Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šis ir saliedētības un integrācijas tēmas gads. Kopš maija katram ir viedoklis par to, kā Latvijai ir veicies ar integrācijas politiku. Lielākoties tie ir viedokļi par to, kas mums kā valstij ir un kas nav izdevies. Retumis ir arī ieteikumi, kas būtu jādara, taču tālāk par valodas prasmēm un vienotu izglītību valsts valodā šie ieteikumi reti kad sniedzas.

Visbiežāk kritikas izteicēji nevēlas dzirdēt vai redzēt to, kas ir paveikts šo 30 gadu laikā, vai paskatīties uz iemesliem, kas kavē noteiktu jautājumu attīstību. Vienkāršotais skatījums parasti apstājas pie idejas, ka integrāciju ir iespējams nodrošināt, visus piespiežot iemācīties latviešu valodu un skatīties medijus latviešu valodā. Ideja, ka mēs varam uzcelt informatīvu un ideoloģisku mūri starp Rietumeiropas vērtībām un agresīvo Krievijas autoritārismu, joprojām tiek uzskatīta par leģitīmu.

Minētie argumenti parasti tiek izvilkti situācijas saasinājuma brīžos, parādoties viedokļu atšķirībām, kuros var saskatīt, ka lielā mērā viedokļu dalīšanās notiek pēc etniskā principa. Spilgtākās šādas situācijas ir bijušas valodas referendums, Gruzijas karš, Krimas aneksija, Ukrainas karš un ikgadējais 9. maija pasākums pie nu jau bijušā Pārdaugavas pieminekļa, kas īpaši spilgti izpaudās 2022. gada 10. maijā.

Taču galvenais jautājums ir nevis, vai šie zīmīgie notikumi kaut ko īpaši demonstrē vai pierāda, bet gan, kāpēc interese par sabiedrības integrāciju un saliedētību parādās tikai tad, kad notiek kas ārkārtējs. Vai tomēr šie notikumi un sekojošais daļas sabiedrības sašutums nav simptoms tam, ka labi apzināmies - mēs kā sabiedrība, mediji, politiķi nepietiekami turam rūpi par saliedētības jautājumiem ikdienā? Papildus tam, ka kļūdāmies, skatoties uz integrāciju tikai tās šaurākā izpratnē, caur etnisko prizmu, reti kurš iedziļinās tajā, ko dara institūcijas, kas atbild par integrāciju. Reti kurš regulāri seko līdzi, kas tiek darīts un kā tiek darīts, lai sabiedrību saliedētu un kāda smaga cīņa tā ir, turklāt bieži vien cīņa ar vējdzirnavām.

Es atļaušos nelielu salīdzinājumu – saliedētības veidošanas process ir kā milzu kuģis, kuram, lai tas kustētos uz priekšu, ir nepieciešams nevainojams mehānisms un liela komanda. Vispirms ir jābūt nevainojamiem un skaidriem visiem tehniskajiem procesiem. Tad procedūrām, lai visa komanda varētu strādāt pēc vienotas pieejas, un, visbeidzot, pašai komandai jābūt zinošai un profesionālai. Lai kuģis uzņemtu pareizo kursu, ir nepieciešamas lielas pūles un spēks, tikai pēc tam, tas var peldēt rāmi un mierīgi, bet arī tad, kad kuģis kustās, uz tiltiņa ir jābūt kapteinim, bet komandai uz klāja vai motortelpā, lai nodrošinātu, ka ceļš ir mierīgs un kuģa ceļā neparādās kāds aisbergs.

Ko darām, lai sabiedrība kļūtu saliedēta?

Ja runājam par Latvijas situāciju, tad jāsaka, ka kuģis ar nosaukumu "Saliedētība" mums ir. Mēs arī sagaidām, ka tas uzņems pareizo kursu un slīdēs pareizajā virzienā. Taču ko mēs kā valsts esam izdarījuši, lai tas notiktu? Lēmējvara ir iedevusi veselus divus airus institūcijām, kurām būtu jānodrošina tas, lai kuģis sasniegtu galamērķi.

Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka šādā veidā līdz galamērķim nokļūt nevar, ņemot vērā, ka tik lielam kuģim pat izkustēties no vietas ir grūti.

