Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Rīgas domes valdošā koalīcija aizvadītajā naktī „pēkšņi” sākusi šķelties, - noticis tas, ko kādreizējais neveiksmīgais Latvijas Televīzijas vadītājs, tagadējais Rīgas domes opozīcijas deputāts Olafs Pulks esot gaidījis desmit gadus. Taču ne visiem šī šķelšanās ir bijusi negaidīta. „Baiļu” triloģijas lasītāji, kuru interese pērn triloģijas otro romānu „Vara” padarīja par gada trešo pieprasītāko grāmatu, par gaidāmajiem notikumiem uzzināja jau pirms gada. Tieši tāpat triloģijas pirmās daļas „Bailes” lasītāji jau pirms diviem gadiem uzzināja to, kas „oficiāli” tika atklāts tikai šopavasar, - ka vismaz būtiska daļa „čekas maisu” ir izčibējusi nezināmā virzienā.

Pašlaik, kad jaunais trilleris „Nauda” jau trīs nedēļas ir pieprasītākais Latvijas grāmatnīcās un tā lasītājiem par notiekošo mūsu valstī kļūst zināms daudz kas tāds, kas oficiāli tiks atklāts tikai nākamajos gados, „Baiļu” triloģijas izdevēji nodod brīvai izmantošanai šīs pagājušā gada romāna „Vara” nodaļas, kas veltītas Nilam Kušakovam un viņa rūpēm un raizēm.

 

Romāna „Vara” 21. nodaļa. Nils Kušakovs

Šis mierīgi varēja būt ne tikai simtais, bet pat tūkstošais šāda veida tekstiņš, ko par sevi un saviem kolēģiem nācās lasīt galvaspilsētas mēram Nilam Kušakovam.

Šo nezināmie labvēļi bija atsūtījuši no tikpat nezināmas elektroniskā pasta adreses ar norādi, ka teju teju tas tikšot arī publicēts. Nu tad būtu arī publicējuši, viņš nodomāja, ohreņennie pilsoniskie ekshibicionisti atradušies. Bet izlasīt vienalga vajadzēja – kaut vai kārtības labad.

“Oligarhu lieta ir apzīmējums, ar ko saprot Korupcijas apkarošanas biroja uzsākto krimināllietu, kuras ietvaros notika kratīšanas uzņēmumos un īpašumos, kas saistīti ar trīs ietekmīgajiem, par oligarhiem dēvētajiem politiķiem.

“Rīdzenes sarunas” ne tikai atklāja sabiedrībai kārtību, kādā tiek risināti valsts mēroga biznesa projekti, bet iezīmēja jaunu tendenci tiesībsargājošās institūcijās – pārvērtēt izbeigtas, neuzsāktas, nepabeigtas lietas, kurās saskatāmas noziedzīgu nodarījumu pazīmes. Zemāk uzskaitītas dažas lietas, kuras būtu iekļaujamas šādu lietu sarakstā.

2014. gada pavasarī, gadu pēc pašvaldību vēlēšanām, kurās varas pozīcijas galvaspilsētā saglabāja Kušakova – Merika bloks, lielākajā apsaimniekošanas uzņēmumā “Galvaspilsētas māju pārvaldnieks” 14. martā izveidoja pilnīgi jaunu nodaļu ar piecpadsmit darbiniekiem.

Attīstības projektu nodaļā darbā pieņēma partijas “Saticība” galvaspilsētas domes deputāta Jefemija Jementjeva dzīvesbiedri Aleksandru – pasaules čempioni airēšanā. Viņu “Galvaspilsētas māju pārvaldniekā” iecēla par projektu vadītāju ar teju 2000 eiro lielu algu mēnesī.

Gandrīz vienlaikus ar Aleksandru Jementjevu nodaļā noformēja cita domnieka sievu Ruslana Nakrapova dzīvesbiedri Žannu. Divu tūkstošu liela alga pienācās arī pilsētas domes “Saticības” deputātei Svetlanai Slavickai.

Par Attīstības projektu nodaļas vadītāju iecēla Agni Lejkaziņu – personu ar apšaubāmu reputāciju saistībā ar iespējamu neētisku rīcību vai iesaisti koruptīvās darbībās. Proti, Valsts kontrole 2002. gadā konstatēja pārkāpumu A. Lejkaziņa vadītā uzņēmuma “Galvaspilsētas parki un dārzi” līguma slēgšanā ar domes Vides departamentu par pilsētas kanāla apzaļumošanu.

Valsts kontrole A. Lejkaziņa rīcībā bija saskatījusi Korupcijas novēršanas likuma pārkāpšanas pazīmes, jo vienlaicīgi ar uzņēmuma vadīšanu A. Lejkaziņš darbojās arī domes Vides komitejā un piedalījās sēdē, kurā tika lemts par cenu aptaujas rīkošanu. Par faktiski neveiktiem darba pienākumiem personas ar viltu izkrāpušas no pašvaldības uzņēmuma teju 150 tūkstošus eiro.

