Neviens nerunā par izrāvienu. Neviens nesaka: „Rīga būs instruments Latvijas izaugsmei!”
Edgars Abrams, Mg.sc.administr14.05.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Konfūcijs vai Luters? Austrumi vai Rietumi? Autonomija vai autoritāte? Komandas uzdevums vai individuāla iniciatīva? Harmonija vai konflikts? Mācīt vai vadīt? Disciplinēt vai iedrošināt? Šie jautājumi nav jauni — tie ir civilizācijas saspēles kodols, kas gadsimtiem formējis gan politikas, gan domāšanas lidojumus. Mēs šobrīd nestāvam uz eksistenciāla bezdibeņa malas. Mūsu piederība Rietumiem nav vairs jāskaidro. Bet jautājums, kurā atrodamies — vai un kā mēs spējam šo izvēlēto virzienu īstenot Latvijā? Ar kādiem cilvēkiem? Kādos amatos? Ar kādu domāšanu? Un – kā to ieviest nevis vārdos, bet darbos?
Pirms laika tika pieteikts viens no drosmīgākajiem mērķiem pēdējo trīsdesmit gadu laikā — dubultot Latvijas ekonomiku. Tā ir ambīcija, kas spēj kļūt par pavērsiena punktu valsts attīstībā. Taču jau tobrīd ar paziņošanas mirkli bija skaidrs: šāds mērķis nav sasniedzams ar iepriekšējo politisko inerci. Lai dubultotu ekonomiku, ir jāmaina valsts pārvaldības loģika. Jo esošā struktūra vienkārši nav spējīga radīt šādu izrāvienu.
Latvijas ekonomika šobrīd lielā mērā nav brīva. Tā ir pārāk atkarīga no valsts iepirkumiem un nodokļu pārdales. Publiskais sektors dominē tur, kur vajadzētu dominēt privātajai iniciatīvai. Produktivitāte stagnē, inovācijas bieži tiek tikai imitētas, un birokrātija kavē investīciju pieplūdumu. Politiskā sistēma ir sadrumstalota, bez skaidras prioritāšu hierarhijas, un stratēģiskā ilgtspēja bieži tiek aizstāta ar īstermiņa taktiku dažādu bezpersonisku grupējumu labad. Lai ekonomiku dubultotu, nepieciešams vismaz 7% pieaugums gadā — šobrīd mēs knapi turamies virs nulles.
Šādā kontekstā nav nozīmes runāt par vēl vienu rīcības plānu. Ir vajadzīga cita mehānika. Cits domāšanas rāmis. Cita pieeja pārvaldībai. Un, ja mēs meklējam vietu, kur šī mehānika var dzimt un sākt darboties, tad šī vieta ir viena — RĪGA.
Rīga šobrīd ir vienīgā pilsēta Latvijā, kas reāli var radīt izrāvienu. Tā veido pusi no valsts IKP, šeit koncentrējas lielākie uzņēmumi, zināšanu centri, cilvēkkapitāls, infrastruktūra. Taču pēdējos trīsdesmit piecus gadus Rīga nav spējusi kļūt par nacionālās attīstības katalizatoru. Tā ir bijusi pārvaldīta kā pašvaldība, nevis kā nacionāla platforma. Tāpēc jautājums nav tikai “kurš būs nākamais Rīgas mērs?”, bet gan — vai šis cilvēks būs spējīgs kļūt par visas Latvijas izaugsmes līderi?
Šobrīd mēra amatam tuvotos vairāki kandidāti. Un katrs no viņiem sev līdzi nes kādu noteiktu pārvaldības izpratni, vērtību sistēmu un attīstības vīziju. Tāpēc ir svarīgi paskatīties uz viņiem ne tikai caur partiju lojalitātes prizmu, bet arī ar vienu konkrētu jautājumu: vai šis cilvēks var kļūt par partneri Latvijas ekonomikas dubultošanā un Latvijas Republikas pilsoņu atbalsta turētāju.
Sprindžuks, piemēram, sevi izvirza kā pieredzējušu publiskās pārvaldes darboni. Viņš pārzina teritoriju plānošanu, būvniecības politiku, reģionālo attīstību. Taču viņa stāstā līdz šim nav bijis ekonomiska mugurkaula. Viņš ir pārvaldnieks, nevis uzņēmējs. Rīgai šobrīd ir nepieciešams uzņēmīgs pārvaldnieks — cilvēks, kurš saprot, kā ekonomikas mērķi pārvērst praktiskās rīcībās.
Ķirsis ir pragmatisks spēlētājs, ar zināmu spēju vadīt procesu. Taču viņam nepieciešama skaidra struktūra, kurai pielāgoties — viņš nevada haosu, viņš pielāgojas sistēmai. Un tāpēc viņš pārstāv esošo lietu kārtību. Bet tieši šī kārtība šobrīd kavē Rīgas izrāvienu.
