Nepamatotie uzbrukumi mūsu uzņēmumam “Arta-F” – vāji slēpts reiderisms
Vitālijs Andrejevs, Latvijas uzņēmuma “Arta-F” līdzīpašnieks18.10.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tas, kas šobrīd notiek ap Latvijas uzņēmumu “Arta-F”, ir nepatiesi apvainojumi un apzināta uzņēmuma reputācijas graušana, kas līdzinās reiderismam. Tāpēc es uzņēmuma vārdā pilnībā noraidu publiski izskanējušo informāciju par iespējamo iesaistīšanos resursu nodrošināšanā Krievijas bruņotajiem spēkiem. “Arta-F”, kas ir uzņēmums ar gandrīz 170 gadus senu pagātni, pēdējo gadu laikā aktīvi un veiksmīgi paplašinājis darbību Eiropas tirgū, tādējādi notiekošais varētu būt mākslīgi veidots farss, lai atbrīvotos no spēcīga konkurenta.
Publiski izskanējusī informācija par “Arta-F” it kā veiktajām izejmateriālu piegādēm Krievijas firmai, kas ražo formas tērpus agresorvalsts armijai, šokējusi ne tikai uzņēmumu un tās darbiniekus, bet arī tā sadarbības partnerus, un būtībā ir radīts tiesiskais nihilisma piemērs, bez tiešiem pierādījumiem apturot veiksmīga un likuma ietvaros strādājoša uzņēmuma darbību.
Ar Krievijas uzņēmumu “BTK – Group” pirms dažiem gadiem mūs iepazīstināja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra. Mēs zinām, ka šis uzņēmums ražo kvalitatīvu darba apģērbu, kam arī nodrošinājām mūsu produkciju – pogas un rāvējslēdzējus. “BTK – Group” nav iekļauts sankciju sarakstā, kas būtu noticis, ja tas tiešā veidā būtu saistīts ar ekipējuma ražošanu Krievijas armijai. Šobrīd notiekošais atgādina raganu medības un liek uzdot retorisku jautājumu – ja uzpircējs no firmas nopērk citronus, pēc tam tos pārdod armijas ģenerālim, kurš dzer tēju ar citronu, vai tad pārdevējs tiek uzskatīts par armijas sponsoru?
“Arta-F” pirmsākumi meklējami 1854. gadā, kad Goldingenā (šobrīd – Kuldīga) tika izveidota pirmā apģērba furnitūras ražotne. Pēc tam uzņēmums paplašinājies, izveidojot sadarbības tīklu ar līdzīgiem ražotājiem, un vēsturiski vēl padomijas gados tā galvenie noieta tirgi bija PSRS republikas. Arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas firmas darbības zona bija Austrumeiropa, taču pēdējos gados noticis aktīvs darbs ar Eiropas tirgu, piedaloties izstādēs un meklējot sadarbības partnerus.
Kādā no Eiropas izstādēm uzņēmums saņēma brīdinājumu atmest centienus ielauzties Eiropas tirgū, citādi nākšoties rēķināties ar sekām, un, pēc mūsu domām, tieši provokācijas no konkurentu puses ir pamats šobrīd notiekošajam – konkrēti spēki mēģina nomelnot potenciālo konkurentu, novājināt to un pārņemt kontroli.
Nekad nepārkāpjam likumu, maksājam nodokļus, nodrošinām darbu vairāk nekā 200 cilvēkiem, attīstām savu ražotni, tādēļ nespējam klusēt, jo uzņēmuma darbs ir paralizēts, konfiscēta tehnika un programmatūra, kas nodrošina ražošanu, kā arī privātie līdzekļi, kurus ģimene krāja, lai ieguldītu biznesā, iepērkot jaunas ražošanas iekārtas. Tāpat publiskajā telpā nekorekti izskanējusi informācija, rakstos “Arta-F” minot arī saistībā ar mikroshēmu pārdošanu Krievijai, – šādu produkciju “Arta-F” nekad nav ražojusi un pārdevusi.
Jāpiebilst, ka uzņēmums “Arta-F” ar saviem darbiem paudis atbalstu Ukrainai, jo komplektējošās detaļas tas iegādājas tieši šajā valstī, turklāt ne reizi mēģinājis piesaistīt darbam ukraiņu speciālistus, kas, ņemot vērā Latvijas likumdošanu par trešo valstu darbiniekiem, nav izdevies.
Izmantojot kara aizsegu, tiek īstenots reiderisms jeb prettiesiska uzņēmuma pārņemšana, taču “Arta-F” ir gatava cīņai, lai aizsargātu godīgu ģimenes biznesu, kurā allaž būtiskākais ir bijusi kvalitatīvu preču ražošana, uz cilvēciskām vērtībām balstītas attiecības ar darbiniekiem un sadarbības partneriem un Latvijas ekonomiskā attīstība, godprātīgi maksājot nodokļu un veidojot inovatīvus produktus.
Jāpiemin, ka uzņēmums nesen iegādājās ražotni Itālijā, kas ražoja apģērba furnitūru slavenajam apakšveļas zīmolam “Intimissimi”, pārcēla to uz Latviju un radīja jaunas darba vietas, tādējādi paplašinot noieta tirgu un produkcijas apjomus. Starp citu, par tiesībsargājošo iestāžu konfiscēto naudu Eiropā bija plānots iegādāties apģērba furnitūras krāsošanas cehu un līdzīgi kā ar kādreizējo “Intimissimi” ražotni pārcelt to uz Latviju. Tādējādi notikušais ne tikai apturējis uzņēmuma attīstību, bet arī liedzis iespēju Latvijas iedzīvotājiem tikt pie jaunām, labi apmaksātām darba vietām un palielināt nodokļu ieņēmumus valstij.
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