Nākamais precedents: pilsētas dome 2009. gadā pieņēma lēmumu par divu departamentu apvienošanu – tika apvienoti Vides un Komunālais departaments. Jaunizveidotās struktūrvienības vadība tika uzticēta Anatolijam Ļeksejenko. Savu darbību jaunieceltais departamenta direktors uzsāka ar vērienīgu reorganizāciju, kuras mērķis bija samazināt darbinieku skaitu par aptuveni divdesmit pieciem darbiniekiem.

Visiem atbrīvotajiem darbiniekiem tika nosūtīts aicinājums piedalīties konkursā uz jaunizveidotā departamenta vakantajām amata vietām, taču realitātē tika piedāvāta tikai daļa no vakantajām vietām, jo daļa no jaunizveidotām amata vietām bez konkursa tika aizpildītas ar Anatolijam Ļeksejenko pietuvinātām personām, piemēram, dzīvesbiedri Ilonu Dumanti, kura ieņēma Finanšu pārvaldes vadītājas amatu.

Atbrīvotie darbinieki, kuri vērsās tiesā ar prasības pieteikumu par nepamatotu atbrīvošanu, visi tika atjaunoti darbā departamentā, kā arī šīm personām tika izmaksātas kompensācijas par periodu, kad darbinieks neveica darba pienākumus. Par pretlikumīgi veikto reorganizāciju tiesa no pašvaldības iestādes piedzina vismaz 140 tūkstošus eiro.

Augstāk minētās reorganizācijas rezultātā 2009. gada septembrī pilsētas domes Mājokļu un vides departamentā tika izveidots Tiesiskā nodrošinājuma pārvaldes Informatīvais sektors. Šajā sektorā tika nodarbinātas četras darbinieces – sektora vadītāja Vera Dobrova ar kuru Anatolijam Ļeksejenko bija kopīgs bizness nekustamo īpašumu jomā, un vēl trīs.

2015. gada novembrī televīzijas raidījums “Tikai bizness” nedēļas garumā nesekmīgi centās sastapt attiecīgās darbinieces viņu darbavietās. Sabiedrisko attiecību speciāliste vispār nezināja par šādām savām kolēģēm, taču departamenta pienākumu izpildītāja paskaidroja, ka attiecīgo sektoru esot izveidojis Anatolijs Ļeksejenko.

Pēc departamentā veiktā audita, kurā noskaidrots, ka minētās četras darbinieces nav tikušas pietiekami nodarbinātas, darbiniecēm tiks uzteikts darbs. Tiesiskā nodrošinājuma pārvaldes Informatīvā sektora darbinieku atalgojumiem no izveidošanas brīža bija iztērēti ap 187 200 eiro…

2016. gadā televīzijas raidījums “Tikai bizness” informēja par uzņēmēju, kurš savulaik ziņoja Korupcijas apkarošanas birojam par nu jau bijušā pilsētas domes Kapsētu pārvaldes priekšnieka Jāņa Āpīša prasīto trīspadsmit tūkstošu eiro kukuli, pārmetot domei atriebību un biznesa bremzēšanu. “Tikai bizness” norāda, ka Āpīša atstādināšana iesaldēja arī ziedu tirgotāja nomas līguma pagarināšanu pie Meža kapiem.

Uzņēmējam no pašvaldības pienāca atbilde, ka sadarbība vairs neturpināsies, jo viņš par rēķiniem neesot samaksājis simt eiro. Uzņēmējs vērsās tiesā pret pilsētas domi, jo uzskatīja, ka parāds ir radīts mākslīgi. Neskatoties uz tiesvedību, departamenta darbinieki ziedu veikalā bez brīdinājuma atslēdza visas komunikācijas.

Rīkojumu par ziedu veikala atstāšanu bez elektrības un ūdens izdevis vienpersonīgi domes Mājokļu un vides departamenta direktors Anatolijs Ļeksejenko. Kas nerada izbrīnu, jo tieši viņš Jāņa Āpīša krimināllietas materiālos tiek minēts kā persona, kuram jāsaņem labums no pieprasītā kukuļa.

Attiecīgā konfliktsituācija savu risinājumu atrada tiesā, kura izdeva nolēmumu par ūdens un elektrības atjaunošanu, taču, ņemot vērā attiecīgā uzņēmēja darbības specifiku (ziedu tirdzniecība) par komunikāciju atslēgšanas laiku uzņēmējam radās zaudējumi 3000 eiro apmērā.

2017. gada augustā noslēdzās tiesvedība, kura pilnībā apmierināja uzņēmēja prasību, un šobrīd no Mājokļu un vides departamenta budžeta tiks atmaksāta iespējamās korumpanta neveiksmīgas atriebības sekas.

