Neko nevar darīt, ja valstsgribis liek un valsts nauda jāatstrādā: par Lato Lapsu un gļēvajiem uzbrukumiem „Delfi” žurnālistei

Filips Lastovskis, Delfi galvenais redaktors
30.03.2023.
Komentāri (1)

Iesaki rakstu:

Mazliet ieskatam par šo kungu – Lapsa nu jau ilgu laiku nav saistīts ar žurnālistiku, bet savā darbībā, manuprāt, cenšas imitēt savu piederību žurnālistu arodam. Viņš, pozicionējot sevi kā mediju pārstāvi, bieži veicis informācijas pieprasījumus valsts iestādēm, bet tās, baidoties no tiesību pārkāpumiem, samierinās un sniedz atbildes. Tas tieši saistās ar jautājumu, ka Latvijā likuma priekšā žurnālista definīcija ir plaši interpretējama. Jāatgādina, ka žurnālista statuss sniedz tiesības pieprasīt informāciju no valsts un sabiedriskajām organizācijām, tāpat nodrošina informācijas avotu aizsardzības privilēģijas. Turklāt tādējādi vieglāk sevi auditorijas acīs pozicionēt kā tādu, kas iestājas par taisnīgumu. Lapsa to izmanto.

Kādreizējais žurnālists gadiem darbojies no sabiedrisko attiecību aģentūras "P.R.A.E." telpām (to man apliecina vairāki bijušie aģentūras darbinieki), kā arī publiskajā komunikācijā izmanto portālu "Pietiek.com", kur starp dažādiem rakstiem regulāri atrodamas publikācijas, kurās vērsti agresīvi pārmetumi un "atmaskojumi" pret visvisādiem cilvēkiem, uzņēmumiem un valsts iestādēm. Šādus tekstus viņš regulāri velta arī medijiem, īpaši sabiedriskajiem. Paši varat iztēloties, pēc kā tas izklausās.

Lapsa savulaik bija viens no redzamākajiem un ietekmīgākajiem žurnālistiem. Viņam bijusi sava loma laikraksta "Diena" un ziņu aģentūras LETA redakcijās. Pēdējā desmitgadē ar Lapsas kungu žurnālistikā vairs nerēķinās un nopietni neuztver, bet pieņem zināšanā kā aktīvu "melnā PR" darboni. Kas nogāja greizi šī cilvēka vērtību skalā? Jautājiet pašam. Ņemot vērā, ka viņa metodes ir zemiskas – regulāri cenšas aizskart cilvēka cieņu, ņirgājas par izskatu utt. –, kopumā mūsdienu mediju vidē šo cilvēku uztver kā tādu toksisku fona troksni, bet visbiežāk par viņu esmu dzirdējis parunu, un šeit atvainojos lasītājiem par rupjību – "Nekustini s…du, smirdēs!".

Manās acīs šādu raksturojumu nostiprināja piemērs no 2015. gada. Tolaik viņš aktīvi rakstīja dažādus nīgrus rakstiņus par advokātu Induli Balmaku. Pats Balmaks vēlāk pieļāva, ka kampaņu pret viņu pasūtījis kāds jurists. Diemžēl jāatzīst, ka kādu periodu līdz 2015. gadam Lapsa rakstīja komentārus arī "Delfi" sadaļā "Versijas", saņēma par to naudu, tomēr tā gada pavasarī šī sadarbība izbeidzās. Te arī ir konkrēts piemērs, kā izpaužas Lapsas darbība un meli. Sadarbība pārtrūka, jo Lapsa atsūtīja viedokļrakstu, kurā, redakcijas ieskatā, netieši tika vēlēta konkrēta, identificējama cilvēka nāve, viņš tīksmīgi aprakstīja, kā iztēlojas, kā kādi tumšādaini iezemieši šo cilvēku varētu vārīt katlā, un tamlīdzīgas sadistiskas šausmas, kas tolaik raidīja pamatotus signālus – vai nu konkrētajam teksta autoram ir ļauni nolūki, vai arī, iespējams, viņš nejūtas tik labi, lai varētu atbildēt par saviem vārdiem.

Pirms lēmuma pieņemšanas par Lapsas teksta atraidīšanu galvenais redaktors aicināja mani un vēl vienu redaktoru uz apspriedi, lai nolemtu, kā rīkoties. Kopā izlēmām, ka šādu tekstu nedrīkst publicēt, ne tikai žurnālistikas ētikas un atbildības dēļ, bet arī konkrēta Krimināllikuma panta dēļ. Un, godīgi sakot, vienkārši veselā saprāta dēļ. Lēmumu pieņēmām, aizsūtījām atbildi. Nebija ilgi jāgaida, līdz minētā publicista informācijas kanālos parādījās vēstījums: "Līdz ar to mana sadarbība ar portālu "Delfi", kurš līdz ar savu galveno redaktoru acīmredzot pievienojas pērkamu vai citādi ietekmējamu mediju saimei, ir beigusies."

