Negodprātīgam un nespējīgam ģenerālprokuroram traucē... viss

Lato Lapsa
29.07.2021.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Latvijas Republikā ģenerālprokurors, citējot vēl vienu sensenu un ne visai pieklājīgu krievu pusjoku, nav vis jums nekāda tur zirga locekļa priekšādiņa, - Prokuratūras likums šai amatpersonai nosaka iespaidīgas pilnvaras.

Mūsu valstī ģenerālprokuroram ir tiesības gan atcelt nepamatotus vai prettiesiskus prokuroru lēmumus un veikt prokurora funkcijas visās Latvijas Republikas tiesās, gan piedalīties Ministru kabineta sēdēs, lai tur izteiktu savu viedokli par izskatāmajiem jautājumiem, un Satversmes tiesas likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu Satversmes tiesā.

Papildus tam LR ģenerālprokurors ir tas, kurš vada un kontrolē visas prokuratūras darbību, kā arī tieši vada Ģenerālprokuratūras prokuroru darbu, un ģenerālprokurora instrukcijas, pavēles un rīkojumi ir obligāti visiem prokuroriem un darbiniekiem. Ar vārdu sakot, iespaidīgi.

Bijušo tiesnesi Juri Stukānu par „jauno ģenerālprokuroru” var saukt tikpat pamatoti, cik Covid-19 izraisītāju – par „jauno koronavīrusu”. Patiesībā šis cilvēks ģenerālprokurora amatā ir jau gadu un divarpus nedēļas, tā ka ir īstais laiks, lai ar tik plašām valstiskām pilnvarām apveltītai amatpersonai pieprasītu atskaiti – nu, kungs, ko tad būsiet paveicis?

Amatā stāšanās laikā Juris Stukāns labākajās Einara Repšes „nu kā var nesolīt” tradīcijās intervijās ar solījumiem neskopojās. Nav nekādas jēgas tos visus šeit tagad uzskaitīt, - Google un citi interneta meklēšanas rīki ir ikviena lasītāja rīcībā. Minēšu tikai trīs citātus no J. Stukānam suniski labvēlīgā žurnāla Ir intervijas pagājušā gada 18. jūnijā, „gatavinot” sabiedrību un Saeimas deputātus „pareizā” ģenerālprokurora amata kandidāta apstiprināšanai.

Citāts numur viens: „Ģenerālprokuroram jāuzņemas atbildība par skaļām lietām, jābūt spējīgam skaidrot, kāpēc ir tāds rezultāts, jo viņš to var uzdot tieši kontrolēt.”

Citāts numur divi: „Man ir jāuzņemas personiski atbildība par to, kā prokuratūra tiks vērtēta pēc gada vai diviem. Uzskatu, ka var darīt citādi, tāpēc arī pieteicos. Es nevaru atbildēt par viņu, es atbildēšu par savu rīcību.”

Citāts numur trīs: „Nav cita varianta, kā ar savu darbību parādīt, ka nav pamata apšaubīt prokuratūras godaprātu.”

Un tagad salīdzināsim toreizējā ģenerālprokurora amata kandidāta apņemšanās un solījumus ar viņa tagadējiem izteikumiem un realitāti. Konkrēti – kā tieši J. Stukāns gada laikā ir uzņēmies atbildību par skaļām lietām, kā viņš ir uzņēmies atbildību par prokuratūras vērtējumu sabiedrībā un kā tieši viņš ar savu darbību ir parādījis, ka nav pamata apšaubīt prokuratūras godaprātu.

Rūpīgi pārbaudīju ziņas par visiem skaļajiem kriminālprocesiem – gan līdz tiesai tikušajiem, gan to sācējiem un virzītājiem apkaunojoši izbeigtajiem – pēdējā gada laikā un neatradu precīzi nevienu, par kura rezultātu Juris Stukāns būtu uzņēmies kaut jel kādu personisku atbildību.

Vai būtu runa par būvnieku karteli, digitālo TV, Magoņa pusmiljonu, Vaškeviča spridzinātājiem vai Juraša lietu, jaunais ģenerālprokurors labākajā gadījumā ir klusējis, sliktākajā – centīgi un neprasmīgi metis cilpas kā kāpostu laukā noķerts pusauga zaķis.