Lai nostiprinātu varu un būtu iespējams veikt apšaubāmus darījumus, esošās domes varas partijas vēl neskaitāmos citos amatos iekārto savus – sistēmai piemērotus darbiniekus. Profesionālā piemērotība nav svarīga, svarīgi, lai Sistēmai būtu uzticami kalpotāji.

Attiecīgā kārtība ir ļoti aktuāla arī Mājokļu un vides departamentā, kur pie amatiem ir tikusi gan Anatolija Ļeksejenko sieva, gan no pirmās laulības dzimušā dēla sieva, gan esošās dzīves biedrenes draudzenes utt. Protams, jo tālāka radniecība no departamenta direktora, jo zemāks amats, kurā, iespējams, pat nākas pildīt kādus pienākumus.

Aplūkojot ienākumus kaut vai tikai dzīvesbiedrei Ilonai Dumantei, kura ir noformēta Mājokļu un vides departamenta Finanšu pārvaldes priekšnieces amatā, var secināt, ka viņas amata alga veido tuvu 2000 eiro, kas astoņu gadu laikā ir vairāk par 210 000 eiro, ņemot vērā piemaksas un pabalstus, kuri dzīvesbiedrei vienmēr tiek dāsni izmaksāti.

Rūpīgi izskatot visas Mājokļu un vides komitejas un Rīgas domes sēdes, kurās departaments ir ziņojis par budžetu vai par budžeta grozījumiem, kas ir tiešie Ilonas Dumantes amata pienākumi, redzams, ka minētā persona ne reizi nav uzstājusies ar ziņojumu, ne arī sniegusi kādu paskaidrojumu…”

Kušakovs nometa planšeti pie malas tik nikni, ka tās korpuss notankšķēja vien, atsitoties pret plauktiņa malu. Bļaģ, kā viņam bija noriebušās šīs kļauzas un verveļi.

Viens un tas pats, viens un tas pats – un jau gadiem ilgi. Turklāt sliktākais bija tas, ka visi šie raksteļi, visas sūdzības un vaimanas bija tikai niecīga daļa no patiesības. Kuram citam to bija zināt, ja ne viņam.

Divdesmit gadu vecumā, kad Nils vēl šad un tad amatieriski nodarbojās ar boksu, viņš bija svara kategorijā līdz septiņdesmit vienam kilogramam. Tagad bija jau tuvu simtam, brīžam pat pāri. Kāpjot uz svariem, uz drēbēm vien visu klātnākušo svariņu norakstīt nevarēja. Lai gan viņš vēl jutās pietiekami jauns un sprigans, šie klāt nākušie trīsdesmit kilogrami tomēr vilka uz leju.

It kā neko nejuta, nejuta, nejuta – un tad vispirms pienāca brīdis, kad viņš saprata, ka nekādus padsmit kilometrus dienā noskriet vairs nevar, jo tā vienkārši var ņemt un nosprāgt. Pamēģināja vairāk – un tiešām gandrīz nosprāga. Sekoja vēl viens brīdis, kad atnāca atziņa, ka arī skriešanai pa asfaltu ir jāliek punkts. Simt kilogramu – tas nozīmēja, ka vienkārši vairs netur ceļgali.

Tieši tāpat bija ar visu to, kas viņam aizvadītajos gados bija pieķēries “lielajā” politikā, – it kā jau dzīvot netraucēja, pat zināmā mērā bija vajadzīgs un nepieciešams, taču vienalga vilka uz leju. Reizēm pat ļoti būtiski. Tā, ka nevarēja saprast – kā kustēties tālāk. Un pienāca brīdis, kad arī šeit ceļgali vairs neturēja…

Ar nostalģiju viņš atcerējās laiku, kad kaut kādā pašam neizprotamā un mistiskā veidā tikko bija iepeldējis galvaspilsētas mēra amatā. Vairs nevajadzēja nodarboties ar sīkām blēdībām, lai savilktu personisko finanšu galus kopā, un pārdeklarēties uz Garciemu, lai Saeimā tiktu pie četrsimt latu mēneša kompensācijas par „dzīvokļa īrēšanu” Rīgā.

Un ne tikai tas. Viņš jaunajā amatā bija kaut cik nostabilizējies un jutās tik viegli, tik labi, ka pat sarunās ar vēlētājiem varēja atļauties paust sajūsmu par to, cik atšķirīgs gan viņš ir no visiem iepriekšējiem mēriem.

Varēja viņš, piemēram, aizbraucot uz kādu skolu un klausoties pedagogu vaimanās un lūgumos, godīgi pateikt: atvainojiet, mīļie, bet nekādu baseinu mēs jums nevarēsim atjaunot, naudas nav. Šogad nevarēsim un arī nākamgad nevarēsim, tāds nu es esmu mērs – vadu nabadzīgu pilsētu, un naudas nav daudz, bet esmu pret jums godīgs un daru, ko varu.