Vēl viena lieta, kas tiek palaista garām diskusijās par to, ko kurš ir vai nav izdarījis, saistīta ar pašu integrācijas un saliedētības terminu.

Ilgstoši mums pastāvēja integrācijas politika un noteikti integrācijas mērķi. Pamatā tie bija skaidri noteikti 1) vienota vēstures izpratne; 2) labas valsts valodas lietošanas prasmes; un 3) piederības sajūta Latvijai.

Finansējums šim jautājumam bija sporādisks – ir pat bijuši tādi brīži, kad Sabiedrības integrācijas fondā bija piešķirts finansējums, lai nodrošinātu valsts valodas prasmju apguvi. Tomēr pamatā valsts finansējums valodas mācīšanai piešķirts netika. Pamatā Latvijā ar šo jautājumu nodarbojās lielākās Latvijas pašvaldības no sava budžeta un pēc savas iniciatīvas (Rīga un Daugavpils). Vēl valodas prasmju jautājumu risina skolas savā ikdienas darbā, arī tās skolas, kurās mācības notika bilingvāli, ar tiem skolotājiem un viņu valsts valodas prasmēm, kādi nu konkrētajai skolai bija pieejami.

Par vienotu vēstures izpratni rūpējās politiķi, piemēram, uz laiku (septiņus gadus) iekļaujot atsevišķu Latvijas vēstures mācību priekšmetu skolu programmās.

Un tiešām dažādos izvērtējumos un pētījumos1 var redzēt, ka gan vēstures izpratne, gan valsts valodas lietošanas biežums un prasmes uzlabojas.

Bet kas rūpējās par piederības sajūtu Latvijai?

Kādas rūpes? Tam būtu jānotiek automātiski. Ja Tu saproti, ka Latvija tika okupēta, ja tu proti latviešu valodu, tad Tu mīli šo valsti un jūties tai piederīgs. Tik vienkārši, vai ne?

Te gan rodas jautājums – bet kāpēc tik daudzi mūsu tautieši emigrē uz citām valstīm, turklāt emigrē, jūtoties vīlušies un nesaprasti. Savā valstī nenovērtēti? Vai tomēr piederības sajūtas veidošanai netrūkst vēl kas? Turklāt, vai tam tiešām ir tikai etnisks aspekts?

Sašutušie parasti nepamana, ka pēc tam, kad politika un tās mērķi ir definēti, tās ieviešanai dzīvē ir jāseko arī mērķētam un adekvātam finansējumam. Lai iekustinātu etniskās integrācijas kuģi ar diviem airiem nepietiek, taču tieciet man, tie, kas ar šo jautājumu ikdienā strādā, airējās bez apstājas, slapju muguru.

Bet sabiedrība nestāv uz vietas, un arī tādi jautājumi kā integrācija, sabiedrības saliedētība, noturīgums attīstās. Sabiedrības gaidas par valsts politikas realizācijas rezultātu pieaug. Vai valsts spēj tikt līdzi? Ir jāapzinās, ka saliedētības jautājumu nevar atrisināt viens ministrs vai viena institūcija. Tas ir starpnozaru jautājums, jo ietver ļoti daudzus dzīves aspektus.

Kāpēc saliedētība, nevis integrācija?

Ja sākumā Latvijā integrācijas politiku aplūkoja tikai no starpetnisko attiecību prizmas, tad ar laiku šajā jautājumā iesaistītie – pētnieki, politikas veidotāji, Sabiedrības integrācijas fonds - saprata, ka šī joma ir attīstījusies, un nu jau to vairs nevērtē tikai etniskas integrācijas kontekstā. Šodien sabiedrības attīstības problemātika tiek aplūkota sabiedrības saliedētības izpratnē. Šo terminu skata krietni vien plašāk nekā 20.gadsimta 90.gados vai 21.gadstimta sākumā. Šādu pieeju var redzēt arī jaunajās saliedētības pamatnostādnēs 2021.-2027. gadam, kurās saliedēta sabiedrība ir definēta kā izpratne par kopēju labumu, kas ietver: iedzīvotāju atbildības izjūtu par līdzcilvēkiem un vēlme palīdzēt jeb solidarizēties, cieņa pret vispārīgiem sabiedrības noteikumiem, pilsoniskā/politiskā līdzatbildība, piederība: uzticēšanās institūcijām, taisnīguma izpratne un cieša saikne ar valsti, kā arī iedzīvotāju savstarpējās attiecības: savstarpējā uzticēšanās, sociālā tīklošanās, sabiedrības daudzveidības pieņemšana.