Visos šajos gadījumos Jurim Stukānam vainīgs un vainojams ir bijis kāds cits, tikai ne viņš un viņa vadītā iestāde ar tās darbiniekiem, - neprasmīgs izmeklētāju darbs, „nepareizi” tiesnešu taisīti spriedumi, vēl nepareizākas tieslietu sistēmas reformas vai vēl kaut kas cits, tikai ne nekompetenti, neobjektīvi, likuma varas nostiprināšanā neieinteresēti vai vienkārši korumpēti prokurori.

Šajā izmisīgajā vēlmē par katru cenu izvairīties no jebkādas personiskas atbildības ģenerālprokurors ir bijis gatavs nonākt pat līdz smieklīgiem absurdiem.

„Šajā lietā sabiedrībai ir tiesības uzdot jautājumu par to, kāpēc viens prokurors sākotnēji noziegumu nesaskatīja, otrs prokurors noziegumu saskatīja un apsūdzību amatpersonai uzrādīja, bet tiesa viņu attaisnoja,” – šis ir citāts no Jura Stukāna šīsnedēļas intervijas, mēģinot sniegt skaidrojumu par prokuratūrai apkaunojošo Jura Juraša „valsts noslēpuma izpaušanas” kriminālprocesu, kas pirmajā instancē beidzies ar apsūdzētā attaisnošanu.

Izlasiet rūpīgi vēlreiz šo dziļo domu: ģenerālprokurors, kura tiesībās saskaņā ar likumu ietilpst prokuroru darba kontrole un kurš ir solījies uzņemties personisku atbildību par iestādes darbu, pilnā nopietnībā pārmet tiesai – situācijā, kad viens viņa vadītās iestādes darbinieks nekādu noziegumu Jura Juraša darbībā nav saskatījis, bet otrs, tieši pretēji, ir gan saskatījis, tiesa ir piekritusi viena no viņiem nostājai un argumentiem.

Prātiņ, nāc mājās, - tā droši vien par šo histērisko mēģinājumu par katru cenu izvairīties no atbildības teiktu tante no Bauskas. Taču ir arī daudz, daudz sliktākas lietas, uz kurām uzskatāmi norāda gan Jura Stukāna pēdējo mēnešu rīcība, gan viņa aizvadītās nedēļas paziņojumi, kuri kā nakts pret dienu atšķiras no viņa pirms gada dāsni sētajiem „nu kā var nesolīt”.

Pirmkārt, mums ir ģenerālprokurors, kurš acīmredzami vairāk rūpējas nevis par to, kā „ar savu darbību parādīt, ka nav pamata apšaubīt prokuratūras godaprātu”, bet gan par „savējo” piesegšanu. Prokuratūrā joprojām strādā plaģiators, blēdis un krāpnieks – prokurors Uldis Cinkmanis, un nav šaubu, ka par šo iespēju viņš var pateikties tieši ģenerālprokurora publiskajai un nepubliskajai aizstāvībai.

Otrkārt, mums ir ģenerālprokurors, kura publiskajiem apgalvojumiem gluži vienkārši nevar ticēt, jo tie labākajā gadījumā ir nepamatoti, sliktākajā – vienkārši melīgi. Atcerēsimies Jura Stukāna paziņojumus Ventspilī traģiski noslīkušā zēna vecāku kompensāciju lietā, no kuriem nepārprotami izrietēja – vainīgi esot vecāki, advokāts un visa pārējā pasaule, tikai ne prokurore, kas visu izdarījusi lieliski.

Mēnesi pēc šiem skaļajiem paziņojumiem kriminālprocess paklusām tika izbeigts. Ne J. Stukānam, ne prokurorei ne prātā nenāca atvainoties par sabiedrības maldināšanu, vecākiem nodarīto kaitējumu un beigu beigās vienkārši valsts līdzekļu bezjēdzīgu tērēšanu kriminālprocesa virzīšanai.

Treškārt, mums ir ģenerālprokurors, kurš, kā tagad pamazām atklājas, ir bijis diezgan draņķīgs – pietiekami nekompetents, pietiekami neobjektīvs, pietiekami netaisnīgs tiesnesis. Acīmredzami safabricētajā lietā pret „Vaškeviča spridzinātājiem” viņš bez garas domāšanas sadeva mūža ieslodzījumus, politiski pasūtītajā digitālās TV lietā nespēja pat spriedumā nesalaist elementāras matemātikas kļūdas.