Nu jau kur tie gadi, kopš šī viegluma sajūta bija pazudusi – ja skatītos uz lietām reālistiski, laikam taču uz visiem laikiem. Protams, kuram gan labāk par Kušakovu zināt, ka viss vienreiz beidzas. Pēc iepriekšējās īsās laulības viņam par to nebija ne mazāko šaubu. Taču tās tur beigas, bļaģ, vismaz nevarēja nepamanīt, kaut iestājās tās tāpat soli pa solim.

Lai gan arī šīs… jā, tieši tāpat vienudien viņš pamanīja, kur ir iestidzis. Kaut, goda vārds, nekad viņam nebija bijis šādas vēlmes – apaugt ar simtiem un tūkstošiem ļaužu, kuri nebija ne īpaši spējīgi, ne talantīgi, ne čakli, ne… Nu nekādi viņi nebija, toties visi kā viens skatījās viņam mutē, bija no viņa atkarīgi un gatavi izpatikt, jā, gatavi gandrīz uz visu, tikai ne uz kārtīgu darbu.

Tajā pašā laikā bez viņiem viņš iztikt vairs nevarēja. Viņi visi bija ar kaut ko saistīti. Visi bija ielikti amatos vai tikuši pie pašvaldības pasūtījumiem nevis tāpat vien, bet tāpēc, ka kāds kaut ko bija palūdzis, kāds kaut ko bija parādā, kādam kaut kādu sīkumu, varbūt vienkārši mazu pateicību bija parādā pats Kušakovs. Un tā tālāk, un tā tālāk.

Tikai pamēģinot nocirst kādu gabaliņu vienā tīmekļa galā, tas pilnīgi neprognozējamā veidā atsauktos citā. Pat viņa preses dienestā šādu pusparazītu bija bez sava gala – nevienam vairs nevajadzīgu izbijušu žurnālistu un šā tā apārstētu alkoholiķu, kuru slinkumu un nevarību nejaudāja pārspēt pat bailes pazaudēt pēdējo darbavietu savā mūžā.

Kaut kādā mērā viss šis mehānisms viņam atgādināja paša organismu – kādreiz tik trenētu un efektīvu, bet tagad tauciņiem apaugušu, nedaudz ierūsējušu, lieko kilogramu nomāktu. Latviski šāda termina laikam nebija, bet krieviski tas saucās– “obrjuzg”…

Vēl sliktāk bija tas, ka aizvien biežāk nācās melot, izlikties, solīt. Vārdu sakot, darīt tieši to, ko viņš tajos vecajos, labajos laikos ar tādu lielisku viegluma sajūtu varēja nedarīt, paklusām iesmejot par tiem, kuri dabūja katru gadu domāt jaunus melus – kāpēc tagad jaunā baseina vēl nav, bet nākamgad vai, vēlākais, pēc pāris gadiem noteikti būs.

Tagad šie meli viņam bija jāizgudro pašam. Neviens no neskaitāmajiem savāktajiem parazītiem jau īsti palīdzēt nespēja, tiem viss bija jāsagremo un jāiebāž mutē. Turklāt pēdējā laikā viņš ik pa brīdim sāka pieķert sevi pie domas, ka pat īsti vairs nemēģina visu izdomāt un pārdomāt tik perfekti kā savulaik. Vienkārši tam nebija jēgas.

Pārāk daudz iepriekšējos gados bija sasolīts, turklāt sasodītais divdesmit pirmais gadsimts izrādījās īsta sodība tādā ziņā, ka pārāk daudzi solījumi bija ierakstīti un visādi citādi fiksēti. Atlika tikai kaut ko publiski paziņot – un kārtējais okšķeris izvilka no nez kādiem arhīviem kārtējo nez kad doto solījumu. Labi tikai, ka viņa elektorātam šāda kārtējā pieķeršana melos neko nenozīmēja.

Bet arī – cik ilgi? Pat gandrīz vai mūžsenais kompanjons un politpartneris Andris Meriks, lai cik dziļi būtu iekšā visdažādākajās shēmās un shēmiņās, par kuru būtību bieži vien nebija skaidrības arī pašam Kušakovam, pēdējā gada laikā jau vairākkārt bija sācis bubināt – tā nevarēs mūžīgi, tas vienreiz beigsies, kaut ko vajadzētu mainīt, citādi nākamajās vēlēšanās nekas vairs nepalīdzēs.

Kušakovam gan arī nebija nekādu ilūziju par nākamajām pašvaldību vēlēšanām. Viņš nebija nekāds labais matemātiķis, bet tādam arī nevajadzēja būt, lai skaidri saprastu – finansiālais gals pašvaldībai tuvojās neglābjami un strauji.