Kā var nojaust, lai nodrošinātu šos visus aspektus, saliedētības "kuģa" komandai jābūt vēl profesionālākai un finansējumam atbilstošam sagaidāmajiem rezultātiem, tomēr novārtā paliek vēl viena lieta – sabiedrības saliedētībā ļoti liela loma ir arī pašai sabiedrībai. Saliedētību nevar nodrošināt vai pilnībā ieviest kāda valsts vai nevaldības institūcija. Viena institūcija var dot pareizās norādes, signālus, iniciatīvas, taču nozīmīgs darbs ir jāiegulda arī visām ministrijām, politiķiem, citām valsts un pašvaldības iestādēm, medijiem, nevaldības organizācijām un galu galā ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Ir jāapzinās, ka šī ir tā joma, kur katrs negatīvs notikums, agresīva reakcija, nepārdomāts publiskas personas komentārs, aizspriedumos balstīts lēmums var būt darvas piliens, kas bojā to labo, kas ir paveikts. Saliedēta sabiedrība neizveidojas dažos mēnešos un pat ne dažos gados, tas ir pastāvīgs darbs.

Kas traucē nodrošināt saliedētu sabiedrību?

Saliedēta sabiedrība veidojas, ja valsts un sabiedrība apzinās, ka pret ikkatru iedzīvotāju jānodrošina cieņpilna izturēšanās. To var panākt, rūpējoties par labklājību, tiesiskumu un cilvēktiesības, taču to nevar izdarīt viena atsevišķa iestāde, kam tiek uzticēts rūpēties par integrāciju. Tas ir Sīzifa darbs, ko nekad nevar pabeigt, ja tajā neiesaistās visi.

Sabiedrības integrācijas fonds jau šobrīd rūpējas par daudzām saliedētas sabiedrības definīcijas sadaļām. Dalām pārtikas un higiēnas pakas maznodrošinātajiem visā Latvijā, lai viņi nenonāktu līdz situācijai, kad kādam nav ko ēst. Rūpējamies, lai pilsoniskā sabiedrība, nevaldības organizācijas, kas ikdienā dara nenovērtētu un ļoti svarīgu darbu dažādu cilvēku grupu interešu aizstāvībā, varētu celt savas rīcības spējas un prasmes, tādējādi panākot kvalitatīvākus lēmumus un dažādu sabiedrības grupu aktivitāti un uzklausīšanu. Atbalstām diasporas saiknes saglabāšanu ar Latvijas valsti.

Piešķiram finansējumu komercmedijiem, lai tie varētu nodrošināt kvalitatīvu un daudzveidīgu saturu, kā arī neizzustu dažādi informācijas pasniegšanas kanāli. Strādājam ar darba devējiem un jauniešiem, lai veidotu izpratni, kādu ļaunumu diskriminācija nodara sabiedrībai kopumā. Atbalstām daudzbērnu ģimenes, izsniedzam Goda ģimenes apliecības un rūpējamies par pēc iespējas plašāku un lielāku atlaižu klāstu šīs kartes turētājiem. Paralēli tam Sabiedrības integrācijas fonds strādā ar patvēruma meklētājiem un bēgļiem, kā arī nodrošina Ukrainas civiliedzīvotājiem latviešu valodas apguvi un informatīvo tālruni 24/7 un tā ir tikai daļa no fonda darbiem un uzdevumiem.

Bet pat tad, ja, nosaucot to visu, šķiet, ka tēmu loks ir ļoti plašs un daudzveidīgs, ar to nepietiek, lai katrs izjustu sabiedrības saliedētībā nozīmīgas pārmaiņas, ja šos jautājumus nerisina sasaistē ar citiem jautājumiem un citām institūcijām.