Šīs ir tikai pāris zināmākās bijušā tiesneša Jura Stukāna lietas, kurās viņa taisītos spriedumus ir ar kaunu un negodu „izsvilpušas” nākamo instanču tiesas. Vai no draņķīga tiesneša var sanākt labs ģenerālprokurors, - atbildi uz šo jautājumu mums jau pietiekami skaidri sniedz pirmais J. Stukāna pilnvaru gads šajā amatā.

Ceturtkārt, varbūt pat vēl sliktāk ir tas, ka Juris Stukāns uz šo viņa deguna iebāšanu paša uz paklāja sataisītajās čupiņās reaģē nevis ar apņemšanos no tā kaut ko mācīties, bet gan pilnīgi pretēji – līdz pat atklātai nevainīguma prezumpcijas pārkāpšanai.

Grūti iedomāties tiesisku valsti, kurā ģenerālprokurors jau pirms tiesas sprieduma stāšanās spēkā atļaujas publiski paziņot, ka vienalga „noziegums ir noticis”, bet apelācijas tiesas spriedums – ar kuru par nepareizu ir atzīts viņa savulaik taisītais spriedums - ir „viena no lielākajām tiesas kļūdām”. Tas nav nekāds muļkīgi nevainīgs bērnišķīgs sarūgtinājums, ja šādi izsakās Latvijas Republikas ģenerālprokurors.

Vēl vairāk, mums ir ģenerālprokurors, kurš citos gadījumos ir vietā un nevietā atsaucies uz likumā nostiprināto prokurora neatkarību, kurā viņš, nabadziņš, nekādi nespējot iejaukties. Toties gadījumā ar digitālās TV lietas spriedumu, kad ir aizskarta viņa iedomība un kad uz deguna vēl jūtamas atliekas no piespiedu saskarsmes ar čupiņu uz paklāja, ģenerālprokurors Juris Stukāns šo prokurora neatkarību ir gatavs „piemirst”.

„Stukāns uzskata, ka jāseko prokuratūras protestam, lai Augstākā tiesa var dot kārtējo novērtējumu,” – kas gan šis ir, ja ne pašreizējā ģenerālprokurora tiešs diktāts viņam pakļautam prokuratūras darbiniekam acīmredzamā interešu konflikta situācijā, kādā normāli tiesiskā valstī augsta amatpersona Jura Stukāna stāvoklī censtos visiem spēkiem no šīs lietas norobežoties.

Piektkārt, mums ir ģenerālprokurors, kuram – izņemot gadījumus, kad jāspodrina savas personiskās spalvas, - acīmredzami ir nospļauties uz to, kā sabiedrības acīs izskatās viņa vadītās iestādes rīcība un kāds kaitējums ar to tiek nodarīts „parastajiem cilvēkiem”, no kuriem nav atkarīga ne viņa labklājība, ne postenis.

„Lai nepieļautu, ka Viļānu novada Dekšāres pagasta iedzīvotāja – pensionāre Dzidra Bruzgule saņemtu tiesas piespriesto 1500 eiro kompensāciju par policijas nepamatoti nogrieztajām kaņepēm, vadītā Ģenerālprokuratūra ir iesniegusi Augstākajā tiesā kasācijas sūdzību,” – kā gan, piemēram, prokuratūras vadītājs ir skaidrojis šo absurdo un acīmredzami nejēdzīgo prokuratūras rīcību? Pareizi – nekā.

Visbeidzot – aizvadītās nedēļas paziņojumos Juris Stukāns precīzi atbilstoši patiesajam jociņam par dejotāju un tam traucējošajiem bumbuļiem ir gari un plaši izklāstījis visu, kas traucējot labai un īsti tiesiskai dzīvei: tieslietu sistēmā esot krīze, par ko liecinot attaisnojošie spriedumi skaļajās lietās un pārāk garie lietu skatīšanas termiņi, un vainojami tur acīmredzot esot gan nepareizi tiesneši, gan nepareizi likumi, gan nepareizas tieslietu reformas (nepieminot, ka to virzītājs ir bijis J. Stukāna paslepu virzītājs un domubiedrs, tieslietu ministrs Jānis Bordāns, ar kuru pašreizējam ģenerālprokuroram acīmredzami sakrīt vēlmes tiesu paklausības un „pareizu” spriedumu nodrošināšanā).

