Iesaki rakstu: 
Pērnā gada pavasarī skandāliņš iezīmējās ap Jelgavas mēra Andra Rāviņa kārtējo apzināto izvēli nomāt piecas “Volvo” automašīnas par 7000 eiro mēnesī. Eksperti padiskutēja, izvērtēja iepirkuma dokumentāciju un atzina, ka iepirkums nav bijis godīgs, jo ierobežoja konkurenci un bija pielāgots tieši “Volvo” automašīnām.
Priekšsēdētāja automašīna izmaksā mēnesī 2000 eiro. Pat ne 1100 eiro kā “Rail Baltica” gadījumā, kad Satiksmes ministrija tomēr saņēmās un uzdeva lauzt līgumu, bet 2000 eiro. Interesanti, ka uzņēmums, no kura Jelgava nomā automašīnas, ir tas pats SIA “Pilna Servisa Līzings”, no kura auto nomā arī “Eiropas Dzelzceļa līnijas”. Un pēc X lietotājas @nezobis ierakstiem uzņēmums pieder Ingai un Mārim Salzirņiem. Māris kandidējis 12. Saeimas vēlēšanās no ZZS.
Kas tad notika ar Rāviņa automašīnu gadījumu? Kur tas ir pazudis, un kur ir izmeklēšanas Jelgavā? Pastāstīšu. Pēc Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Jurģa Miezaiņa teiktā, šo problēmu risina Augusts Brigmanis. Nezinu gan, vai atrisināja, bet no malas izskatās, ka uz rezultātu tiek strādāts ļoti cītīgi.
Tā bija otrdiena, 1.oktobris – diena, kad ministra gandrīz nemaz nav ministrijā, jo notiek Ministru kabineta sēdes, tāpēc šķiet, ka darba ir mazāk. Notiek visādas “virtuves sarunas”, un diemžēl pārsvarā tās nav ar laimīgām beigām. Dažreiz tās vispār ir pretīgas kā šoreiz. Tieši tāpēc es labi atceros datumu – “pēcgarša”, atnākot mājās, bija tik nejauka, ka es apspriedu šo gadījumu ar atsevišķiem radiem un draugiem „WhatsAppā”.
Miezainis atnāca kā parasti diezgan priecīgā garastāvoklī un pastāstīja, cik smieklīgi sanāca Rāviņam, kurš esot sūdzējies, ka Konkurences padome vispirms atsūtījusi Jelgavas domei “nevainīgu” pieprasījumu sniegt dokumentus un informāciju, bet pēc tam atsūtījusi niknu vēstuli, ka līgums ar “Volvo” Jelgavas pašvaldībai ir jāpārtrauc.
“Un kāpēc tad nevar to pārtraukt?” es pavaicāju, jo līgumu, kurš pārkāpj likumu, būtu loģiski pārtraukt, atzīstot kļūdu un dzīvojot tālāk. Mani šis līgums satrauc, jo Jelgava ir mana dzimtā pilsēta tāpat kā Valainim. Rāviņam gan ne, varbūt tāpēc viņam liekas normāli čakarēt pilsētu, nav jau sava.
Miezainis paskaidroja, ka pārtraukt līgumu nav variants, jo tādējādi tiktu atzīts, ka tas nav likumīgs un “kādam jāiet cietumā”. Lai arī šajā vietā varētu šķist, ka es te tagad pasakas stāstu un tā nevar būt, diemžēl sadzīve ministrijā ir tieši tik absurda, turklāt kabinetā mēs nebijām divi vien, ir liecinieki. Šāda līmeņa sarunas kļuvušas par normu, no kuras nav pat jābaidās. Var vienkārši ieņirgt, smieklīgi taču.
Doma, ka kļūstu par daļu no šīs sistēmas un vēl palīdzu ar PR jautājumiem, manipulējot ar informāciju un veicinot visu šo ārprātu, mani manāmi satrauca. Bet nekas taču vēl nav noticis, un varbūt Konkurences padome spīdoši izpildīs savu darbu, un es velti satraucos. Nolēmu painteresēties pēc kāda laika.
Paskatījos “savā kalendārā”, kas, ņemot vērā darba pienākumus, sakrita ar ministra kalendāru, un bija pilnīgi skaidrs, kad var painteresēties atkal. Divas nedēļas – pietiekami ilgs laiks, lai kaut kas pavirzītos un varētu aptaujāties. Mana izvēle krita uz laiku no 14. līdz 16.oktobrim.
