No dienesta it kā atvaļinātais Strīķis SAB mītnē joprojām jūtas kā mājās

PIETIEK
10.08.2020.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Atstājis pie tuvumā esošajiem kapiem savu Volvo XC70 apvidus automašīnu – nezināmu iemeslu dēļ ne visai trūcīgi specdienestu darbinieki ir iecienījuši tieši šī modeļa auto -, M. Strīķis bez kādas minstināšanās, nu gandrīz kā pa laidara vārtiem iesoļoja SAB mītnē un tajā uzkavējās krietnu laiku.

Turklāt Pietiek informācijas avoti liecina, ka šī nebūt nav bijusi vienīgā bijušā militārā specdienesta darbinieka vizīte SAB, - šajā dienestā, kura formālais vadītājs joprojām skaitās ģenerālprokurors Jānis Maizītis, viņš esot diezgan biežs viesis, tā ka M. Strīķa stāsti par pilnīgu aiziešanu no drošības dienestiem esot vērtējami kā būtisks pārspīlējums.

Savukārt pats SAB par to, ko tieši tā mītnē dara it kā bijušais Militārās izlūkošanas un drošibas dienesta darbinieks un vai taisnība, ka M. Strīķim ir saglabāta caurlaide iekļūšanai šajā ēkā, nekādus skaidrojumus nesniedz.

Jāpiebilst, ka nesen M. Strīķis bija „pieteicies” žurnālam Klubs uz „atklātu” interviju, kurā mēģināja sevi uzdot par „godīgu mentu”, kam neesot nekā kopēja ar publiski bieži dzirdētajām versijām par kopējiem „biznesa” projektiem ar Juri Jurašu un jau pieminēto A. Sparānu.

Atklātībā M. Strīķis bija spiests parādīties šā gada maijā, pēc tam, kad kļuva zināms par A. Sparāna aizturēšanu, - tad viņš nāca klajā ar plašāku tekstu, kurā skaidroja „pareizo lietu kārtību”:

„28.aprīlī Normunda Mežvieta vadītais Valsts drošības dienests (VDD) aizturēja manu bijušo kolēģi Aigaru Sparānu, pamatajoties uz viena ieslodzītā liecību, ka viņš esot viņam kaut kad devis kukuļus. Man nav ne mazāko šaubu, ka mērķtiecīgi ir aizturēts nevainīgs cilvēks un tāpēc izklāstīšu savu versiju par šo akciju, paužot savus uzskatus atbilstoši Satversmes 100.pantam.

Nav jābūt gaišreģim, pietiek ar manu stāžu policijā, prokuratūrā un valsts drošības iestādēs, lai pateiktu, ka lieta par kukuļošanu pret Aigaru Sparānu nolemta izjukšanai. Paredzu, ka VDD lietu vilks garumā un slēps no sabiedrības informāciju par šo ļaunprātīgo rīcību, lai pēc iespējas vēlāk nāktos atbildēt par savām darbībām. Ja šajā lietā būtu taustāmi pierādījumi, tad Normunds Mežviets noteikti sen būtu iekāpis televizorā un pašslavinājies ar saviem sasniegumiem, ar laipnu izmeklētāja atļauju, protams.

Vienas personas liecība, ja tā nav apstiprināta ar citiem pierādījumiem, nevar būt pietiekams pamats personas aizturēšanai. Tādā veidā VDD, jebkura policija, varētu jebkuru sodīt ar šīm “jaukajām” izmeklēšanas darbībām, atņemt bērniem telefonus, tālmācības datoru kā Aigara Sparāna gadījumā. Un tas, manā ieskatā, arī ir VDD izmeklēšanas mērķis, atriebties un sodīt ar izmeklēšanas darbībām, pie tam pieskaņojot aizturēšanas laiku tā, lai arī brīvdienas nāktos pavadīt apcietinājumā. Manā ieskatā galvenais uzdevums šai lietai, kurā, kā es uzskatu mākslīgi ir piepīts klāt Aigars Sparāns, ir cits, - uzturēt propagandisko mītu par savstarpēji saistītu ļaunprāšu grupu, lai nepieļautu Lembergam netīkama ģenerālprokurora apstiprināšanu.