Burovs ir Latvijas pārvaldības klasika. Viņš pazīst sistēmu no iekšienes, bet viņa laiks ir bijis vakardienā. Viņš var pārvaldīt lokālu krīzi katlumājā, bet nespēj radīt nākotni. Un mēs nevaram atļauties vēl četrus gadus stagnācijas.
Rosļikovs simbolizē tribūnisma laikmetu — viņš runā vienkārši, mobilizē, viņam ir harizma. Taču šī mobilizācija nav vērsta attīstībai, tā ir vērsta konfrontācijai. Viņš nav tilts, viņš ir barikāde.
Šlesers piesaka sevi kā „biznesa balsi” politikā, taču līdz šim viņa politiskā darbība vairāk atgādinājusi X šķiras klientu menedžmentu, nevis ilgtspējīgas vides radīšanu. Viņš spēlē savu spēli – kāda tieši tā ir, un vai šoreiz tā sakritīs ar Rīgas interesēm, grūti pateikt. Varbūt. Bet varbūt atkal nē.
Progresīvie ir idejiski savdabīgi kā jau viss, kas balstās uz vecā noliegumu. Bet viņiem trūkst spējas savas vērtības pārvērst mehānismos. Ja viņi spētu skaidri nosaukt piecus makroekonomiskus rādītājus, kas Rīgai jāmaina, lai ietekmētu valsts attīstību — viņi būtu spēks. Šobrīd viņi vēl ir haotiska kustība, nevis struktūra. Progresīvo vēlme romantizēt komjauniešu retoriku daļai latviešu vēlētāju var šķist ne tikai neautentiska, bet arī bīstami tuvinoša vēsturiskajai traģēdijai, ko simbolizē Stučkas laiki. Un tas atbaida dubultā.
Nacionālā apvienība šobrīd Rīgā nav spēlē. Un neviens nevar mainīt spēles gaitu, ja nav uz laukuma. Vērojams straujš kompetences kritums Nacionālās apvienības kadru vidū, kas ilgtermiņā var apdraudēt partijas spēju piedāvāt kvalificētus lēmumu pieņēmējus un uzturēt ietekmi Rīgas politiskajā laukā.
Pūce, zinošākais un pragmatiskākais mēra amata kandidāts. Tomēr, neskatoties uz kompetenci, viņa reputācija sabiedrības acīs var kļūt par šķērsli ceļā uz uzvaru.
Kopsavilkums – Divām partijām mēra kandidāti, protams, ir, bet līdera harizma tikpat kā nav pamanāma – un tas arī viss, kas par viņiem jāzina. Citas partijas neanalizēju vispār – tur runa vairāk par mazskaitlīgu draugu grupu ar lokālām pretenzijām un ambīcijām, kas reti kad pārsniedz pašu iekšpagalma robežas. Neviens no šiem spēkiem šobrīd nespēj skaidri pateikt, kā Rīga kļūs par valsts ekonomikas dzinēju. Visi runā par infrastruktūru, stāvvietām, mikrorajoniem, sadarbību vai sastrēgumiem.
Taču neviens nerunā par izrāvienu. Neviens nesaka: „Rīga būs instruments Latvijas izaugsmei.”
Tāpēc, ja patiesi vēlamies dubultot ekonomiku, ir nepieciešams jauns mehānisms: rīcībspējīga sadarbība starp valdību un Rīgas domi. Tas varētu būt sadarbības memorands ar kopīgi definētiem mērķiem — investīcijām, zinātnei, kultūrvidei, produktivitātei, digitālajai transformācijai, eksportspējai, cilvēkkapitāla attīstībai. Tam jāseko kopīgas institūcijas izveidei — koordinācijas struktūra, kurā pārstāvēta valdība, Rīga un uzņēmēju organizācijas. Rīgai jāsaņem mērķēts investīciju budžets apmaiņā pret konkrētām saistībām. Jāizveido vienota datu platforma, pēc kuras tiek vērtēti rezultāti. Un jāparedz iespēja Rīgai darboties kā pilotteritorijai — testēt normatīvās bāzes pārmaiņas, kuras, ja veiksmīgas, pārņem visa valsts.
Tikai tā Rīga var kļūt nevis par vēl vienu dotējamu pašvaldību, bet par nacionālās izaugsmes līderi.
Un tikai tad ekonomikas dubultošanas mērķis var kļūt nevis par tukšu un amorfu frāzi, bet par veiksmes stāstu mūsu Dzimtenei.
Tikai tad Rīga var kļūt nevis par vēl vienu pašvaldību, bet par nacionālās izaugsmes partneri. Un tikai tad ekonomikas dubultošanas mērķis var kļūt nevis par retorisku figūru, bet par īstu valsts kustību.
Galu galā — ja kantrī dzimis Smiltenē, tad varbūt arī Ādams Smits reiz tiks uzaicināts uz darba grupu starp valdību un Rīgas domi. Pirms viņš pavisam nomirst diskusijās par sadarbību.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