Viena atsevišķa institūcija nevar atrisināt sabiedrības skepsi par to, ka kādreiz valsts sniegtie pakalpojumi mēdz būt tikai skata pēc, jo tad, kad cilvēkam tos patiesi vajag, tad tos nevar iegūt vai iegūt pietiekami laicīgi. Nevar atrisināt to, ka sabiedrībā zināmas personas mēdz publiski izteikt naidīgus komentārus par mazaizsargātajām grupām, nevar atrisināt ēnu ekonomikas jautājumus, kas daudzus cilvēkus iedzen dziļākā nabadzībā, liedzot viņiem pieeju bezdarba, maternitātes, slimības u.c. pabalstiem utt.

 Turklāt fonds pat nevar brīvi veikt tās aktivitātes, kuras eksperti iesaka kā nepieciešamas, lai sabiedrību saliedētu. Piemēram, nevar nodrošināt latviešu valodas apmācības, jo fondam tam nav piešķirts finansējums, tātad nav arī uzticēta šī funkcija. Fonda budžets veidojas no dažādu ministriju piešķirta finansējuma, kam vienmēr nāk līdzi norādes, kam tieši tas ir jātērē, bet ne vienmēr norādes ir savstarpēji saskaņotas starp iesaistītajām ministrijām.

Kā veidot saliedētu sabiedrību?

Saliedēta sabiedrība veidojas no daudziem elementiem. Līdzīgi, kā iepriekš rakstā minētajā kuģa metaforā, jāsāk ar vienotu izpratni, kurā virzienā kuģim doties. Jāsaprot visi iesaistītie un viss plašais jomu loks, kas veido saliedētu sabiedrību – varam to saukt par komandu. Nav tā, ka šai komandai savā starpā būtu nepārtraukti jākomunicē, tomēr pirms tā sāk darboties, būtu jāvienojas par skaidri sadalītām atbildības jomām, turklāt ar konkrētiem sasniedzamajiem rezultātiem un galvenais – atbildīgajiem.

Valdība ir pieņēmusi Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības pamatnostādnes 2021.–2027.gadam un tam sekojoši Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības plānu 2022.–2023.gadam. Varētu sagaidīt, ka šie dokumenti, kā reiz, ir izstrādāti, lai apkopotu informāciju par visām starpinstitucionālajām aktivitātēm, kas Latvijā tiek veiktas saliedētas sabiedrības stiprināšanas nolūkos. Tomēr tā tas gluži nav. Minētajā plānā ir ietverta tā aktivitāšu daļa, kas tiešā veidā nepiekrīt citu ministriju risināmo jautājumu lokam.

Paralēli Saliedētības pamatnostādnēm ir arī tādi politikas plānošanas dokumenti kā Sociālās aizsardzības un darba tirgus politikas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam, plāns personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju veicināšanai 2021.-2023. gadam, plāns sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu tiesību un iespēju veicināšanai 2021.-2023.gadam, par Bērnu, jaunatnes un ģimenes attīstības pamatnostādnes 2022.-2027.gadam un Bērnu, jaunatnes un ģimenes attīstības pamatnostādņu 2022. – 2025. gadam īstenošanas plānu, par plānu romu stratēģiskā ietvara pasākumu īstenošanai 2022.–2023. gadam, plāns rasisma un antisemītisma mazināšanai 2022.-2023.gadam, plāns darbam ar diasporu 2021.-2023.gadam, sabiedrības veselības pamatnostādnēm 2021.–2027. gadam, par Valsts valodas politikas pamatnostādnēm 2021.-2027. gada, par pasākumu plānu atbalsta sniegšanai Ukrainas civiliedzīvotājiem Latvijas Republikā u.c. saistīti dokumenti.

Nepārprotiet mani, es nekritizēju faktu, ka Latvijā ir vairāki plānošanas dokumenti, kas skar saliedētas sabiedrības veidošanas elementus. Veidi, kā panākt rezultātu, var būt dažādi, taču, piekritīsiet, ja vēlamies vienotas politikas ieviešanu, tad vairāku politikas plānu kontekstā būtu nepieciešama vismaz viena atbildīgā, koordinējošā institūcija, kurai ir galavārds strīdīgos gadījumos, īpaši tad, kad runa ir par tā saucamajām "sprādzienbīstamajām" tēmām.