Pietika ar viņa ekonomista izglītību un elementāru veselo saprātu, lai nebūtu šaubu: nākamajās domes vēlēšanās viņš un viņa partija patiesībā nemaz nedrīkstēja uzvarēt. Vajadzēja, lai uzvar kāds cits, kurš tad arī varēs cīnīties uz nebēdu. Savukārt viņiem uz to laiku vajadzēja spert soli tālāk.

Patiesībā Kušakovs nespēja saprast – kā tas tā varēja notikt? Kā viss varēja aiziet tik tālu? Pa kuru laiku? Un kur šo laiku bija pavadījis viņš pats – tāds, kāds viņš sev vienmēr bija paticis un kāds arī centās būt, cik nu vien tas bija iespējams?

Viņš vienmēr bija pietiekami reālistiski raudzījies uz savām intelektuālajām spējām un iespējām – nu, izņemot stulbo gadījumu ar maratonu, kas viņam gandrīz bija izrādījies liktenīgs.

Jā, bija cilvēki, kuriem intelekta bija nesalīdzināmi vairāk, taču tas ne vienmēr bija galvenais. Svarīgāk bieži vien bija, pirmkārt, censties un, otrkārt, izmantot iespējas vai, vēl labāk, pašam tās radīt.

Pamatu attieksmei pret dzīvi viņam droši vien deva māte, kas līdzīgi daudziem krievu vecākiem dēlam jau kopš bērnības borēja – ja tu gribi te palikt un strādāt, un kaut ko arī sasniegt, tev jābūt vismaz nedaudz labākam par “titulnāciju”. Tiesa, neko īpaši viņš šajā runāšanā neklausījās, jo pietiekami agri aptvēra, ka paši vecāki gan īpaši nebija centušies.

Abi viņa vectēvi bija padomju militāristi, un arī tēvs un māte ar savām ģimenēm bija, lai kā viņam nepatiktu šis apzīmējums, tipiski migranti. Vecāki bija ar augstāko izglītību – tēvs bija inženieris, māte skolā mācīja literatūru, taču ne viens, ne otrs neuzskatīja par nepieciešamu kaut jel cik iemācīties latviešu valodu. Arī naturalizācijas procesu viņi neuzskatīja par sev piemērotu un tā arī nomira nepilsoņu statusā.

Taču vienlaikus abi bija pietiekami reālistiski domājoši ļaudis – un to no viņiem pārņēma arī Nils. Vai arī tas vienkārši bija gēnos. Imanta nebija īstā vieta, kur uz ielas iemācīties latviski, un vidusskolas pēdējā klasē viņam šis tas jau pielēca pietiekami skaidri, lai saņemtos, atmestu ar roku boksam un citādām neperspektīvām nodarbēm un visu gadu cītīgi apmeklētu latviešu valodas privātstundas. Un – jā, tas tiešām atmaksājās.

Pēc tam ārkārtīgi nozīmīga izrādījās žurnālistikas skola. Iegūtie kontakti un vērojumi – kā kas notika reālajā dzīvē – bija ļoti vērtīgi. Bet varbūt vēl svarīgāk bija tas, ka viņam vajadzēja ļoti daudz strādāt ar pilnīgi svešu, nekad iepriekš neapzinātu informāciju. Rezultātā neatlika nekas cits, kā to iemācīties. Un iemācīties arī vēl citu, vēlākajā dzīvē daudz svarīgāku iemaņu – spēju tēlot, ka priekšā noliktā informācija tev ir saprotama un skaidra.

Savukārt vēl par vienu skolu viņam bija jāteic lielais paldies savam politiskajam skolotājam Jānim Durbanovičam. Protams, gadu gaitā abiem bija gājis visādi, taču ne jau tāpat vien tieši Durbanoviču viņš aicināja uz kāzām par liecinieku.

Tas bija Durbanovičs, kas bija viņam iemācījis – politikā absolūti galvenais ir pareizi komunicēt ar cilvēkiem. Saturs – jā, protams, arī tas ir svarīgi, bet tas nav vissvarīgākais. Daudz nozīmīgāk ir izvēlēties pareizo formu – kā tu stāsti to, ko tu stāsti.

“Politiskais papa”, kā viņš reizēm pie sevis dēvēja Durbanoviču, gan bija teicis drusku citādi: tu, Nil, vari pazaudēt pareizu saturu, ja to pasniedz nepareizā formā. Savukārt viņš pēc pāris gadiem mēra amatā nonāca pie nedaudz cita secinājuma – satura pareizums vai nepareizums nemaz nav tik svarīgs, ja tu to pareizi pasniedz. Tā, lai publikai patīk. Tā, lai publika ir sajūsmā.