Iespējams, kunga lielais aizvainojums bija iemesls tam, kāpēc dažus gadus vēlāk "Delfi" redakcijas e-pastā iekrita vēstule ar fragmentiem no kādas kārtējās fantāziju grāmatas teksta, kurā acīmredzot tika cerēts aizskart galveno redaktoru saistībā ar viņa privātās dzīves jautājumiem. Tas bija tāds ļoti mīlīgs mēģinājums, kas tikai atkārtoti iezīmē Lapsas darba rokrakstu. Varu tikai minēt, ka sāpe par zaudētiem pārdesmit eiro honorāros tomēr bija gana dziļi iedūrusi, iespējams arī trieciens pašlepnumam.

Tātad neatkarīga medija atbilde, redakcionāla izvēle tūlītēji tika pārvērsta konspirācijā un izdomājumos par iemesliem, kāpēc raksts netika publicēts. Izmantoti uzmanības pievēršanas vārdi "pērkami", "ietekmējami". Tāpēc liecības un pieņēmumi, ka Lapsa nodarbojas ar dezinformāciju, nomelnošanu, man šķiet visai ticami. Esmu to redzējis tuvplānā uz savas komandas ādas. Bet lasītāji var arī paši "Google" ierakstīt atslēgas vārdus "Lapsa, Prae, nomelnošana, Krievija" – un parādīsies vairāki blogi un ieraksti par šo tematu, kur Lapsas metodes aprakstītas visai niansēti. Diemžēl lielākā daļa – anonīmi, jo, kā jau rakstīju iepriekš, latviešiem patīk šī paruna par noteiktas substances nebakstīšanu.

Raksta sākumā minēju par Lapsas kunga tekstiem "TikTok" un uzbrukumiem "Delfi" žurnālistei. Kas notika? Portālā "Diena" tika publicēta intervija "Kas un kā "pasūtīja" Lato Lapsu un Jurģi Liepnieku". Tā lasāma šeit. Šajā rakstā medijs publicēja interviju ar Initu Lūri, kādreizējo VID izmeklētāju. Intervijā medijam viņa pauda, ka 2020. gada sākumā darbā viņai noteica uzdevumu "atrast jebko" pret Lato Lapsu, Jurģi Liepnieku un citām personām. Jāpiebilst, ka pati Lūre intervijas laikā ne reizi neminēja ne Lapsas, ne Liepnieka vārdu. Par šīm personām jautāja intervijas autors. Nav skaidrs, kāpēc un kā Lūre nolēma interviju sniegt tieši portālam "Diena". Vienlaikus žurnālistu vidē noplūda tāds pats intervijas teksts, kurā kā intervijas autors pierakstīts... Lato Lapsa. Vai tā ir kāda sabotāža, sagadīšanās vai neuzmanības kļūda, to droši pateikt nevar. Īsāk sakot, publikācija raisīja vairāk jautājumu nekā atbilžu.

Tā radīja neskaidrību par teksta tapšanas apstākļiem un mērķiem. Tāpēc "Delfi" žurnāliste Laine Fedotova pēc iknedēļas redakcijas sapulces un mana mudinājuma veidoja publikāciju, pēc būtības skaidrojot – par ko vispār "cepiens"? Kādi ir mediju standarti faktu pārbaudē, un kā tas attiecas uz konkrēto materiālu? Kāda šeit ir vai nav redzama saistība ar "melno PR"? Fedotovai uzticos kā apņēmīgai žurnālistei, kurai rūp mediju vide, tāpēc šķita un aizvien šķiet, ka viņa bija piemērota autore šādai publikācijai. Ar viņas publikāciju iespējams iepazīties šeit. Jāatzīst, ka rakstā bija arī dažas neuzmanības kļūdas, kuras "Delfi" pēc publicēšanas laboja (piemēram, Ainārs Ērglis pārrakstīšanās dēļ bija pieminēts kā Andrejs Ērglis). Cenšamies, lai raksti būtu iespējami precīzi, bet reizi pa reizei kādas neuzmanības kļūdas nepamanītas izkļūst redakcionālajam sietam cauri.

Acīmredzot sirmajam kungam šāda publikācija valsts populārākajā komercmedijā nebija plānota, tāpēc uzreiz pēc raksta viņš, manā ieskatā, rupji aizskāra žurnālistes godu un cieņu. Tas bija nevīrišķīgi un gļēvi. Es viņa citātus šeit neminēšu (daļa no tiem redzama policijas atbildē zem šī teksta), bet tie bija gan vienkārši aizvainojumi un meli, gan arī divdomīgas piezīmes par to, kurā vietā žurnālistei vajadzētu sevi aizskart.

