“Nevalsts valodai” jāpazūd pat no privātajām raidsabiedrībām: Ukrainas pieredze
Imants Liepiņš09.05.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kamēr Latvijā notiek publiskas debates, vai satura producēšana krieviski LTV, Latvijas Radio un LSM būtu pieļaujama arī pēc 2026. gada, Ukrainā sistemātiska pāreja uz valsts valodu medijos turpinās pēc paredzētā grafika: no jūlija vidus krievu valoda pazudīs pat no privātajām TV un radiostacijām.
Jau vairāk nekā piecus gadus Ukrainā ir spēkā normas, kas paredz: neatkarīgi no to darbības veida (drukātie, raidošie, internetmediji utt.) tie var darboties vai nu ukraiņu un Krimas tatāru, vai arī Eiropas Savienības oficiālajās valodās — šāda norma iestrādāta, lai garantētu tādu Ukrainā bāzēto, bet angliski rakstošo mediju kā “Kyiv Post” vai “Kyiv Independent” darbību. Un tikai tad, ja jebkāds saturs tiek piedāvāts kādā no minētajām valodām, to drīkst publicēt vienlaikus arī tā paša medija krieviskajā versijā (pie nosacījuma, ka attiecīgajam medijam tāda vispār ir, jo lielākā daļa, protams, tādu neveido).
Līdz ar to Ukrainā, salīdzinot ar Latviju, nebūtu iespējami tāda veida preses izdevumi kā, piemēram, pie mums iznākošie laikraksti “Еженеделник Вести”, “Суббота”, “7 Секретов” vai “Панорама Резекне”, toties var darboties mediji pēc tā paša principa, kā dara “Ludzas Zeme”, kas visu valstisko saturu tulko no valsts valodas un izdod identisku versiju ar to pašu nosaukumu “Лудзас Земе”.
Pirms desmit gadiem, kad Eiromaidana revolūcija jau bija beigusies, norisinājās Krimas aneksija un jau sākās karš Donbasā, pavisam normāli skaitījās, ka viens no lielākajiem TV kanāliem “IHTEP” turpina raidīt krieviski. Savukārt “1+1” kanālā vairāk nekā puse no satura turpināja būt krieviski, bet tagadējais prezidents Volodimirs Zelenskis valsts valodā uzstājās tikai tad, ja vajadzēja parodēt nacionālistu politiķus, un vienlaikus šī kanāla īpašnieks un “Privatbankas” dibinātājs Ihors Kolomoiskis, steigšus iecelts par gubernatoru savā dzimtajā Dņipropetrovskas apgabalā, izkarināja pie iestāžu ēkām sarkanmelnos Banderas militāros karogus un maksāja no savas kabatas 10 tūkstošus dolāru par katru “separu”, ko iedzīvotāji noķēruši viņa atbildības zonā.
Tagad jau sen Krievijas karavīriem Donbasā vairs nekādas vērtības nav, un arī mediju ainava Ukrainā pārveidojusies līdz nepazīšanai. Drukātie izdevumi pazuduši gandrīz pilnībā, toties to vietu ieņēmuši visādi Telegram kanāli, videoblogi un vēl dīvaināki komunikācijas veidi. Filmas jādublē valsts valodā kā kinoteātrī, tā televīzijā un straumēšanas servisos. Radiostacijās īstenota procentuālā kvota pašmāju mūziķu dziesmām. Privātajās televīzijās jau gadiem ilgi saturs laikā no 07:00 līdz 22:00 ir valsts valodā 90% raidlaika apmērā — izņēmums ir situācija, kad intervējamie cilvēki ir ārzemnieki un valsts valodu neprot. Tādās reizēs viņi drīkst atbildēt krieviski, angliski utt., taču vienalga viņiem jābūt spējīgiem saprast jautājumus ukrainiski, jo raidījumu vadītāji principa pēc runās vienīgi valsts valodā.
Krimas tatāru telekanālā ATR savulaik norma skaitījās, ka viena stundu gara raidījuma ietvaros uzstājas Augstākās Radas deputāts ukrainiski, Krimas tatāri runā savā valodā, kāds intervējamais videopieslēgumā runā krieviski, bet arhīva kadros no Briseles skan Valda Dombrovska citāti angliski. Humora šovi un jauno komiķu sacīkstes, ko aiz kulturālās inerces ilgus gadus joprojām filmēja galvenokārt krieviski, cerot tādā veidā aizsniegt arī kādus auditorijas segmentus Krievijā un mazināt Kremļa propagadas ietekmi, pēc 24. februāra notiek vienīgi ukrainiski, nereti izmantojot tādas Karpatu kalniešu izloksnes, ko pārējās valsts daļās lāgā nesaprot.
