Iesaki rakstu: 
Pēdējā laikā masu saziņas līdzekļos daudzi miermīlīgi cilvēki iestājas pret karu. Nē, ne pret agresoru, kurš izraisījis karu, iebrūkot kaimiņvalstī, bet pret karu kā tādu. Jo karš ir ļauns. Karš ir briesmīgs. Karš ir postošs un iznīcinošs.
Arī es esmu pret karu. Vēl vairāk, es esmu arī pret nabadzību un pret slimībām. Ko man un maniem domu biedriem tagad darīt? Varbūt paņemt plakātu ar uzrakstu “Nost ar nabadzību!” un pastāvēt pie Labklājības ministrijas? Bet ar plakātu “Nost ar slimībām!” pastāvēt pie Veselības ministrijas? Kā jūs domājat, vai no tā Latvijā pazudīs nabadzība un uzlabosies iedzīvotāju veselība?
Arī plakāts “Nost ar karu!” pie Aizsardzības ministrijas neko nemainīs. Kāpēc? Tāpēc, ka ir jāvēršas nevis pret negatīvajām parādībām, bet pret tiem iemesliem, kas šīs negatīvās parādības rada. Tātad mums nav jāprotestē pret nabadzību, slimībām un karu, bet gan attiecīgajām ministrijām jāpieprasa veikt tās darbības, kas nepieciešamas, lai valstī novērstu nabadzību, slimības un kara briesmas.
Kas tad būtu jādara, lai pasargātu Latviju no kara? Vispopulārākā atbilde šeit ir tāda, ka nevajagot provocēt kaimiņos esošo, militāri spēcīgo Krieviju, kuras armija kā agresors ir iebrukusi Ukrainā. Izklausās labi. Varbūt mūsu politiķi tiešām reizēm velta ne pārāk pārdomātus izteicienus Krievijas virzienā?
Bet, pirms kritizēt politiķus, padomāsim kam un kādam mērķim tā provokācija un provocēšana īsti kalpo. Vai jūs esat kādreiz sastapušies ar situāciju, kad vājākais apzināti provocē stiprāko ar mērķi tikt piekautam. Var jau būt, ka ir arī šādas situācijas, bet parasti gan tieši stiprākais pēc vājākā piekaušanas aizbildinās, ka šis vājākais viņu kaut kādā veidā ir izprovocējis. Arī izvarotāji tiesā bieži vien aizbildinās, ka upuris viņus ar savu uzvedību vai ģērbšanās stilu ir izprovocējis veikt šo noziegumu. Un tomēr tiesa netiesā upuri, bet gan noziedznieku, jo mums katram ir brīvas tiesības ģērbties un uzvesties tā, kā vēlamies, protams, ja vien tas netraucē sabiedrisko kārtību.
Ko no tā var secināt? Tikai to, ka provokācija un provocēšana īstenībā ir noziedznieku un agresoru aizbildinājums savas rīcības attaisnojumam kuru viņi kā tādu birku cenšas piekārt savam upurim.
Katrai suverēnai valstij ir jābūt tiesībām pašai noteikt savu iekšpolitiku un ārpolitiku. Pašai izlemt, ar kādām valstīm sadarboties un kādās starptautiskās ekonomiskās vai militārās organizācijās iestāties. Pašai noteikt, cik demokrātiska vai autoritatīva būs šīs valsts pārvalde. Kāda šajā valstī būs medicīniskā aprūpe, kāda dažādo nozaru attīstība, un kādi būs šīs valsts bruņoties spēki. Un šo tiesību izmantošana nedrīkst tikt uzskatīta par provokāciju un attaisnojumu militāram iebrukumam šajā valstī.
Tad kādiem vajadzētu būt tiem aicinājumiem, ar kuriem visiem mieru mīlošajiem Latvijas iedzīvotājiem īstenībā būtu jāvēršas pie mūsu valdības un Aizsardzības ministrijas? Manuprāt, šāds aicinājums varētu būt tikai viens – maksimāli attīstīt, pilnveidot un modernizēt mūsu valsts bruņotos spēkus. Kā to darīt, tas lai paliek mūsu militāro speciālistu ziņā. Un tā nav kara kurināšana vai agresora provocēšana. Spēcīga armija aizsargā valsti no kara tāpat, kā jumts aizsargā māju no lietus. Neviens taču neiedomājas teikt, ka labs mājas jumts provocē lietus mākoņus un pievelk lietu. Ja agresors ir pārstājis ievērot starptautiskos likumus un līgumus, tad vienīgais, kas var atturēt agresoru no iebrukuma kādā valstī, ir spēcīga šis valsts aizsardzība.
Seko mums 
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.