Tā viņš arī sekmīgi – vismaz ilgu laiku bija šķitis, ka sekmīgi, – vadīja gadus galvaspilsētas mēra postenī. Vajadzēja parūpēties par publiku un vajadzēja parūpēties arī par savu komandu, saviem atbalstītājiem, savu, tā sacīt, personisko infrastruktūru. Citādi nevarēja – politikā viens nebija cīnītājs.

Viņā vienmēr, jau kopš skolas gadiem, bija mitis sacensības gars, pēdējā klasē viņam ar draugiem jau bija īsta “gonka”, un arī politikā jau viss patiesībā bija tieši tāpat. “Gonka” bija un palika “gonka”. Atslābt nedrīkstēja, vienmēr vajadzēja būt priekšā visiem pārējiem – tas bija galvenais.

Savukārt tas, kādas stratēģijas un taktikas izmantot, – tās jau bija tikai detaļas, nekas vairāk kā detaļas. Kam pietika ar solījumiem un komunikāciju, tiem viņš neko vairāk arī nepiedāvāja – kāpēc gan velti tērēties? Tēriņu pilnīgi pietika, lai uzturētu savas atbalsta komandas.

Atbalsta komandas savukārt bija divas – lielā un mazā. Lielā bija elektorāts, kuram vajadzēja pabalstus, transportu, lētus tarifus un vēl visvisādas “podačkas”. Bija dārgi, bet atmaksājās – un tā jau galu galā nebija viņa personīgā nauda. Un arī tā ne, kuru prasīja mazā atbalsta komanda – visi šie pusparazītu simti un tūkstoši, kuri viņu kaitināja, bet bez kuriem nevarēja iztikt.

Kušakovs lieliski atcerējās to brīdi, kad bija palūdzis Finanšu departamentam virkni skaitļu, no kuriem bez grūtībām varēja izskaitļot – kad tieši pienāks X brīdis. Tas brīdis, kad iestāsies… nē, protams, ne jau nu akurāt bankrots, nē, gandrīz miljona pilsētai bija diezgan pagrūti nobankrotēt.

Taču no viņa viedokļa tas bija gandrīz tikpat slikti – skaitļi rādīja, ka apmēram gadu pēc nākamajām pašvaldību vēlēšanām iestāsies brīdis, kad vajadzēs kardināli samazināt lielāko daļu no viņa elektorāta uzpirkšanas programmām, vienlaikus mēģinot pārstrukturēt pašvaldības uzņēmumu parādus.

Jā, un vēl arī pārdot lielu daudzumu pašvaldības īpašumu, lai kaut cik savilktu kopā galus, celt visvisādus tarifus, samazināt pārvaldes aparātu, līdz ar ko ienākumus un attiecīgi arī lojalitātes pamatu zaudētu simti viņa “atbalsta komandas” pārstāvju…

Sliktākais bija tas, ka no tā visa nebija reālas izejas – tas bija nenovēršami. Varēja atgadīties pusgadu, varbūt gadu vēlāk, bet palīdzēt nevarēja nekas. Kušakovs bija nolemts ar visiem saviem politiskajiem kompanjoniem.

Pat cerība, ka pašvaldību vēlēšanās uzvarēs citi un tos tad arī izdosies uzdot par grēkāžiem, neizskatījās diez cik perspektīvi. Viņš pietiekami labi zināja savus oponentus – lai cik nevarīgi citās lietās, skaļā bļaušanā un vainīgo meklēšanā viņi bija īsti profesionāļi.

Turklāt mērs pietiekami labi pazina arī pats sevi, – lai kādas būtu izredzes, viņš vienkārši nespētu apzināti zaudēt vēlēšanās. Mandātu zaudēšana pagājušajās vēlēšanās, lai arī neko īpašu nenozīmēja no praktiskā viedokļa, viņam bija radījusi gandrīz vai fiziskas sāpes.

Nekad viņam vēl nebija bijis tik grūti atmest smēķēšanu kā šoreiz – pat parasti efektīvie “Nicorette” plāksteri nepalīdzēja, lai gan viņš staigāja, aplipinājies ar tiem no galvas līdz kājām.

Bija tikai viena izeja – nevis gatavoties kritienam, bet spert soli uz priekšu, uz augšu. Uzvarai Saeimas vēlēšanās pašai par sevi nebija nekādas jēgas, to viņa partija “Saticība” bija izbaudījusi jau iepriekš. Taču, ja šoreiz beidzot izdotos sastādīt valdošo koalīciju un pēc tam arī valdību…

Jā, tas viņa mazo problēmu atrisinātu. Protams, galvaspilsēta vienalga nonāktu defolta priekšā, taču tad jau viņa rīcībā būtu visas valsts resursi – un tā bija cita lieta.

