Iesaki rakstu: 
Tas, ko tu šajā rakstā izlasīsi, tevī neradīs pozitīvas emocijas, tā nebūs prieka vēsts. Es rakstu nevis, lai izklaidētu, bet, lai brīdinātu un skaidrotu. Skaidrotu tā, kā to saprotu es. Darba uzdevuma ietvaros man bija jārod atbilde retoriskam jautājumam, kam, kas un kā jādara, lai veicinātu sabiedrības iesaisti valsts aizsardzībā, tas ir – kā uzlabot latviešu un ne tikai latviešu attieksmi pret valsts aizsardzības dienestu. Vai tam jāmudina pieteikties arī sievietes? Kā palielināt interesi par Zemessardzi un bruņotajiem spēkiem?
Motivācija
Manuprāt, šajā gadījumā atslēgas vārds un būtība ir motivācijā, nevis zināšanās, naudā un prasmēs.
Visam pamatā ir motivācija, un tas ir attieksmes jautājums. Ja šis nav sakārtots, tad citi – pat labi – nodomi nedarbojas vai ir samāksloti, un valsts aizsardzības gadījumā izrādās, ka reāli nekādas aizsardzības var arī nebūt.
Karš tā ir nopietna riskēšana ar savu dzīvību, tā ir apzināta savas dzīvības pakļaušana nāves riskam.
Kā domā, kāpēc cilvēki paiet garām, redzot, ka kādam citam dara pāri? Tāpēc, ka viņi nav motivēti aizstāvēt, jo upuris tiem ir vienaldzīgs. Cita lieta, ja runa ir par tuviniekiem vai draugiem.
Par naudu var nopirkt draudzību un pat mīlestību, bet tā nebūs nedz draudzība, nedz mīlestība, - tas būs pārģērbts egoisms, kurš tērpies mīlestības drēbēs. Ja nav draudzības ar valsti, tad pastāv liela varbūtība, ka vairums paies garām...
Cilvēks aizstāv savus tuviniekus, draugus tāpēc, ka tos mīl un tie viņam rūp. Ar valsti ir līdzīgi. Nav iespējams, ka cilvēks, nemīlot savu valsti, savu tautu un savu valodu, to aizstāvētu, riskēdams ar savu dzīvību un labklājību.
Viss tas izriet no motivācijas. Minētā Zemessardze un cits ir tikai veids, kā šo motivāciju īsteno praksē.
Valsts vara
Šo, par ko rakstu, nevar atrisināt un ieviest vienā dienā, pat ne gadā. Tam ir nepieciešama desmitiem gadu mērķtiecīga valsts politika, tai pakārtota audzināšana, izglītošana un attieksme.
Ja valsts atļaujas nerunāt ar saviem iedzīvotājiem, bet tikai izdod rīkojumus, pieņem likumus, noteikumus un prasa pienākumu pildīšanu, tad tas darbojas tikai līdz brīdim, kamēr valsts varai ir reāla vara. Tikko ārēji spēki vājina valsts varu, tā arī iedzīvotāji atļaujas rīkoties tā, kā tie uzskata par pareizu, nevis tā, kā valsts vēlas.
Ja bērns izaug vidē, kurā valsts ir tikai kāda ģeogrāfiska vieta pasaulē, kur dzīvot, pelnīt un strādāt, kurā dominē visādas tiesības un nav pienākumu, ja mājās bērns augot nedzird un nevēro tuvinieku reālus pārdzīvojumus un uztraukumus par dzimteni, tad tikai retos gadījumos šādās ģimenēs izaugs tie, kuri vēlēsies iet sargāt un aizstāvēt savu valsti.
Būt nomodā pār dzimteni un to sargāt dažiem ir kāds no darbiem, par kuru saņemt algu un sociālās garantijas, bet tas nebūt negarantē, ka briesmu brīžos viņi pieņems pareizu lēmumu. Jā, viņi var izvēlēties to kā labi atalgotu darbu, bet šo darbu viņi darīs tikai tik ilgi, cik saņems algu, jo alga būs noteicošais.
Ja ienaidnieks okupēs Latviju un okupanti piedāvās šādiem «dzimtenes aizstāvjiem» darbu, tad vairumā gadījumu tie piekritīs.
Sievietes loma
Jaunajās kara metodēs aizvien mazāka nozīme ir dzimumam un prasmei tālu skriet, daudz nest, kā arī izdzīvot mežā. Tāpēc sievietes loma šajā nodarbē kļūst pieejamāka – nevis tāpēc, ka tas izriet no vienlīdzības un līdztiesības, bet vienkārši jaunajās kara metodēs noteicošais ir intelekts, nevis fiziskās prasmes.
Lai kā mēs censtos, mums nebūs pietiekami spēcīgi bruņotie spēki, lai vienatnē spētu aizstāvēties pret Krievijas agresiju. Arī politiskā un ekonomiskā jomā Krievijas pārspēks ir acīmredzams.
Cita lieta, ja vairumam Latvijas pilsoņu nešķistu simpātisks tas, kas notiek Krievijā, ja tie neskatītos kaimiņzemes raidītos seriālus, neklausītos turienes mūziku un neaizrautos ar Krievijas komiķu citēšanu,– tad gan nekādi tanki nespētu mūs pakļaut.
Diez vai tev būs tāda iespēja kā sēdēt ierakumos un tēmēt uz pretinieku vai no slēpņa tam negaidīti uzbrukt. Šīs ainas ir no vēsturiskām filmām un romāniem. Pat, ja būs tāda reta iespēja, tad tas faktiski nekā neietekmēs Krievijas agresiju.