Šo, kā es uzskatu, izrēķināšanās krimināllietu, būtu pienākums skrupulozi uzraudzīt prokuratūrai, bet personīgi es no prokuratūras negaidu neko citu, kā VDD prettiesisko darbību piesegšanu. Atcerēsimies to, kāda ietekme gadu desmitiem ir bijusi uz šo drošības iestādi Aivara Lemberga draugu pulkam. Neaizmirsīsim arī to, ka Aigars Sparāns bija viens no tiem, kurš dienesta pienākumus pildot, sniedza nepieciešamo atbalstu Aivara Lemberga krimināllietas izmeklēšanā vai arī Induļa Emša (bija tāds ministru prezidents) krimināllietā, kuru tā pati iestāde sekmīgi jau bija piebeigusi. Un tā ir tikai maza daļa no veikuma. Lemberga ietekmē esošā avīze NRA kaut vienu kritisku rindiņu ir veltījusi kuslajam VDD? Lūk auglīgākā augsne personiskai atriebībai un nesodāmības sajūta kā ražena vide dienesta pilnvaru ļaunprātīgai izmantošanai.

Daži vārdi par aizturēšanu. Pielietot elektrošoku pret zemē notriektu cienījama vecuma aizturēto, kurš nekādā veidā nespēj apdraudēt aizturētāju pulku, ir ne tikai zemiski, bet arī pretlikumīgi.

Normunda Mežvieta vadītais iestādījums drīzāk atgādina nevis valsts, bet Lemberga grupējuma drošības dienestu. Mana pārliecība ir tāda, ka valsts un tās pilsoņu drošībai, ja vien par valsti neuzskatām šo Lemberga grupējumu, no šī kantora nāk apdraudējums, nevis drošība.

Tas ko, viņi atļaujas darīt, līdzinās Krievijas specdienestu rīcībai pret viņu pretiniekiem valsts iekšienē, tikai bailīgāk un tizlāk. Politiķiem, kuri sevi uzskata par valstsvīriem, ir svēts pienākums uzņemties atbildību un pārņemt iniciatīvu, lai beidzot ieviestu kārtību šajā un arī citos represīvajos dienestos. Tas ir visu cilvēku, - gan godīgo, gan negodīgo, interesēs, lai šīs iestādes, gan arī prokuratūra, strādātu pēc vienotiem noteikumiem un ievērotu vienlīdzīgas attieksmes principu. Bet tagad izskatās tā, - draugiem viss, bet viņu pretiniekiem likums, pie tam patvaļīgi interpretēts. Ja uz kādas iestādes vadītāju ir neleģitīma ietekme (un tas spiežas ārā pa visām vīlēm), tas nozīmē to, ka kāds ir faktiski “privatizējis” par visu valsts nodokļu maksātāju uzturētu represīvu iestādi. Lemberga grupējuma ietekme uz šo tagadējo VDD ir jūtama vēl no laika, kad tas no PSRS okupācijas režīma LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) pārtaisījās par neatkarīgās Latvijas drošības iestādi, kurā, kā jau kārtīgā VDK piesegorgnizācijā, visus vadošos amatus ieņēma vecie čekisti, bet par pašu galveno nozīmēja kādu viegli ap pirkstu aptinamu nečekistu. Pieņemu, ka šī izcelsmes vēsture ir viens no būtiskiem iemesliem tam, ka prāts pietiek, lai noturētos naudīgā amatā, bet ar reālu Krievijas spiegu noķeršanu galīgi nevedas. Nopietni vākt pierādījumus nav tas tas pats, kas iespaidoties no pašsacerētām operatīvo pasaku grāmatām un informāciju kopā ar iedvesmu smelties mūsu oligarhu propagandistu saražoto dubļu spaiņos.

Jau paredzu, ka VDD sāks gausties, - grauj mūsu reputāciju, nodara kaitējumu nacionālajai drošībai. Nezinu nevienu puslīdz zinošu un godpātīgu cilvēku, kurš neuzskatītu, ka VDD reputācija nav līdzvērtīga Lemberga grupējuma kabatas kantora apzīmējumam. Pieņemu, ka VDD fundamentāla reorganizācija jau pirmajā dienā pēc tās uzsākšanas uzlabotu gan katra pilsoņa, gan nacionālo drošību kopumā.