Kāpēc tieši tad, vaicāsiet? Tāpēc, ka šajās dienās ministrs atradās komandējumā Vācijā. Ministra komandējumi parasti sakrīt ar laiku, kad birojā un arī ministrijā daļai darbinieku pēkšņi saslimst bērni, saslimst paši, atgadās kaut kas vai vienkārši tiek izlemts strādāt attālināti, neskatoties uz to, ka tāda prakse ir it kā atcelta. Un es to zinu, tāpēc ka ministrs jau bija septembrī komandējumā uz ASV, pēc kura es jau viņam biju pateikusi, ka laikā, kad viņš nav uz vietas, vējš svilpo. Bet pateikt un sadzirdēt nav viens un tas pats, tāpēc mana iecere parunāt ar parlamentāro sekretāru bez citām, liekām ausīm, bija pilnīgi droša.
16.oktobrī es atnācu uz darbu agri. Nu, kā agri… tad, kad oficiāli sākas darba laiks, bet ministrijā joprojām ir diezgan maz cilvēku. Pa ceļam iegāju uz stūra esošajā “Narvesen” un nopirku baterijas diktofonam, ja nu noder. Paturēju prātā, ka darba vietā sarunas ierakstīt nedrīkst, izņemot gadījumus, kad var atklāt pretlikumīgu darbību. Apsvēru ierakstīt sarunu telefonā, bet, ņemot vērā visu situāciju kopumā, nodomāju, ka tas tomēr nebūtu pietiekami ciniski. Galu galā man uz galda vēl no priekšgājēja stāvēja pašas ministrijas diktofons.
Viss gāja pēc plāna – ministra birojā neviena nebija, kā jau es to paredzēju. Miezainis atkal atnāca papļāpāt – tad, kad viņam ir garlaicīgi, viņš tā mēdz darīt.
“Klau, Jurģi, kā beidzās stāsts ar Konkurences padomi un Rāviņa “Volvo” mašīnām?” es pavaicāju. Viņš paturpināja, ka Brigmanis nodarbojas ar šo lietu. Es biju gana uzstājīga, gribējās uzzināt detaļas. Lai cik ilgi es domāju, man īsti negribējās ticēt, ka “Volvo” dīleris patiešām dēļ piecu automašīnu nomas ieslīgtu koruptīvos darījumos. Tas nav loģiski – 7000 eiro mēnesī, protams, ir daudz, taču tā nav tāda summa, kuras dēļ kāds pārlieku riskētu, turklāt tas ir uzņēmums, nevis privātpersona. Vai Rāviņš kādam maksātu kukuli par šo? Neizklausās ticami. Bet tas, ka pēc trīs gadiem, kad Jelgavas iedzīvotāji jau būs nomaksājuši lielāko daļu automašīnas vērtības, Rāviņš varēs atkal iet jau iestaigāto taciņu un atkal izpirkt auto pa lēto, – tas gan ir ticami.
Es pajautāju Miezainim, kāpēc Rāviņš nevarētu braukt ar kaut kādu vienkāršāku auto? Kāpēc jābrauc tieši ar “Volvo”?
“Ko tu gribi lai Rāviņš pasaka? Rāviņam ir “beigta mugura”, bet “Volvo” ir ergonomiskāks sēdeklis nekā citur. Bet tā taču nedrīkst teikt!” Miezaiņa pacietība, šķiet, sāka izsīkt.
Tas daudz izskaidro, bet lielu skaidrību joprojām nevieš. Man vajadzēja vēl nedaudz laika – noskaidrot, kā tad apiet likumu un vai kāds sēdēs cietumā.
Izrādījās, ka Latvijā esot divi likumi par šo jomu – Konkurences likums un Publisko iepirkumu likums, taču skaidroja, ka Jelgavas dome atsaucoties uz izņēmumiem, kurus Rāviņš izmanto.
Bet kuru tad beigās sodīs? Miezainis pieļāva, ka nevienu, jo tīri teorētiski cietumā būtu jāsēž iepirkumu komisijai: ne jau mērs pats nomāja auto, un cilvēki taču redz, ko viņi paraksta. Bet kurš tad vispār skaita tādus civiliedzīvotājus… viens vairāk, viens mazāk.
Interesanti, ka biedrība “Jelgavas attīstībai” šī gada pavasarī bija vērsusies trijās iestādēs – Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, Ģenerālprokuratūrā un Konkurences padomē, norādot, ka līdzvērtīgu automašīnu noma tirgū ir pieejama vismaz divreiz lētāk.
