa, ka vēl tiek vērtēts, ko ar šiem kanāliem darīt tālāk.
Pirms naktī uz 24.februāri notika fizisks Krievijas uzbrukums Ukrainai, gan ukraiņi, gan visa Eiropa un arī pasaule realitātē jau ilgāku laiku dzīvoja informatīvā kara apstākļos. Runa ir par informatīvo karu, caur dažādiem kanāliem mēģinot parādīt, ka Krievija ir sava veida upurjērs, kurš jūtas neaizsargāts no uzbrukumu gūzmas.
Labi redzam, ka Krievija "pieraksta" Rietumiem to, ko dara pati – uzvedas agresīvi un provokatīvi. Citiem vārdiem sakot, no Padomju Savienības gadiem nekas nav mainījies. Arī šajā jomā jāteic – ja ne tagad, tad kad mēs atrisināsim 30 gadu laikā neatrisinātu problēmu, kad pietiekami liela valsts daļa faktiski dzīvo naidīgas valsts informatīvajā telpā?!
Jā, daudzās jomās Latvijā šodien ir izdarīts viss iespējamais, lai mēs dzīvotu drošā valstī. Latvija ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, šeit ir izvietoti un turpina ierasties sabiedroto bruņotie spēki, labi saprotot, ka tieši šeit atrodas Eiropas ārējā Austrumu robeža. Tas mums dod pamatu saglabāt mieru un turpināt apzinīgi, pēc labākās sirdsapziņas darīt savu darbu. Vienlaikus nedrīkst aizmirst, ka šī drošība nav nekas pašsaprotams, un ir nepārtraukti jāstrādā, lai šajā jomā nekas nemainītos uz slikto pusi.
Ar to es saprotu ne tikai mūsu dalību dažādās starptautiskās organizācijās, kam šobrīd ir neatsverama loma, ne tikai atbilstoša bruņojuma iegādi un mūsu karavīru pienācīgu sagatavošanu, bet arī adekvātu lēmumu pieņemšanu, kā arī visu savu iedzīvotāju sasniegšanu ar objektīvām, patiesām, labi saprotamām ziņām. Mēs visi zinām, ka Latvijas nebeidzas aiz Rīgas robežas, un tas mums ir jāsaprot ne tikai vārdos, bet arī darbos, novēršot, ka lēta propaganda tiek uztverta kā absolūtā patiesība.
Ja mēs tagad neatbrīvosim savus iedzīvotājus no Krievijas melu ziņām, tad kad? Un tas nozīmē ne tikai noziedzīga režīma televīzijas kanālu netranslēšanu, bet arī kvalitatīva, objektīva satura izveidošanu Latvijas plašsaziņas līdzekļos un nodrošināšanu, ka šie informācijas kanāli ir pieejami visā valsts teritorijā.
* Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