Katrā iestādē, ir pietiekami liels daudzums darbinieku, kuri skaidri apzinās, kur viņi ir nonākuši un esmu pārliecināts, ka viņiem ir par to svelošs kauns un alkas pēc pārmaiņām. Un arī VDD tādi cilvēki ir pilnīgi noteikti. Tikai ir jābūt politiskai drosmei redzēt reālo stāvokli un mainīt to. Neviens cits, kā mēs paši savu valsti civilizētu nepadarīsim un tieši tas ir sabiedrībai jāprasa saviem izraudzītajiem priekšstāvjiem. Patiesībā pēdējos gadus pēc kārtējās Lemberga draugu valdības mēs esam dziļākajā tiesiskuma bedrē. Par tiem 50 miljoniem, kas ir paredzēti VDD mājas celtniecībai, ekonomikas sildīšanas ietvaros uzbūvējiet ko derīgu, piemēram kādu lauku ceļu, vai ieguldiet medicīnā, vai cilvēku atbalstam krīzes apstākļos. Protams, ka ir uzkrītoši, ka Saeimas Nacionālās drošības komisiju, kas pēc likuma realizē valsts drošības iestāžu parlamentāro uzraudzību, vada tuvs Magņitska sarakstā iekļautā Aivara Lemberga politiskais līdzgaitnieks Māris Kučinskis. Arī tas norāda, ka valsts drošības iestādes atrodas Lemberga grupējuma interešu sfērā un diemžēl liecina arī to, ka pašreizējās valdības partijas ar savu klusēšanu to pieļauj un neapzinās drošības riskus valstij, kas izriet no šī grupējuma ietekmes uz valsts drošības dienestiem, pirmkārt jau to pašu VDD.

Mans ieteikums visiem iesaistījamiem, pirmkārt jau tiem viszemākajiem amatā, kuri liek savus parakstus uz procesuālajiem dokumentiem, fiksējiet visus norādījumus, kurus mutiski saņemat no malas. Kādreiz var nākties atbildēt uz jautājumiem un jums var ļoti nākt par labu, ja spēsiet precīzi atbildēt, kurš, kad ko jums lika darīt.

Manā ieskatā šī ir tik kliedzoša varas ļaunprātīga izmantošana, ka man nav morālu tiesību klusēt, lai pēc tam nešaustītu sevi ar pārmetumiem. To darīt ir mans pienākums pret savu sirdsapziņu, pret manas agri aizgājušās sievas piemiņu un arī manu bijušo kolēģi Aigaru Sparānu, godīgu un pašaizliedzīgu cilvēku ar izciliem, bet nenovērtētiem nopelniem valsts labā. Pēc būtības Aigars ir saņēmis vērtīgāko apbalvojumu, - par godīgu darbu apbalvots ar cietumu. Mūsu valsts ordeņus ir saņēmuši daudz, daudz labu cilvēku, bet līdz ar viņiem šajā sarakstā ir arī pa nelietim. Bet par godprātīgu darbu cietumu saņēmis ir retais, - šis klubiņš ir ļoti šaurs un līdz ar to cienījams.

Uzskatīju par lielu pagodinājumu iemaksāt daļu drošības naudas netaisni vajāta cilvēka atbrīvošanai no apcietinājuma. Bet šis ne tuvu nav vienīgais kriminālprocess, kas tiek izmantots nevis kriminalprocesa mērķa sasniegšanai, bet pavisam citiem mērķiem, un manā ieskatā tie ir sabiedrības iebiedēšana, politisko krusttēvu atbalstīšana un viņu politisko pretinieku diskreditēšana, viņiem pakalpīgu amatpersona iecelšana stratēģiskos amatos un nepieļaušana tajos nonākt patstāvīgi domājošiem, neatkarīgiem cilvēkiem. Daudziem ir būtiski, lai arī nākamais ģenerālprokurors būtu diedziņos raustāma lelle.

PS Uz amatiem nepretendēju, vēlēšanās nekandidēšu.”

Seko mums