Pirmās divas iestādes problēmas nesaskatīja, bet Konkurences padome gan uzsāka pārbaudi, solot biedrību arī informēt par progresu. Bet laikam jau nepaspēja, jo Konkurences padomes vadītājs, kuram īsti nepatīk arī ministra pārtikas cenu ierobežošanas plāns un vēl šādi tādi jautājumi, izdomāja, ka jānomaina darbs.
Cita starpā varētu arī būt, ka viena no trim minētajām tiesībsargājošajām iestādēm tomēr ir decembra sākumā viesojusies Jelgavā, tomēr, strādājot ministra birojā, es to nepārbaudīju. Taču, ja nāktu gaismā informācija par to, kurai no pietuvinātajām personām arī acīmredzot jau ir piegriezies, iespējams, tas būtu jauns, atsevišķs temats, par kuru parunāt.
Rezumē. Viens pensionārs ar slimu muguru nolēma par Jelgavas iedzīvotāju naudu iznomāt sev labu auto, jo tam ir ergonomisks sēdeklis. Iznomā no savas partijas biedra, bet cits partijnieks stāsta apkārt, jo tas nav nekas īpašs. Pārmaksā vismaz divreiz, bet kurš tad tādas kapeikas skaita. Korupcija atkal nav atradusies, un arī Ģenerālprokuratūrai jautājumu nav. Likumi nav jāgroza, labojot nejēdzības. Neviens nav vainīgs, visi paliek savās vietās.
Seko mums 
Globālās tendences rāda, ka valstīm, lai saglabātu konkurētspēju un drošību, ir jākļūst efektīvākām un jārīkojas daudz dinamiskāk. Šajos jaunajos apstākļos jautājums vairs nav tikai par ekonomikas attīstību, bet gan par valsts spēju aizstāvēt savas intereses un pastāvēt. Mums ir jākļūst adaptīviem, lai pielāgotos mainīgajiem apstākļiem.
Plašākai publikai būs pieejams Ogres novada “lieldraugu” kārtējais sižets Latvijas Televīzijā. Sāksim ar pozitīvo. Šoreiz mani intervēja žurnāliste*, kurai atšķirībā no dažiem viņas zināmākajiem kolēģiem nepiemita dažādi komunikāciju traucējoši ieradumi un īpatnības. Ne tik pozitīvi bija tas, ka intervijā bija jūtams mērķis atrast Ogres novada vadības darbā tādas negācijas, kuru patiesībā nav.
Ekonomika ir par naudu. Var strīdēties līdz nemaņai par šodien veikto investīciju nākotnes atdevi, taču kā tur būs, īsti neviens nezina un balstās uz pieņēmumiem. Esmu jau iepriekš izteicis šaubas par pašreiz saplānoto saules un vēja parku jaudu lieluma lietderību. Daudz par daudz un nespēj nodrošināt energoneatkarību.
5. martā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija (turpmāk – Tautsaimniecības komisija) pirms pirmā lasījuma skatīja Ekonomikas ministrijas (EM) sagatavotos un Ministru kabineta atbalstītos grozījumus Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā (NTPAL). Tas, ka šādi grozījumi taps, bija zināms jau krietni agrāk – pēc Konkurences padomes (KP) veiktās "Olu, zivju, piena, gaļas, graudu un maizes produktu mazumtirdzniecības tirgus uzraudzības" (turpmāk – KP tirgus uzraudzība) un tai sekojoša paziņojuma, ka mazumtirgotāji vietējām pārtikas precēm nosaka lielākus uzcenojumus nekā importētajām.
Kamēr mūsu nevarneši cīnās ar savām sīkajām ķibelēm, mēģinot samazināt birokrātiju un domājot, kādu vēl formālu kosmētisko remontu veikt savai brūkošajai Vienotības dirškenu koalīcijai, VĀCIJA BLIEŽ PA RITĪGO! BLIEŽ TĀ, ka tas ATSAUKSIES UZ visu EIROPU!
Cik laba var būt diena Arodbiedrību vadoņiem, bet lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju tā ir trauksmaina! Droši vien jautāsiet – kādēļ trauksmaina? Mēģināšu ieskicēt trauksmes iemeslus vēsturiskā kontekstā.
Neatkarīgi no tā, cik daudz mēs sacenšamies savās analīzēs un komentāros, lai rastu jaunus, gudrus veidus, kā pateikt "Tramps ir stulbs”, viņš, visticamāk, nemainīsies. Ar to mums ir jāsadzīvo. Šķiet, ka Eiropa nesaprot vienu lietu: Tramps ir ASV prezidents.
