(Ne)vainīguma prezumpcija "bezkompromisa tiesiskuma" mērcē
Pietiek lasītājs28.11.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tieslietu ministrijā šā gada 21. novembrī noslēdzās Likumprojekta "Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā" (22-TA-3178) publiskā apspriede, - tas ietver apjomīgus grozījumus, kas paredz būtiskas izmaiņas esošajā brīvības atņemšanas iestāžu sistēmā, kā arī paredz citus būtiskus Latvijas Sodu izpildes kodeksa regulējuma pilnveidojumus.
Šie grozījumi citastarp paredz ieviest šādu jaunievedumu: "Ņemot vērā minēto, lai pilnveidotu sankciju risku pārvaldību un lai nodrošinātu Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma izpildi, projekts paredz noteikt, ka notiesātajam, attiecībā uz kuru ir noteiktas starptautiskās vai nacionālās sankcijas, atļauts ar brīvības atņemšanas iestādes administrācijas starpniecību saņemt un sūtīt naudas pārvedumus Kodeksa 45. panta trešajā daļā minētajām personām tikai pamatvajadzību nodrošināšanai, un šādus naudas pārvedumus brīvības atņemšanas iestādei ir jāsaskaņo ar Valsts kasi."
2019. gada 9. decembrī ASV Valsts kases Ārvalstu aktīvu kontroles birojs (OFAC), balstoties uz tā dēvēto Magņitska likumu, par korupciju noteica sankcijas Ventspils mēram Aivaram Lembergam un četrām ar viņu saistītām juridiskām personām – Ventspils brīvostas pārvaldei, Ventspils attīstības aģentūrai, Biznesa attīstības asociācijai un Latvijas Tranzīta biznesa asociācijai.
Sankciju sakarā portālā jauns.lv tika norādīts: "Pensiju Lembergs turpinās saņemt, un arī skaidrās naudas iekrājumus neviens viņam laikam atņemt nevar.” Optimists teiktu - "var, var atņemt", un būtu vien taisnība.
Kaut arī mūsu valstī formāli pastāv jēdziens "nevainīguma prezumpcija", atbilstoši kuram cilvēks atzīstams par vainīgu "tikai" ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu, tomēr, kā izriet no jaunajiem grozījumiem, tad Lembergam kā personai, kura atrodas sankciju sarakstā, jau tiek gatavoti soda izciešanas apstākļi, t.i. esot vēl juridiski nevainīgam.
No grozījumiem secināms, pirmkārt, ka persona no sankciju saraksta noteikti tiks notiesāta; otrkārt, pensija sankciju sarakstā esošai personai tiks piegriezta atbilstoši "tikai pamatvajadzību nodrošināšanai" kritērijam. Kas savukārt atbilstoši "pilnas valsts apgādības" konceptam varētu nozīmēt prettiesisku nevienlīdzību/diskrimināciju. Līdz ar to potenciāli zaudētas tiesvedības.
Protams, varētu jau klasiķa vārdiem pateikt "es vienmēr saku, ka nav jāuztraucas – tur pāris tūkstoši, Latvija samaksās, naudas pietiks..."(Stukāns J.), vienīgi jāatceras, ka Latvijā cilvēktiesību pārkāpumi tiek kompensēti no mūsu pašu naudas.
Herberts Pakers (Herbert Leslie Packer, 1925-1972), amerikāņu krimināltiesību, kriminālprocesa un kriminoloģijas profesors, par veiksmīgu krimināllietas noslēgumu rakstīja: "Tas ir tad, kad agrīnā stadijā atmet tos gadījumus, kuros šķiet mazticami, ka aizturētā persona ir likumpārkāpējs, un pēc tam pēc iespējas operatīvāk nodrošina pārējo personu notiesāšanu ar minimālu iespēju to apstrīdēt.”
Kā būtiskāko elementu šajā modelī H. Pakers uzsvēra vainīguma prezumpciju (oriģ. – presumption of guilt). Šī koncepta galvenais pieņēmums ir tāds, ka policijas un prokuratūras veiktie "atsijāšanas pasākumi" ir ticami un pietiekami iespējamās vainas indikatori. Attiecīgi pirmstiesas iestāžu veiktā darba rezultāts nozīmē, ka izmeklēšana pret personu notiek bez pieņēmuma, ka tā, iespējams, var būt nevainīga.
Papildus tam, ja izmeklēšana ir konstatējusi, ka pierādījumu vainai ir tik daudz, ka drīzāk pret personu var tikt veiktas turpmākas procesuālas darbības, nevis viņa var tikt atbrīvota, tad visas turpmākās darbības pret viņu tiek pamatotas, uzskatot, ka, visticamāk, persona ir vainīga. H. Pakera ieskatā "vainīguma prezumpcija ir aprakstoša un faktiska".
H. Pakers norādīja uz problēmu noteikt precīzu laiku, kad šāda pārliecība tiek nostiprināta, jo katrs gadījums tomēr pēc savas būtības ir individuāls, taču "jebkurā gadījumā vainīguma prezumpcija notiek, krietni pirms "aizdomās turētais" kļūst par "apsūdzēto"".
Konkrētajā gadījumā likumdevējam jau sen ir skaidrs, ka Lembergs ir vainīgs. Turklāt nerodas arī problēmas ar H. Pakera norādīto "precīza laika noteikšanu, ar kuru pārliecība par personas vainu tiek nostiprināta". Jo Latvijas "bezkompromisu tiesiskuma" sistēmā vainīguma prezumpcija strādā pēc principa "rokas ir, tātad nozaga". Vainīgs piedzimstot!
Seko mums 
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.