Nez kāpēc Sproģis savā „grēksūdzē” nepieminēja no Šlesera dāvanā saņemto mersedesu?
PIETIEK26.06.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Man kā vienkāršam lasītājam ir neizpratnes pilns jautājums saistībā ar Pietiek publicēto bijušā baptistu bīskapa, tagadējā Saskaņas Valsts prezidenta amata kandidāta Pētera Sproģa tekstu, ko viņš pats nedaudz zaimojoši ir nosaucis par „grēksūdzi”. Dažādus savus labos darbus un pareizos uzskatus viņš tajā ir pieminējis, bet kādu nelielu praktiskas dabas vājībiņu gan piemirsis.
Uz šo vājībiņu mums norāda savulaik tāpat ļoti reliģiozā – tad, kad tas bija izdevīgi politbiznesam, - uzņēmēja Aināra Šlesera tālajā 2007. gadā aizpildītā amatpersonas deklarācija.
Tajā, atskaitoties par iepriekšējā gadā veiktajiem darījumiem, Šlesers piemin gan vienas Mercedes markas automašīnas iegādi par 197 tūkstošiem eiro, gan 37 tūkstošu eiro iemaksu par citu mersedesu, gan vēl trešā, 132 tūkstošus eiro vērtā mersedesa dāvinājumu sievai.
Taču Šleseram ir bijis vēl viens „mersedesu darījums” – novērtējot septiņus gadus vecu (1999. gada izlaiduma) Mercedes Benz S500 par nieka 10 tūkstošiem eiro, toreizējais politiķis šo luksus klases braucamo ir ņēmis un uzdāvinājis... tam pašam Pēterim Sproģim.
Interesanti, ka 2006. gadā ir Šlesers ir veicis vēl vienu formāli tāda paša apmēra dāvinājumu – 10 tūkstošus eiro viņš ir ziedojis prokremliskajam Pirmajam Baltijas kanālam.
Cik interesanti būtu nākamajā Sproģa kunga grēksūdzē izlasīt kādu rindu par viņa uzdāvināto mersedesu un reizē arī viņa apsvērumus – kāpēc tieši viņš ir bijis tas, kuur par dārgās veltes saņēmēju izvēlējies slavenais oligarhs - termiņuzturēšanās atļauju aizstāvis.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.