Kad ir panākta vienošanās uzstādīto mērķu, uzdevumu un pamatatbildības turētāja jautājumā, tālāk var ķerties pie veicamajiem darbiem, lai saliedētības "kuģis" varētu uzņemt noteiktu tempu. Tas nozīmē, ka ar līdzšinējiem diviem airiem nepietiks.

Kopumā pagaidām sabiedrībai jāpaļaujas uz veiksmes faktoru, jo dīvainā kārtā, apejot pirmo loģisko procesa soli, tomēr Latvija ir nonākusi līdz nozīmīgam lēmumam – pāriet uz vienotu izglītības sistēmu. Vai tas bija laicīgi plānots, mērķtiecīgi virzīts saliedētības pasākums? Es teiktu, ka drīzāk apstākļu sakritības un īstā brīža faktors. Tas bija nepieciešams un jau gadiem gaidīts solis. Bet, vai ar Saeimas lēmumu vien pietiks, ja skolu tīkls saglabāsies esošajā izpildījumā? Ja bijušo mazākumtautību skolu pedagogu valodas kvalifikācija saglabāsies esošajā līmenī? Domāju, ka atbilde ir diezgan skaidra – nē, nepietiks. Ir jāplāno tālākie soļi, jo galu galā tas ir viens no būtiskiem stūrakmeņiem saliedētas sabiedrības veidošanā, taču nevienā no politikas dokumentiem nākamo soļu pagaidām nav.

Bet vienota izglītība valsts valodā ir tikai viens no soļiem, kas veicina sabiedrības saliedētību. Esmu gatava to atkārtot vēl un vēl – saliedētības pamatnostādnēs ir iedots pareizs virziens, un ikviens var beidzot ieraudzīt, cik daudz un dažādi elementi veido saliedētu sabiedrību. Latvija nevar aprobežoties ar vienas institūcijas atbildību un viena saliedētības aspekta uzrunāšanu. Lai sabiedrība justos saliedēta un izjustu piederību valstij, būtu jāsāk ar kvalitatīvu izglītību ikvienam Latvijas iedzīvotājam valsts valodā. Jāturpina ar iespēju kopt mazākumtautību kultūru un katra iedzīvotāja individuālo savpatnību. Jānodrošina to, ka sociālie pakalpojumi un pabalsti ir pieejami tiem, kam tie pienākas, bez liekas kavēšanās, jānodrošina pieejamu un kvalitatīvu veselības aprūpi un raitu, uzticamu un saprotamu tiesu sistēmu. Jādrošina mazaizsargāto grupu tiesības netikt diskriminētiem un netikt pakļautiem aizspriedumiem. Jāveicina caurspīdīgs lēmumu pieņemšanas process un sabiedrības dalība lēmumu izstrādē. Ja mēs risināsim šos ikvienam Latvijas iedzīvotājam būtiskos jautājumus mērķtiecīgi, plānveidīgi, kvalitatīvi un koordinēti, tad mums nebūs jātērē atsevišķs finansējums tam, lai cilvēki izjustu lielāku piederības sajūtu valstij.

Datos var redzēt, ka arī tā sabiedrības daļa, kas ikdienā ģimenē lieto krievu valodu, vairāk ir ēnu ekonomikā, mazāk spēj un prot nonākt pie valsts sniegtajiem pakalpojumiem, tieši tāpēc šai grupai ir vieglāk noticēt, kaimiņvalsts veidotajam naratīvam par "neizdevušos valsti", jo viņu personīgā pieredze ar to sakrīt. Bet, domājot par to, kā nodrošināt vienlīdzīgas iespējas visiem Latvijas iedzīvotājiem, jāatceras, ka vienlīdzība reizēm nozīmē atšķirīgus risinājumus atšķirīgos apstākļos. Jāņem vērā, ka daļa Latvijas iedzīvotāju, kas ikdienā ģimenē lieto krievu valodu, nav tādā pašā situācijā, kā tie, kas ikdienā ģimenē lieto latviešu valodu, to pašu var teikt arī par cilvēkiem ar invaliditāti, par maznodrošinātajiem, par cilvēkiem, kas pārstāv mazaisargātās grupas, un tāpēc, domājot par valsts sniegtajiem pakalpojumiem, valsts sniegto atbalstu un servisu, politiku izstrādē un pēc tam ieviešanā ir jāņem vērā visi specifiskie aspekti, kuri arī augstākminētajām grupām palīdzētu saņemt to, kas viņiem, kā valsts iedzīvotājiem, pienākas. Bet bez plānota, mērķtiecīgi koordinēta procesa un pats galvenais, politiskās ieinteresētības, paliksim pie Saliedētības kuģa, kura izkustināšanai no vietas ir piešķirti tikai divi airi.

