Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Nodokļi

Leonards Inkins*
09.06.2017.
Komentāri (32)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko lasītājs nezinātu vai nesaprastu. Neko tādu, kas būtu pārsteigums un kādēļ jūs iesauktos: „Ak, tā ‒ turpmāk mēs darīsim citādāk!” Es tikai uzsvēršu to, kam ikdienā bieži paejam garām nepamanot. Bet vairumam no manis paustā jūs piekritīsit, un, ja gadīsies kas tāds, ko nezināsit, jūs to varēsit pārbaudīt un pārliecināties paši.

Atbalsts ‒ bet kam?

Ar vārdu „nodokļi” mēs varam apzīmēt daudz vairāk, nekā ir ierasts šo vārdu lietot. „Nodokļi” vietā varētu izmantot vārdus: maksājumi, finansiālais atbalsts vai vienkārši atbalsts.

Jebkurš veidojums ‒ jebkura sabiedriska organizācija, ģimene, draudze ‒ tie visi pastāv, izmantojot šo draudzes locekļu, organizāciju dalībnieku, ģimenes locekļu, simpatizējošu valsts pilsoņu maksājumus. Tas nozīmē, ka tie pastāv, pateicoties viņu finansiālajam atbalstam. Ja kāds nespēj vai kādu iemeslu dēļ nevēlas sniegt finansiālu atbalstu, viņš samaksā ar darbu vai sniedz savu ieguldījumu mantiska ziedojuma veidā. Arī dalība savas organizācijas rīkotajos pasākumos un to popularizēšana ir atbalsts šai organizācijai.

Šis princips tūkstošiem gadu nav mainījies: lai jebkurš sabiedrisks un valstisks veidojums varētu pastāvēt, ir nepieciešami līdzekļi, lai to uzturētu, lai aizsargātu, lai nodrošinātu tā darbību. Ja līdzekļus izlieto nesaprātīgi vai izsaimnieko, tad paliek tikai organizācijas pastāvēšana, bet darbības organizācijas izvirzīto mērķu sasniegšanai nav.

Arī Latvijas Republikā 2017. gadā pastāv nodokļi, kurus cilvēki maksā. Par šo naudu valsts uztur bruņotos spēkus, kuru uzdevums ir aizsargāt valsti pret agresoru tīkojumiem. Par nodokļu naudu valsts uztur policiju, kas ierobežo noziedzību; par šo naudu valsts uztur izglītības sistēmu, izglīto valsts iedzīvotājus, lai tauta kļūtu izglītotāka, zinošāka un varošāka. Līdz ar to arī pati valsts kļūs zinošāka, izglītotāka, varošāka un spēj darboties efektīvāk.

To pašu par nodokļu iekasēšanas mērķi iedzīvotājiem stāstīja arī Padomju Savienībā un tā sauktajā Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Tikai ne vienmēr šie deklarētie mērķi tika un tiek godprātīgi pildīti no valdošā režīma puses. Un šī mērķu pildīšana tad arī veido iedzīvotāju attieksmi pret savu valsti un valdību.

Saskatiet nianses!

Pēc attieksmes pret savas valsts iekārtu un valdību iedzīvotājus var iedalīt trīs grupās.

Pirmie ir pilnībā apmierināti ar valstī valdošo kārtību un tās pārvaldītājiem. Viņi atbalsta pastāvošo valsti ar saviem nodokļiem un darbu, piedalās vēlēšanās, pilnībā piekrīt valdības nostājai visos jautājumos un to atbalsta. Tie ir valdības atbalstītāji.

Otrie arī atbalsta pastāvošo iekārtu ar saviem nodokļiem un darbu, ar entuziasmu piedalās vēlēšanās, taču ar valstī pastāvošo kārtību un valstsvīru rīcību ir nepamierināti. Viņi izsaka savu neapmierinātību, kritizē valdību par atsevišķiem trūkumiem un nepilnībām, kas saskatītas valdības vīru rīcībā, taču valsts iekārta kopumā tiem liekas pieņemama, jo viņi domā, ka vajag tikai šos atsevišķos trūkumus novērst un viss būs kārtībā. Tā ir opozīcija.