Situācija atkal mainīsies jūlija vidū, kad stāsies spēkā jaunie normatīvi, kas pilnībā izskaudīs krievu valodu no raidošajiem medijiem Ukrainā. Valsts valodas aizsardzības pilnvarotais ombuds Tarass Kremiņs atgādinājis, ka no 17. jūlija “nevalsts valodas lietošana būs atļauta tikai izteicienos, īsās frāzēs vai atsevišķos vārdos, ko lieto programmas dalībnieki. Visas runas, intervijas, komentāri, paskaidrojumi, jautājumi, atsevišķas piezīmes utt., kas nebūs valsts valodā, būs jātulko, jādublē vai jāizrunā ukraiņu valodā,” paskaidro Kremiņs, pamatojot: šādas prasības TV un radio ēterā veicinās divvalodības režīma izbeigšanu.
Jau iepriekš Ukrainas Konstitucionālā tiesa noteica, ka divu valodu lietošana neatbilst ukraiņu valodas kā vienīgās valsts valodas konstitucionālajam statusam un pārkāpj pilsoņu tiesības saņemt informāciju un pakalpojumus valsts valodā.
“Tas rada ukraiņu valodas lietošanas telpas ārēju sašaurinājumu, grauj valodas lietojumu sistēmu no iekšpuses, izkropļo valodu, rada augsni sabiedrības iekšējai sadalīšanai, izraisot valsts valodas norietu,” spriedumā iepriekš norādīja Konstitucionālās tiesas Lielā palāta.
Protams, šie normatīvi neattiecas uz dažādiem Arestovičiem, Romaņenko, Mezirjām, Feļdmaniem un tamlīdzīgiem blogeriem vai analītiķiem, kas lielākoties nedarbojas ētera apraidē — bet, kolīdz viņi piedalās klasiskās TV apraides raidījumos, viņi vienmēr lieto valsts valodu.
Līdz ar to prognozējams, ka krievu valoda televīzijā saglabāsies kanālā “FreeДОМ”, kas ir uz krievvalodīgo auditoriju mērķēts telekanāls par notikumiem Ukrainā, taču tas kopš savas dibināšanas ir bijis nevis valsts kanāls, bet gan vairāku privāto televīziju kooperatīvs, kur sešas dažādas studijas rotācijas kārtībā veido saturu krieviski, lai arī ikdienā tās pašas studijas raida ukrainiski savos pamata kanālos. Turklāt “FreeДОМ” nav primāri domāts Ukrainas iekšējam patēriņam, bet gan informēt krieviski saprotošo auditoriju ārpus Ukrainas, tāpēc tas turpinās izmantot krievu valodu pie nosacījuma, ka attiecīgais saturs domāts ārpus savas valsts tirgus. Pārējos gadījums raidošo mediju saturs (lietojot valodas ombuda Kremiņa apzīmējumu) “nevalsts valodā” Ukrainas ēterā izzudīs vasaras vidū pat privātajās raidorganizācijās, jo no Ukrainas nedaudzajiem sabiedriskajiem medijiem tas izgaisis jau sen.
Piemērs, kā mūsdienās Ukrainas televīzijā izskatās ziņas no Latvijas:
https://www.youtube.com/watch?v=4VCSd5QBORY
Seko mums 
Valsts valodas dienā varam atcerēties, ka līdzās ekonomiskajai situācijai, nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanai, dabas un vides aizsardzībai, tiesiskuma aizstāvībai un cīņai pret nekontrolētu imigrāciju Latvijas teritorijā viens no vadošajiem spēkiem mūsu Atmodā bija mūsu tautas cieša un nerimstoša griba neatdod aizmirstībai mūsu skaisto un bagāto latviešu valodu.
Pirmdien, 14. oktobrī, Ministru kabinets (MK) apstiprināja likumprojektu par 2025. gada valsts budžetu un budžeta ietvaru 2025., 2026. un 2027. gadam. 2025. gada valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi tiek plānoti 15,1 miljarda, savukārt izdevumi – 17,1 miljarda eiro apmērā. Par galveno valsts prioritāti noteikta valsts iekšējā un ārējā drošība.
Latvijas izaugsmes un labklājības atslēgvārds ir konkurētspēja, bet galvenais valsts konkurētspēju veicinošais faktors ir produktivitāte. Latvijā produktivitāte uz vienu nodarbināto veido tikai aptuveni 60% no Eiropas Savienības (ES) vidējā līmeņa. Viens no mūsu būtiskākajiem izaicinājumiem, saskaroties ar riskiem, ko rada ģeopolitiskā nestabilitāte, sabiedrības novecošanās, straujais tehnoloģiju progress un nepieciešamība palielināt ar klimata pārmaiņām saistītus ieguldījumus, ir ievērojami kāpināt produktivitātes un konkurētspējas pieaugumu.
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
