Iesaki rakstu: 
Aptuveni pirms pusgada, niekojoties sociālajos tīklos, saliku kopā Eiropas Padomes (EP) cilvēktiesību komisāra Nila Muižnieka un bēdīgi slavenā latviešu izcelsmes komunistu funkcionāra Arvīda Pelšes fotogrāfijas. Norādīju, ka daudz atšķirību neredz.
Oponenti iebilda, ka salīdzināšana ir nekorekta un, kas mani sevišķi apbēdināja, nemaz neesot asprātīgi. Starp minētā kunga un biedra valdīšanas laiku, protams, ir atšķirības. Galu galā Arvīda Janoviča labākajos gados par šādiem jociņiem varēja piešķirt 25 gadus bez formalitātēm. Un viss.
Tomēr nupat, Latvijā atkal ierodoties augstajam komisāram Muižniekam, līdzības aktualizējās vēlreiz. Vispirms – pārcentīgajā uzdevumu izpildē un bailīgumā, sak, ka tik kāds nesaskata kaut milimetrīgu atlaižu došanu tautiešiem! Nedod dievs! Arvīds Janovičs centās aizliegt Jāņus (kas izraisījis smīnu pat čekas bonzām), rosināja Rīgu pārdevēt Gagarina vārdā un līdz galam nomušīt jau tā pazemīgo Vili Lāci. Bija vēl daudz, bet ņemsim salīdzināšanai TOP3.
Ko pretī liek augstās skolās mācītais cilvēktiesību Muižnieks? Viņa TOP3 nupat aizvadītās Latvijas vizītes kontekstā izskatās šādi:
1) Mudināšana nepieļaut nepilsonības turpināšanu Latvijā. Dziļas bažas.
2) Trauksme par nepietiekami lutinošu attieksmi pret bēgļiem. Ļoti dziļas bažas.
3) Šausmināšanās par Stambulas konvencijas neratificēšanu. Visdziļākās bažas.
Komisāram gan nav veicies ar kliedzošu un baismīgu piemēru atrašanu, kas ļautu pilnu krūti taurēt: nu, jūs redzat?! Jūs redzat!!! Ko es teicu?! Rīt uz brokastīm lai būtu!
Ņemsim kaut vai dažādu dzimumjēdzienu pārblīvēto Stambulas konvenciju. Tikko no lidmašīnas trapa nokāpis, minētais kungs ar sulaiņu pulciņu bija aiznesies uz krīžu centru "Mīlgrāvis" – tā ir laba patvēruma vieta sievietēm un bērniem ģimenes vardarbības gadījumos. Arvīds, piedodiet, Nils, vaicājis krustu šķērsu, bet ar sapīkumu bijis spiests atzīt, ka centrs funkcionē labi un darbinieces strādā profesionāli. Vienīgais komisāra gandarījums, ka centra cilvēki neesot minēto konvenciju zinājuši no galvas. Neesot bijuši arī transparenti ar uzrakstiem "Uz Stambulu! Uz Stambulu!". Acīmredzot tas bijis par pamatu paģērēt, ka konvencija ratificējama nekavējoši.
Lai kā es censtos, mēģinot sekot Arvīda Janoviča un Nila Muižnieka talantiem, nekādi neizdodas atrast citas zīmes, kas būtu pamatā steigas histērijai. Vēl vairāk – preses konferencē komisārs Nils atzīst, ka "Latvijas likumdošana lielā mērā ir saskaņota ar konvencijas prasībām" un arī policijas izpratnes līmenis par šīm lietām esot gana augsts. Starp citu, par policiju es nebūtu tik pārliecināts, bet, ja komisārs saka, tad tā laikam ir.
Līdzīgi arī bēgļu jautājumā. Latvija izrāda solidaritāti, ir gatava realizēt savu plāna daļu, sētas uz Eiropas iekšējām robežām neceļ, slavē Muižnieks. Tomēr nepietiek. Nepietiek! Paskat, no 23 patvēruma meklētājiem 21 jau aizšmaucis. Vai tad kauna nemaz nav?!
Un kur tad nepilsoņu lieta. Jā, grozīti likumi, jā, process jau atvieglots. Bet par maz. Par maz! Mans viedoklis, ka aizbraucot augstais cilvēktiesību komisārs sagatavos gana nešpetnu ziņojumu par briesmām, kas nekontrolēti zeļ un plaukst Latvijā.
Atgriežoties pie līdzībām ar minēto Arvīdu Janoviču Pelši... Laiki citi, tikumi citi. Tomēr redzamākā un galvenā kopības zīme ir fenomenālā politiskā izveicība pašsaglabāšanās vārdā. Bez kompromisiem un morāles barjerām. Tomēr katrā skumjā secinājumā ir kāds gabaliņš optimisma. Proti, kā biedrs, tā kungs bija/ir tik ļoti aizņemti ar savas ādas vai karjeras saglabāšanu, ka reāla ietekme uz procesiem – gauži niecīga.
Mūsu aktuālajā gadījumā tas nemaz nav slikti.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.