Taisnība, šī valsts neizskatījās pēc ilgdzīvotājas, un viņam nebija ne mazākās pārliecības, ka arī viņa bērni dzīvos neatkarīgā Latvijas Republikā. Taču nebija jēgas domāt tik ilgu laiku uz priekšu.

Problēma, kas bija viņa priekšā, prasīja steidzamu risinājumu. Nelaime tikai tā, ka viņam nebija ne brīnumnūjiņas, ar ko šo iespējamo risinājumu īstenot, ne arī kādas pazīstamas fejas, kas šo nūjiņu spētu atnest.

Lai gan… ja tā nopietnāk padomātu… šī taču arī bija tikai “gonka”, nekas cits kā “gonka”. Un normālā “gonkā”, ja nu nepietika ar paša motora jaudu, vienmēr bija visvisādas citas iespējas.

Ne tikai kaut ko jau laikus sarunāt ar citu komandu, bet arī pierunāt uz sadarbību citas komandas pārstāvi, varbūt pat kapteini vai treneri. Un vēl taču bija arī tiesneši – arī tie ne vienmēr bija simtprocentīgi taisnīgi un neuzpērkami.

Jo vairāk Kušakovs domāja, jo cietāka pārliecība radās – iespējas noteikti ir, tās vienkārši ir jāspēj saskatīt. Vai arī radīt pašam.

Romāna „Vara” 22. nodaļa. Nils Kušakovs

Resnais tusnis Durbanovičs, protams, bija reti kaitinošs tips ar visām savām Latgales budža īpatnībām, reindžroveriem, tikpat tusnīgajiem sievišķiem un “konspiratīvajām” mājām un dzīvokļiem. Faktiski visas baumas par viņu nesaskaņām bija patiesas.

Bet tai pašā laikā abi bija kā roka ar cimdu – un tam bija savi iemesli. Kaut kā tā bija sanācis, ka Durbanovičs bija faktiski vienīgais cilvēks pasaulē, ar kuru Nils Kušakovs varēja parunāties pilnīgi atklāti. Nu, okei, gandrīz pilnīgi atklāti. Arī nebija slikti.

Mūsu dienās iespēja atklāti izrunāties bija liela un dārgi maksājoša greznība – vai arī viens no ekstrēmākajiem un riskantākajiem sporta veidiem, ja tā varētu teikt. Desmiti un simti cilvēku par to bija pārliecinājušies uz savas ādas. Gudri ļaudis teica, ka ir tikai viens puslīdz drošs veids, kā izrunāt visnopietnākās lietas, nebaidoties no svešām ausīm, – iepeldēt jūrā pārsimt metrus no krasta un tur arī runāt.

Šajā dīvainajā ieteikumā bija sava dzelžaina loģika – vienīgais objekts, pie kā varēja piestiprināt mikrofonu, šādā situācijā bija gandrīz pliks cilvēks, plus vēl vajadzēja parūpēties par ierakstu iekārtas ūdensnecaurlaidīgumu. Turklāt visi šie tehniskie brīnumi, visticamāk, vienalga izrādītos pilnīgi bezjēdzīgi, – sarunas ierakstīšana bija faktiski nesavienojama ar viļņu čalu.

Bet kāda nu iepeldēšana jūrā vēlā rudenī – Kušakova dzīvē pilnīgi pietika ar maratonu uz paģirām. Nācās apmierināties ar dārgo variantu – sešciparu summu maksājošu čemodāniņu, kurš padarīja neiespējamu jebkādu elektronisku ierīču darbību vairāku desmitu metru rādiusā.

Šis bija salīdzinoši jauns, iegādāts tikai pirms dažiem mēnešiem. Iepriekšējo pilnīgi glupā kārtā bija savākusi Drošuma policija, un labi, ka atradās uzticams partijas biedrs, kurš paņēma vainu uz sevi. Šajā bezgala tiesiskajā valstī cilvēkiem bija ar likumu liegts aizsargāt savas sarunas no noklausīšanās.

Nācās pielāgoties, neko darīt. Vajadzēja pamatīgi investēt tehnoloģiskajos sasniegumos un nedaudz, nedaudz riskēt. Toties varēja runāt gandrīz brīvi, ar sev pierastiem izteicieniem, iztiekot arī bez ikdienas oficiālajā dzīvē apriebušās valsts valodas.

– Nah tevi, Ņiluška, ar visām tavām sarežģītajām lietām un tavu dolbanuju filozofēšanu. Mums ir trīs jautājumi, kas jāatrisina, un tas arī ir viss. Ļoti vienkārši. – Durbanovičs kā parasti kaķi aiz olām velti nestaipīja.

– Nu, nu, davai, pēc kārtas!

– Ir tas mazākais – mums, protams, atkal vajadzēs savas vietas Saeimā, nah. Bet tas ir tas mazākais. Trīsdesmit piecas, trīsdesmit astoņas, nu, kaut vai četrdesmit. Labi, nebūs četrdesmit, bet tas nav svarīgākais, nah. Pat ja mums būtu četrdesmit, tie ujeboki atkal mūs atstās opozīcijā. Un tāpēc arī tas nav tas, kas mums ir galvenais, nah.