Kas attiecas uz Sabiedrības integrācijas fonda pienākumiem – ja darbotos viss augstāk minētais, Sabiedrības integrācijas fonds varētu nodrošināt to, ko koordinēti valsts līmenī finansē ikviena labklājīga valsts – integrācijas un valodas kursus ikvienam ārzemniekam un patvēruma meklētājam, kas izrādījis interesi dzīvot un strādāt Latvijā. Fonds turpinātu sniegt atbalstu maznodrošinātajiem, lai tie izkļūtu no nabadzības loka ar mentoru un specializētā atbalsta personāla palīdzību, un monitorētu mazaizsargāto grupu stāvokli Latvijā, kā arī gatavotu ieteikumus politikas veidotājiem par to, kā valsts politikā pietrūkst un kas ir papildināms. Fonds turpinātu finansiāli atbalstīt NVO, lai tās varētu attīstīties, ne tikai eksistēt. Tad, kad visa sistēma darbotos kopsakarā un plānveidīgi, būtu iespējams arī iegūt datus, kurus analizējot varētu arī lemt par tālākajām veicamajām darbībām un attīstības virzieniem, analizēt, kas no tā, kas līdz šim ir paveikts, ir nesis lielāko efektu, bet kā trūkst.

Atrodoties Krievijai kaimiņos, Latvijas sabiedrībai un valstij vienmēr būtu jādomā par tās centieniem radīt "neizdevušās valsts" tēlu, tomēr Krievijas uzdevums būtu krietni apgrūtināts, ja paši izdarīsim maksimumu, lai ikviens Latvijas iedzīvotājs justos vajadzīgs. Diemžēl šobrīd līdz tam vēl ir tāls ceļš ejams.

1 Skatīt, piemēram, Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādņu 2012.-2018.gadam ietekmes izvērtējumu - https://www.km.gov.lv/sites/km/files/media_file/nipsipp20ietekmes20izvertejums1.pdf (skatīts 08.11.2022.)

* Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Man ir ideja – tagad mums vajag jaunu ārpolitikas stratēģiju

FotoPēc TVNET aptaujas pagaidu rezultātiem tikai 13% neatbalsta TV Rain licences anulēšanu. Starp viņiem ir tādi, kuri bēdājās, ka šis lēmums visizdevīgākais ir tieši putinam un vispār - kanāla aizliegšana esot viņu specoperācija.
Lasīt visu...

18

Ļoti ceru, ka Latvijas Žurnālistu asociācija nerunā visu žurnālistu vārdā!

FotoĻoti ceru, ka Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) nerunā visu žurnālistu vārdā!
Lasīt visu...

3

Padomāt, kas tur tāds īpašs – drusciņ pārkāpa likumus un drusciņ atbalstīja Krievijas okupantus un agresorus...

FotoLatvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) izsaka nožēlu par Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) lēmumu anulēt apraides licenci telekanālam "Doždj" ("Дождь"/"TV Rain") un uzskata, ka tas ir nesamērīgs iepretim pieļautajiem pārkāpumiem.
Lasīt visu...

21

Pašmērķīgi aizvainot - tā nav ne liela, ne izsmalcināta māksla

FotoMarks Rotko - “klusums ir precīzs, klusums ir tik akurāts”. Vērojot ļoti atšķirīgos viedokļus par provokatīvo mākslas darbu Rotko centrā Daugavpilī, atcerējos paša Rotko slaveno teicienu - “Silence is so accurate”.
Lasīt visu...