Vissliktākais tomēr ir nevis viss iepriekš aprakstītais un arī ne tas, ka J. Stukāna vadībā prokuratūrā nevis beidzot sākas ilgi gaidītās un arī viņa pirms gada „nu kā var nesolīt” ietvaros solītās reformas, bet gan tiek vēl vairāk nostiprināti koruptīvie principi – „roka roku mazgā” un „savējiem jāturas kopā”, kas nostiprina prokuratūras kā galvenā „pasūtījumu galda” statusu mūslaiku Latvijā.

Vēl lielākas bažas rada tas, ka nu jau acīmredzamais nekompetentā, iedomīgā un negodprātīgā ģenerālprokurora un viņa domubiedra – tieslietu ministra, kā arī viņu atbalstīšanā ieinteresēto personu spiediens uz tiesu varas neatkarību nerada ne mazāko politiķu satraukumu.

Vēsture var sniegt neskaitāmus piemērus tam, kas šādos gadījumos pēc kāda laika notiek ne tikai ar tiesu varu, bet arī ar pašiem politiķiem, - diemžēl viss liecina, ka arī Latvijas valsts virzās uz tādas sistēmas izveidi, kur pareizie tiesneši taisa pareizos spriedumus nepareizajiem cilvēkiem un kur šis „pareizums” tiek noteikts niecīgā cilvēku lokā.

Atļaušos citēt dažus fragmentus no Valsts kontroles atzinuma, kas tapis laikā, kad Juris Stukāns jau pusgadu ieņēma ģenerālprokurora amatu.

„Latvijā prokurora neatkarība nozīmē ne tikai ārējas ietekmes aizliegumu uz konkrētu kriminālprocesu gaitu un to ietvaros pieņemtajiem lēmumiem, bet neatkarība tiek uzskatīta par gandrīz absolūtu.”

„Tas ierobežo iespēju prasīt no prokuratūras atbildību par tās darba rezultātiem, sadarbību ar valsts pārvaldes institūcijām noziedzības novēršanas un apkarošanas politikas izstrādē, kā arī pieļauj iespēju neattiecināt uz prokuratūru labas pārvaldības un efektivitātes principus.”

„Prokuratūra nav attiecinājusi uz sevi Valsts pārvaldes iekārtas likuma normas par valsts iestādes darbību atbilstoši labas pārvaldības, ekonomiskuma un efektivitātes principiem, kā arī par iekšējās kontroles sistēmas izveidi, tās uzraudzību un uzlabošanu.”

„Prokuratūrai ir centrālā loma tiesiskuma nodrošināšanā, bezatbildības un nesodāmības sajūtas mazināšanā valstī. Diemžēl dažādi izvērtējumi aizvien apstiprina, ka Latvijā ir trūkumi nopietnu noziedzīgo nodarījumu atklāšanā un izmeklēšanā. Tāpat, iespējams, nav sekmējušies centieni mazināt korupciju.”

„Lai arī prokuratūra izstrādā darbības stratēģiju un darba plānus, tie ir tik vispārīgi, ka nesniedz priekšstatu par to, kāds būs prokuratūras ieguldījums noziedzības apkarošanā, kā arī nav izmantojami prokuratūras darba efektivitātes novērtēšanai.”

„Attiecībā uz prokuratūras pamatfunkciju izpildi krimināltiesiskajā jomā un ārpus krimināltiesiskās jomas netiek veikts arī risku novērtējums. Tas nav veikts pat tādās nozīmīgās jomās kā integritāte (godprātīga rīcība), korupcija un interešu konflikts prokuroru darbībā.”

Kad es salīdzinoši nesen uzdevu pašreizējam ģenerālprokuroram Jurim Stukānam rakstiskus jautājumus par to, kas reāli ir ticis paveikts, lai šos viņa vadītajai iestādei atklāti neglaimojošos secinājumus ņemtu vērā un situāciju mainītu, konkrētu, skaidru un godīgu atbilžu vietā saņēmu tikai formālu, izvairīgu iestādes atrakstīšanos, no kuras nepārprotami izrietēja – lieciet mūs mierā!

„Nav cita varianta, kā ar savu darbību parādīt, ka nav pamata apšaubīt prokuratūras godaprātu,” pirms gada paziņoja Juris Stukāns. Ir acīmredzams, ka realitātē negodprātīgais un nespējīgais ģenerālprokurors dara precīzi pretējo.

Seko mums