Pēc šī kunga video "TikTok" un aizvainojumiem mani pārņēma žēlums, jo, diez, kam gan jānotiek cilvēka galvā, lai šādi izturētos pret vairāk nekā divreiz jaunāku žurnālisti? Pieļauju, ka šis drīzāk ir jautājums Lato Lapsas ģimenei, draugiem un līdzcilvēkiem. Ja tādi, neskaitot naudas partnerus, vēl ir palikuši. Es ceru, ka ir.

Žurnāliste vērsās policijā ar aicinājumu uzsākt kriminālprocesu. Lapsa tika aicināts skaidrot savu rīcību. Tajā brīdī arī viņa bravūra un meli par žurnālisti un pasūtījumu pārtapa subjektīvā viedoklī. Diemžēl policijas inspektore kapteine Lāsma Pometko Lapsas mīkstmiesīgo izlocīšanos pieņēma un lietu neuzsāka. Protams, lēmums tiek pārsūdzēts. Turklāt pēc paskaidrojumu sniegšanas minētais publicists turpināja nomelnošanu un savus aizvainošanas darbus. Tikai tagad viņam pieslēdzās palīgos arī Jurģis Liepnieks – līdzīgs materiāls ar apvainojumiem un nepamatotiem pieņēmumiem parādījās arī portālā "Puaro". Cita starpā – Liepnieks savulaik draudzīgi diņģējies par savu klientu satura publicēšanu "Delfi", bet tagad acīmredzot nolēmis, ka tas vairs nebūs aktuāli.

Ja reiz minētās Lapsas izdarības ir fona troksnis, kāpēc to visu vispār rakstu? Tāpēc, ka pagājušā gada oktobrī, stājoties "Delfi" galvenā redaktora amatā, lasītājiem solīju skaidrot redakcijas un mūsu žurnālistu darbu. Vienlaikus es nevēlētos savā dzīvē vairs tērēt laiku, lai runātu par šo fona troksni un smaku, kas no tā nāk, tāpēc "Delfi" pozīcija ir ignorēt Lapsas kunga skaļās aktivitātes, jo, manā ieskatā, tām vienkārši nevar ticēt, kā arī nav vērts tērēt laiku un enerģiju. Ja nu kādā kriminālprocesā gadīsies kāds rezultatīvs noslēgums, tad arī varēsim pie temata atgriezties.

Līdzīgi kā ar dezinformāciju sociālajos tīklos, nekad nevar bez pierādījumiem uzreiz pateikt, kāpēc cilvēks izplata melus vai vienkārši aplamības, – varbūt rīkojas kādas citas valsts interesēs, tikpat labi tas var būt saistīts ar biznesa mērķiem, tās var būt kādas ģimenes darīšanas (piemēram, brāļa), bet reizumis vienkārši sevis apjūsmošana, uzmanības trūkums un klikšķu vākšana. Vai kas no tā atbilst Lapsas kungam, precīzi un pierādāmi pateikt nevar. Ja nu jūs varat un vēlaties – publiski vai konfidenciāli – dalīties ar informāciju, droši varat man rakstīt – e-pasta adrese: [email protected]. Izmantoju arī "Signal" lietotni.

Noslēgumā vēlos vēl teikt, ka cilvēki reizēm uzķeras uz dažādiem apmelojumiem par Latviju kā neizdevušos valsti. Tam ir racionāls pamats, jo uzticēšanās valsts iestādēm, institūcijām, politiķiem ir ļoti zema. Tā ir zema pamatoti, jo valsts savus iedzīvotājus regulāri "piekāš". Ceturtā daļa iedzīvotāju ir nabadzības riska zonā, tādā pašā nabadzības bedrē atstāta veselības nozare, izglītība un zinātne. Ir tiesas, kuras nevar iztiesāt gadiem, ir korupcijas skandāli, kas vienkārši izčab (iesaku LR1 "Atvērto failu" epizodi par Lemberga stipendiātu lietu), ceļi daudzviet ir tādā stāvoklī, ka teju jābrīnās, kā mūsu mašīnas vēl turas kopā. Tā visa ir taisnība. Taču, cienītie lasītāji, demokrātiskā valstī diemžēl bieži atrodas indivīdi, kas šīs un citas problēmas un zemo uzticēšanos izmanto savtīgos un nelietīgos nolūkos, tāpēc būsim piesardzīgi un informāciju vērtēsim kritiski. Šajā sakarā nāk prātā vērtīga Gētes atziņa: "Nekas nav pretīgāks par vairākumu, jo to veido nedaudzi spēcīgi līderi, blēži, kas pielāgojas, vājie, kas asimilējas, un masa, kas tipina līdzi, nemaz nezinot, ko tā grib." Ticu, ka, vērtējot informāciju kritiski un nošķirot drazu no žurnālistikas, varam veidot mūsu valsti par kripatiņu labāku.

Seko mums