No Trampa līdz Latvijai: kas notiek, kad demokrātijai kļūst par šauru?
Vilors Eihmanis09.04.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vēsture mums māca: pat šķietami “taisnīgs vadonis” iedibina sistēmu, ko kādu dienu var mantot daudz netaisnīgāki. Tieši tāpēc šādi varas mehānismi ir bīstami nevis savā būtībā, bet savā potenciālā.
Šo atziņu spilgti demonstrē Donalda Trampa ēra ASV – valsts, kas ilgstoši bijusi demokrātijas simbols. Tramps nāca kā “tautas balss”, sola atmaskot korumpēto eliti un atjaunot Amerikas varenību. Daudzi redzēja viņā cerību. Taču viņa valdīšanas stils – nežēlīgi polarizējošs, augstprātīgs pret institūcijām un noraidošs pret atšķirīgi domājošajiem – radīja bīstamu precedentu: kā ar pietiekamu harizmu un dusmām var sašūpot pašus demokrātijas pamatus.
Un – vai tas ir tikai amerikāņu stāsts?
Latvijā šīs tendences izpaužas klusāk, bet ne mazāk nozīmīgi. Pie mums nav Trampa, bet ir viņa ēnas atskaņas: politiski spēki, kas veido "tautas glābēju" tēlus, pieprasa "stingru roku", piesauc "tautas gribu", bet reizē apšauba žurnālistus, tiesas, vēlēšanu likumību vai pat pašas demokrātijas principus.
Tāpat kā ASV arī Latvijā populisms nereti maskējas par “taisnīgumu”. “Parastais cilvēks” tiek stādīts pretī “sazvērestības elitei”. Un, kamēr sabiedrība alkst vienkāršu risinājumu sarežģītām problēmām, politiķi arvien biežāk piedāvā tikai vienu – sevi pašu kā glābēju.
Vēl viena bīstama līdzība – arī Latvijā veidojas "kameru" domāšana. Nozaru padomes, intereses grupas, fondi – tie, kas oficiāli pārstāv sabiedrību, bet faktiski kļūst par mehānismiem, caur kuriem šaura vara nosaka, kas jāklausās un par ko jāklusē. Un šeit jāvaicā: vai šīs struktūras patiešām pārstāv visus, vai tikai dažus?
Trampa efekts mācīja pasaulei: demokrātija var sākt brukt pat visvecākajās republikās. Latvijā, kur demokrātija vēl ir jauna un nereti nogurusi no pati saviem procesiem, šī mācība ir vēl svarīgāka. Demokrātija neprasa ideālus līderus, bet bīstami ir tie, kuri prasa, lai tauta tic tikai viņiem.
Kameras var būt fiziskas, bet var būt arī simboliskas – tās, kas ierobežo domas brīvību, izspiež viedokļu dažādību un paslēpj sabiedrību aiz "ekspertu" vai "nacionālo interešu" aizsega.
Un, ja mēs nepamanīsim, kad demokrātijas durvis tiek aizvērtas, – var pienākt diena, kad tās būs grūti atvērt.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.