Trešie ir tie, kas saprot, ka visu nejēdzību un netaisnību cēlonis slēpjas tieši pastāvošajā valsts iekārtā, kādu to savās interesēs ir izveidojusi valdošā vara. Viņi ir pārliecināti, ka, tikai sagraujot šo varas izveidoto valsts pārvaldes sistēmu un aizstājot to ar citu, var panākt pozitīvas pārmaiņas visas valsts un tautas dzīvē. Tādēļ viņi neatbalsta pastāvošo iekārtu, bet cenšas ar visiem iespējamiem līdzekļiem to vājināt un graut. Viņi ne tikai asi kritizē un atmasko, bet arī reāli pretdarbojas valdošajai netaisnībai, lai to likvidētu.

Vispirms jau tas nozīmē nedarīt neko tādu, kas šo netaisnīgo sistēmu stiprina materiāli vai atbalsta morāli. Ņemot vērā, ka sistēma tiek uzturēta no mūsu samaksātās nodokļu naudas, arī nodokļu nemaksāšana ir viens no pretdarbības veidiem sistēmai. Šo valsts iedzīvotāju grupu sauc par pretošanās kustības dalībniekiem.

Opozīcija un pretošanās kustības dalībnieki būtībā ir divas pretēji domājošas un pretēji orientētas grupas. Opozīcijā esošo ir ļoti daudz, bet pretošanās kustības dalībnieki ‒ dažos simtos skaitāmi. Ir ļoti svarīgi saprast, atšķirt un nejaukt šos cilvēkus un viņu veidotās organizācijas. Ir ļoti svarīgi atšķirt uzlabotājus no pretiniekiem. Ja šai mazajai niansei pievērsīsim uzmanību, pasauli būs vieglāk saprast. Un arī pasaulē notiekošo. Zinot, kas ir kas, būs mazāk pārsteigumu un vilšanās.

Pretošanās kustības dalībnieki savu mērķu sasniegšanai mēdz izmantot arī opozīcijas metodes, bet lai vājinātu varu un vairotu atbalstītājus, un skaidrotu. Šī iemesla dēļ, pavirši lūkojoties, tos ir grūti atšķirt no opozīcijas.

Lielākā daļa Latvijas Republikas pilsoņu un pastāvīgo iedzīvotāju atbalsta šo valsti. Strādā un dien šīs valsts labā, maksā nodokļus un citādi stiprina un aizsargā pastāvošo iekārtu, kaut daži no viņiem saprot, ka tā nav nekas cits kā LPSR turpinājums ar LPSR iedzīvotāju kopumu un teritoriju (runājot pretošanās kustības dalībnieka Jāņa Rožkalna vārdiem ‒ tā ir „modificētā LPSR”).

Tāpēc arī Abrene tika atdota Krievijai, jo tāds bija Latvijas robežu stāvoklis PSRS sastāvā. Latvijas Republikā no 1919. līdz 1940. gadam bija cits iedzīvotāju kopums un cita teritorija, kā arī citi likumi. Kad PSRS 1940. gadā okupēja Latviju, Latvijas Republikas likumi un valsts simboli tika pilnībā atmesti un aizstāti ar LPSR likumiem un simboliem. Tas ievērojami vairoja iedzīvotāju neapmierinātību un pretestību okupācijai.

Pēc tā sauktās “dziesmotās revolūcijas” padomju varasvīri laboja 1940. gadā pieļauto kļūdu. Lai iegūtu tautas simpātijas, savai lietošanai viņi piesavinājās 18. Novembra Latvijas Republikas himnu, ģerboni, īpašumus un karogu, bet Latvijas Republikas tiesību aktus papildināja ar sev vajadzīgām normām. Pēc būtības un satura tika saglabātas arī LPSR tik mīļās sieviešu dienas, vīriešu dienas, maija svētki, uzvaras dienas un tikai oktobra revolūcijas svinēšana par dažām dienām nobīdījās... Klāt nāca arī atceres dienas, kad komunisti nes ziedus tiem, kurus represēja komunistiskais režīms.

Cik naivam ir jābūt, lai to neredzētu un nesaprastu! Nosaukums ir cits, bet saturs tas pats. Līdzīgi, kad kāds uzņēmums maina savu nosaukumu un juridisko adresi, nemainot īpašniekus. Līdzīgi, kad kāds cilvēks, iekšēji nemainoties, maina savu vārdu, uzvārdu vai abus vienlaicīgi.

