Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Uzreiz pēc Latvijas Republikas okupēšanas 1940. gada 17. jūnijā sākās aresti un deportācijas. Sarkanā armija – saskaņā ar PSRS un LR 1939. gadā noslēgtajiem militārajiem līgumiem – Latvijā jau atradās ar pilnām tiesībām un nekaunīgu labsajūtu. Tie bija tūkstošiem militāristu un „brīvā līguma darbinieku” kopā ar ģimenēm. Arestu un deportāciju augsne jau bija sagatavota. Latvijas Republikas iznīcināšana sākās strauji un nenovēršami.

Ārlietu ministru Vilhelmu Munteru arestēja un deportēja uz Krieviju 16. jūlijā, Kārli Ulmani deportēja 22. jūlijā, bet kara ministru Jāni Balodi - 30. jūlijā. Padomju okupanti mērķtiecīgi pārņēma stratēģiski svarīgās nozares, piemēram, Latvijas dzelzceļu, pirms gaidāmajām „tautas Saeimas” vēlēšanām - drošs paliek drošs - izveidoja Baltijas kara apgabalu, paralēli likvidējot Latvijas armiju un LR Ārlietu ministriju.

No Padomju Savienības Latvijā ieveda „speciālistus”, kas sāka organizēt nacionalizāciju, vietējiem latvju vientiešiem līdztekus mēģinot iestāstīt, ka privātīpašums tiks respektēts. Protams, kā gan varēja tam nenoticēt, ja pat „Darba tautas bloka” vēlēšanu programmā nebija ne vārda par nacionalizāciju!

Ļoti ātri zem gultas tika paslaucīts tas atmiņu brīdis, kas stāstīja par notikumiem, Latvijā ienākot PSRS okupācijas armijai. Bet notika, raugi, kas. 1940. gada 15. jūnija rītā PSRS iekšlietu karaspēka speciālās vienības uzbruka trim robežposteņiem Latvijas austrumos, nogalinot trīs robežsargus, kā arī viena robežsarga sievu un dēlu.

16. jūnijā Latvijas valdība saņēma PSRS ultimātu, uz kuru bija jāatbild sešu stundu laikā. PSRS apsūdzēja Latviju, protams, nepamatoti, 1939. gada savstarpējās palīdzības līguma pārkāpumos, pieprasīja nekavējoties izveidot jaunu valdību un bez ierobežojumiem ielaist Latvijā PSRS karaspēku, lai nodrošinātu līguma izpildīšanu.

Latvijas valdība vientiesīgi cerēja novērst asinsizliešanu un, ņemot vērā dažas dienas seno vēsturi, padomju karaspēka iebrukumu Lietuvā un robežsargu nogalināšanu Latvijas pierobežā, pavēlēja Latvijas armijai sagaidīt sarkanos okupantus kā draudzīgas valsts karaspēku...

17. jūnijā padomju rīkļurāvēji pilnībā okupēja Latviju. Tajā pašā dienā tika okupēta arī Igaunija. 17. jūnija vakarā valsts prezidents Kārlis Ulmanis ar radiofona starpniecību uzrunāja latviešu tautu: „Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās!”

Viss notika zibenīgā ātrumā. Vairums Latvijas iedzīvotāju vienkārši nesaprata, kas notiek. Lai tiktu ieviesta „vajadzīgā kārtība”, visas iekšlietu iestādes bija pārņēmuši komunisti, nelokāmi ļeņinieši un pārliecināti marksisti, un tautā populāro rakstnieku Vili Lāci iecēla par iekšlietu ministru. Izsludinātajās „tautas Saeimas” vēlēšanās bija tikai viens saraksts - „Darba tautas bloks”.

Pirms šīm „vēlēšanām” radiofonā, uzrunājot tautu, uzstājās sociāldemokrāts Bruno Kalniņš, teikdams, ka tie, kuri nepiedalīsies vēlēšanās vai izsvītros „Darba tautas bloka” kandidātus, būšot tautas nodevēji... Vēlāk gan viņš neskaidroja savu savādo nostāju pret padomju okupantiem šo „vēlēšanu” sakarā.

„Tautas Saeimu”, protams, ievēlēja. Valdību izveidoja pēc principa: aģents, kurš sadarbojies ar PSRS, ir labs valdības loceklis. Tie bija Vilis Lācis, Pēteris Blaus un Vikentijs Latkovskis. „Kulturālās tuvināšanās biedrības ar SPRS tautām” aktīvists, kreisi noskaņotais Augusts Kirhenšteins bija izraudzīts kā visvairāk piemērotais valdības vadītājs: pakļāvīgs, godkārīgs un bailīgs. Vairāki viņa brāļi bija visai ievērojami padomju darbinieki toreizējā PSRS, taču viņi visi tika nošauti Krievijā 1937. gada sarkanā terora „pasākumos”.

Bet Augusts Kirhenšteins to nezināja un paļāvās uz jaunatnākušo varu un tās solījumiem... Vēl vairāk: viņš un viņa „kabineta” ministri bija apzināti uzkāpuši uz kolaborācijas kuģa un nokāpt no tā vairs nebija iespējams.

Paļāvās arī Kārlis Ulmanis, Bruno Kalniņš un daudzi citi. Šī neizprotamā paļāvība un naivums Latvijai maksāja brīvību, tūkstošiem cilvēku tā maksāja arī dzīvību - vispirms ielaižot valstī slepkavu un marodieru barus, kas Latvijā siroja kopš 1939. gada, pamatojot savus bezgožu izgājienus ar „starptautiskiem līgumiem”, pēc tam - nepretojoties okupantu varai un piedaloties „vēlēšanās”, kas likvidēja Latvijas valsti, ieveļot to asiņainās Padomju Savienības ēdelīgajā, smirdošajā mutē...

Paļāvība, nepretošanās un vientiesība laikam ir mūsu tautas raksturlielumi. Ja ne lielākie, tad vismaz vieni no svarīgākajiem. Vai nu citādi mēs ar tādu pacietību un toleranci panestu gan padomju okupācijas gadus, gan atjaunotās brīvvalsts „vadoņu” un „pusvadoņu” nelietības, melīgumu un savtīgumu. Iespējams, ka mūsu pašu gaišais naivums mūs kādreiz iecels paradīzē, un tā būs Dieva dāvana par pārciesto.

Bet var notikt arī citādi. Var gadīties, ka paradīzes nemaz nav un mums nāksies sevi un savu valsti izpirkt ar smagu cīņu pret atdzimstošo marksismu, kas nekur nebija pazudis, vien kādu brīdi klusi dusējis zem liberālisma pelējuma kārtiņas. Okupācija ar nosaukumu „liberālmarksisms” var būt vēl baisāka par iepriekšējo, un kolaborācija ar to ir nāvējoša. Sargāsim valsti un sevi.

Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Mazie modulārie kodolreaktori (SMR) – sapņi un realitāte

FotoIgaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Lasīt visu...

21

“Iekļaujošas valodas ceļvedis” ir valodas manipulācija, kas deformē valodas struktūras un pasaules uztveri

FotoValsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Lasīt visu...

21

Sāga par nogriezto ausi

FotoDomāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Lasīt visu...

15

Kad barbari un svoloči, ķengu portāli un vajātāju orda beigs uzbrukt sabiedriskajiem medijiem?

FotoEs zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Lasīt visu...

21

No strupceļa uz atdzimšanu

FotoDraugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Lasīt visu...

21

Tabu jautājumi par Latvijas ekonomiku

FotoPēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Lasīt visu...