Laiki ir mainījušies, strēlnieku ieroči ir lietojami teroristisko grupu likvidācijai vai noziedznieku aizturēšanai. Šodienas karš un karošana notiek attālināti, aizvien lielāka nozīme ir tālās darbības ieročiem, tas ir, artilērijai un raķetēm, kā arī aviācijai. Vēl nesen iemācījāmies attālināti strādāt un mācīties, nu nāksies iemācīties arī karot attālināti.
Saraksti
Krievija karo tikpat «moderni» un «humāni», ar tām pašām metodēm, kā tā karoja Otrajā pasaules karā un agrāk.
Vispirms noposta visu, nolīdzina līdz ar zemi, un tad izpostītā zemē ienāk iebrucēja mehanizētās vienības. Ja izrādās, ka kādā bedrē vai krūmā vēl kāds ir izdzīvojis, tad to nogalina vai paņem gūstā, jo ordai ir milzīgs skaitliskais pārspēks.
Pēc tam viņi ātri vien uzmeklēs visus, kuri «laikojuši», komentējuši un citādi pauduši savu attieksmi un nostāju, kā arī patriotiskus viedokļus un pārliecību. Notiks tā, kā notika un notiek Ukrainas okupētajās teritorijās. Tāpēc tur nav nekādas pretdarbības un partizānu kustības, jo visi, kas potenciāli apdraud okupantus, jau ir iznīcināti vai citādi padarīti okupantu varai nekaitīgi.
Pēc kājnieku ienākšanas okupētajās teritorijās ienāk speciālās vienības ar jau gataviem upuru sarakstiem, kuri ir jāiznīcina, kuri jāpratina un kuri jāspīdzina.
Kas šos sarakstus veido? Nu tur personiski piedalies arī tu, jo internets šodien nav anonīms, un bieži, lai padižotos, tu pats sevi esi šajā sarakstā iekļāvis. Tas ir tikai laika jautājums, kad pēc tevis atnāks. Un nekur tu neaizbēgsi, nebūs tādas iespējas, Latvija ir pārāk maza, arī okupantu līdzskrējēju te ir daudz.
Tu teiksi, bet tu pats?! Jā, es šajā ziņā esmu nolemts, jo manas darbības dēļ Krievija Latvijai ir iesniegusi divas notas. Es apzinos, ka esmu saraksta augšgalā, bet tas nemaina to, ka arī tu esi kādā no sarakstiem.
Algoritmi
Bet tu viņiem nepielabināsies, neizkalposies viņu priekšā, un tev neizdosies paslēpties, ja jau esi vai tikai vēl būsi viņu sarakstos. Saraksti ir ļoti gari, un modernas datorprogrammas un algoritmi palīdz tos veidot, pilnveidot un uzturēt.
Tomēr neatkarīgi no valsts uzbūves, iekārtas un izglītības sistēmas vienmēr ir kāda daļa patiesi patriotisku pilsoņu, bet ar to ir par maz, lai spētu apturēt vēstures rata griešanos un ordu iebrukumu.
Vairums no viņiem vāji orientējās politiskās norisēs, viņi maz lasa grāmatas un nav aktīvi politiskajās partijās, bet briesmu brīžos viņi izaug kā no zemes. Viņi ir tāli no ideoloģijām, tikai iedzimtais senču sauciens un vēlme aizsargāt savus pavardus tos virza.
Streļķi – vai tad viņi bija cariskās Krievijas patrioti? Leģionāri – vai tad viņi bija nacistiskās Vācijas aizstāvji? Nē, bet gadās, ka mazais cinītis gāž lielo vezumu, jo tam paveicas būt īstajā vietā un īstajā laikā. Bet īsto vietu un laiku viņi neveido un nerada, viņiem vienkārši dažreiz paveicas tur būt un noderēt. Reti, bet arī tā gadās.
Vai uz šādu gadīšanos var paļauties, un vai valsts aizsardzību drīkst pakļaut gadījuma raksturam? Nē, tai jābūt mērķtiecīgai, sistemātiskai un patiesai.
Mēs piedalāmies Ukrainas karā, jo uzbrukts ir arī mums, tikai uzbrukums sākās Ukrainā un karadarbība pagaidām notiek Ukrainā.
Ja Krievija okupēs Ukrainu, orda atnāks arī pie mums. Tāpēc mums un ne tikai mums nav jāsaudzē savi daži helikopteri un lielgabali. Tiem jāpiedalās izšķirošajā cīņā Ukrainas plašumos, jo, kad pienāks mūsu kārta, tie mūs vairs neglābs, toties Ukrainai palīdzēs.
Ja Krieviju sakaus Ukrainā, tai vairs nebūs spēka mums uzbrukt, bet, ja taupīsim patronas sev, tad var izrādīties, ka būsim nākamie un mūsu patronas mūs neglābs.
Tikai nestāsti, ka tu to jau sen zini! Iespējams, ka zini, iespējams, ka es savos vērtējumos kļūdos, bet šis ir mans profils, kurā es paužu savu viedokli un klāstu savus uzskatus, ja to uzskatu par nepieciešamu.
Tā var būt un var nebūt. Kā domā, no kā tas ir atkarīgs? No zvaigžņu stāvokļa debesīs vai no tā, ka esi ieņēmis savā galvā – tas uz mani neattiecas, tās ir negācijas, es domāju tikai labas un gaišas domas, un tāpēc vien labais uzvarēs... Tāpēc vien labais neuzvarēs.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