Lai arī kā pārkrāsotais komunistu režīms ar dažādiem viltīgiem paņēmieniem necenstos iegūt tautas atbalstu un uzticību, tomēr ir arī tādi savas zemes patrioti, kas šādam LPSR turpinājumam nepiekrīt un cenšas panākt, lai tiktu atjaunota 18. Novembra Latvijas Republika. Daudziem tas šķiet naivi un neiespējami, tomēr šādi cilvēki ir. Ja ar opozīciju valsts vara koķetē, tēlojot demokrātiju, tad šādus cilvēkus valsts vara nekautrējas dažādi ierobežot, diskriminēt un vajāt. Tas tādēļ, ka viņi, lai arī pagaidām tikai teorētiski, tomēr apdraud šīs valsts varas iedibinātās sistēmas pastāvēšanu.

Pret mani pirmo krimināllietu ierosināja Satversmes aizsardzības birojs. No nosaukumiem vien var secināt: Latvija briesmās! Otro un trešo – Latvijas Republikas Drošības policija. Tātad vara nepārprotami saprot un atšķir uzlabotājus no pretiniekiem.

Ja padomju gados atnest no rūpnīcas kādu skrūvīti vai naglu bija kļuvis par goda lietu un tas sabiedrībā netika nosodīts, tad šodien situācija ir nedaudz mainījusies. Ar sev padevīgi kalpojošās preses palīdzību valdošais režīms tos, kas atsakās maksāt uzliktās nodevas jeb nodokļus, ir padarījis par visas tautas ienaidniekiem. Pat esošā nabadzība un līdzekļu trūkums valsts pamatfunkciju nodrošināšanai tiek izskaidrots nevis ar valdošās varas noziedzīgo nesaimnieciskumu un zaglīgumu, bet gan ar to, ka tauta, lūk, pienācīgi nenomaksā visus tai uzliktos nodokļus.

Tāpēc tos, kas vēlas šo pastāvošo režīmu graut un atjaunot 18. Novembra Latviju, neieredz ne tikai valsts vara (kas lielā vairumā ir tie paši komunisti, kas tagad sevi nosaukuši par zemniekiem, zaļajiem, tautiskajiem, sirsnīgajiem un citādi), bet arī liela sabiedrības daļa.

No naivuma uz realitāti

Kā tad mēs varam atjaunot 18. Novembra Latviju? Ir divas pieejas, kā risināt šo jautājumu, – naivi utopiskā un reālistiskā.

Naivi utopiskā pieeja ‒ tā nozīmē, ka mēs (pievienojoties valdības atbalstītājiem vai opozīcijai) apzinīgi pildām visus pastāvošā režīma pieņemtos likumus un pasludinātos noteikumus, atbalstām šo LPSR turpinājumu ar saviem nodokļiem. Ar vēlēšanās paustajiem balsojumiem atbalstām režīma kabatas partiju izvirzītos deputātus, piešķirot viņiem demokrātijas mandātu un dodot iespēju brīvi rīkoties mūsu visu vārdā. Iekļaujamies režīma izveidotajā politiskajā vidē un ceram, ka ar laiku šis veidojums iekšēju reformu un pārkārtojumu rezultātā pārtaps par atjaunotu 18. Novembra Latviju, par kuru sapņojām toreiz, stāvot uz barikādēm. Šo ceļu latviešu tauta ir gājusi visus šīs formālās neatkarības atjaunošanas gadus. Rezultāts ir visiem zināms.

Reālistiskā pieeja 18. Novembra Latvijas atjaunošanai ir tāda, ka mēs ar reāliem darbiem sākam atbalstīt šo 18. Novembra Latvijas Republiku. Jūs jautāsit, kā tad lai atbalsta to, kas bija un kā varmācības rezultātā vairs nav? Kaut arī valsts nav, bet ir taču cilvēki un kaut dažas organizācijas, kas šo valsti grib atjaunot. Palīdziet viņiem, atbalstiet viņus! Atbalstiet brīvprātīgi! Kaut ar simboliskiem, bet svarīgi – regulāriem maksājumiem. Ja paši nevēlaties iestāties šādā organizācijā, tad vismaz atbalstiet ar savu līdzdalību viņu organizētos pasākumos. Pērciet viņu izdotos laikrakstus! Un, ja uzskatiet sevi par tik zinošiem, ka, pēc jūsu domām, laikraksts nespēs sniegt jums nekādu jaunu informāciju, tad pērciet kaut vai tikai tāpēc, lai atbalstītu, bet laikrakstu dodiet lasīt kaimiņam, kurš varbūt nevar atļauties to nopirkt vai pasūtīt.

Ja tev valsts atņem nodokļos un citos maksājumos tik daudz naudas, ka nepaliek brīvu līdzekļu, tad, lai kaut nedaudz atbalstītu šos 18. Novembra Latvijas atjaunotājus, nopērc mēnesī par vienu cigarešu paciņu mazāk, nopērc par vienu alus pudeli mazāk vai izlaid kādu kino noskatīšanos un ietaupīto ziedo šiem cilvēkiem un organizācijām. Svarīgi tā rīkoties regulāri, lai ar šiem atbalstiem saņēmēji var rēķināties un atbilstoši plānot savu darbību. Tikai nesakiet, ka vairums cilvēku ir tādi, kas nesmēķē, nelieto alkoholu un neapmeklē kino vai neizmanto citas izklaides iespējas. Tā nav.

Ja sākumā kaut tūkstotis latviešu Latvijā mēnesī vienas cigarešu paciņas cenu ziedotu šādām organizācijām vai cilvēkiem, uzskatot to par savdabīgu nodokli 18. Novembra Latvijai, tas būtu nozīmīgs atbalsts, kas pavērtu plašākas iespējas nest šo organizāciju un cilvēku paustās idejas tautā ‒ un atbalstītāju skaits vairotos. Šādi aizvadīto divdesmit gadu laikā mēs jau būtu sasnieguši savu mērķi. Divu gadu laikā ‒ nē; bet divdesmit gados tas noteikti būtu izdarīts.

Ja tauta ir spiesta maksāt nodokļus un citādi uzturēt veidojumu, kurš neveicina latviešu tautas saglabāšanos un kura darbības rezultātā simtiem tūkstošu cilvēku ir spiesti pamest valsti, ‒ tad jāizdara secinājumi. Ja valsts, kurai maksājam nodokļus, pret latviešiem nav draudzīga, ir jāsāk atbalstīt to valsti, kas latviešiem bija labvēlīga. Es zinu, ka naivi utopiskās pieejas piekritēji man teiks, ka vajag tikai izvēlēties pareizos deputātu kandidātus, par kuriem nobalsot, jo viņi domā, ka visas valsts varas sastrādātās nejēdzības rodas no kļūdainas deputātu izvēles. Kļūdīties var vienreiz, bet, ja vēlētājs kļūdas vairāk nekā divdesmit gadus, tas liecina, ka viņš vai nu tiek nežēlīgi muļķots, vai patiešām vēlas, lai mēs dzīvotu tā, kā dzīvojam. Tad nu uzdosim katrs sev šo jautājumu: „Vai mēs tiešām vēlamies arī turpmāk dzīvot tāpat kā līdz šim?”

Ar rakstīto gribu pateikt, ka patiesībā mūsu mērķi ir diezgan viegli sasniedzami, bet jāsaprot ‒ lai mēs kaut ko sasniegtu, mums pašiem sevi ir mazliet jādisciplinē un kaut nedaudz jāuzņemas līdzdalība. Piemēram, ja cilvēks ceļ māju, viņš taču uz kādu laiku ierobežo savas izklaides, atpūtas pasākumus un citas lietas, kas nav saistītas ar būvniecību. Viņš koncentrējas uz mājas celšanu. Un, kad māju ir uzcēlis, viņš var atpūsties. Bet ieguldījumu nasta nav nemaz tik smaga, ja to sadala uz vairākiem pleciem.

Aicinu atbalstīt un uzņemties brīvprātīgas saistības kopēja mērķa labā! Un, ja mēs tā turpmāk rīkosimies – atbalstīsim radio, atbalstīsim laikrakstus, interneta publikācijas, atbalstīsim organizācijas ‒ katrs ar savu maziņo ieguldījumu, tad no šīm mazajām lāsītēm krāsies strauti, un strauti pārvērtīsies upēs, kas aizskalos nebūtībā prettautisko LPSR turpinājumu.

Bet, ja lasītājiem rodas kādi jautājumi vai komentāri, lūdzu, rakstiet – labprāt atbildēšu.

* Biedrības „Latvietis” dalībnieks

Publicēts laikrakstā „DDD” Nr. 11(385)

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...