– Davai, davai, koļījies, Jaņis! – Kušakovam šķita, ka viņam ir pietiekami skaidrs, uz ko velk Durbanovičs, bet labāk bija, lai tas tiek izteikts skaidri un nepārprotami.

– Labi, labi. Tātad, lai mēs šoreiz dabūjam to, kas mums pienāk, un beidzot veidojam valdību, mums vajag vēl vienus ar drošām divdesmit, divdesmit piecām vietām klāt. Ne mazāk, bļa. Labi, astoņpadsmit sliktākajā gadījumā. Tad mēs taisām koalīciju, visu godīgi, nah, vienkārši ahujenna godīgi sadalām, un viss ir čikiniekā.

– Elementāri, Janka, tu mums kā tāds Ādolfs, bļa, ar visu savu Barbarosu… – Cik gan ilgi varēja runāt pašsaprotamas lietas?

– Jā, tikai tāds mazais sīkums – kur šos te ar divdesmit, divdesmit pieciem mandātiem dabūt? Atkal vēlēšanas būs garām, atkal visi šitie vibļadoki paziņos, ka viņi ir ahujennie latvieši un ar mums viņiem nav nekādas darīšanas. Un viss, sosi huj!

Jā, to Kušakovs ļoti labi zināja – tā tas bija noticis iepriekš, tā, visticamāk, notiks arī šoreiz. Rīga bija viņējā. Nekāda rakstiska vienošanās par to nebija slēgta, taču – jā, Rīga bija viņējā, tur neviens nopietni netaisījās līst iekšā un traucēt viņam dzīvot. Toties ceļš uz varu valstī viņam un viņējiem bija neglābjami liegts.

Ja vien kaut kādā veidā neizdosies lauzt spēku samēru, vēlēšanas paies un atkal visi “latviskie” spēki, lai cik pretrunīgi būtu visās jomās, ņems un apvienosies tieši uz šī te smieklīgā “latviskuma” pamata. Un tad tos četrus gadus dzīvos kā trīs lopiņi no fabulas, tomēr kaut kā kopā sadzīvos.

Savā ziņā Kušakovam tas pat bija izdevīgi – vajadzības gadījumā vienmēr ar kādu no lopiņiem varēja individuāli vienoties. Bet izskatījās, ka Durbanovičam šoreiz bija citas domas un citi plāni. Lieeeeeli plāni.

– Ņil, tā nevar turpināties mūžam! Nevar, bļa! Tā vienkārši nav taisnīgi. Ja viņi līdz šim ir varējuši vienoties, tad šoreiz jāatrod risinājums, lai viņi vienoties nespēj, bļa! Lai, nah, mēs viņiem esam pieņemamāki nekā viņi viens otram! Viss! Ir jārada apstākļi, lai viņi nespēj savā starpā vienoties! Un viss kārtībā!

Durbanovičs acīmredzami bija zirgā un nokāpt netaisījās.

– Padomā, bļa, Ņil! Tas ir pilnīgi iespējams! Oligarhu lieta, bļa, tādā ziņā bija vienkārši lieliska. Labi, par to mēs tagad detaļās nerunāsim, ja nu biedrs majors klausās, nesagādāsim viņam to prieku. Bet principā, Ņiluška! Mums vajag izdomāt, kā nepieļaut, lai viņi vienojas. Radīt apstākļus, lai viņi nespētu vienoties. Un, ja nespēs, tad vienu no viņiem mēs varētu paņemt. Jautājums tikai – kuru, bļa? Kurš ir vājais posms?

Te beidzot Kušakovam bija, ko teikt. Par šo tēmu viņš jau iepriekš bija domājis – un ne tikai domājis vien.

– Redzi, Janka, tu jau pat nezini, kas šoreiz sanāks ar vēlēšanām. Okei, stulbie nacionāļi būs, viņiem ir viņu elektorāts–hujelektorāts, padsmit vietas dabūs. Tad būs durašisti–Sviķisti, ko viņi dabūs, hujviņzina. Un tad zaļzemnieki un varbūt vēl kāds, kaut kādi reģionāļi vai kas – nu kas to tagad var pateikt, kā kārtis saliksies. Varbūt pat vecie jaunie jenoti pieciem procentiem tiks pāri. Un tad būs liela jezga!

– Jā, Ņil, bļa, tieši tā! Tad būs liela jezga, un mums būs lielāka iespēja ar kādu vienoties.

– Nu, bet ar kuru to domā tā vienkārši vienoties? Ar zaļzemniekiem? Jā, viņi visu vienmēr rēķina. To–sjo, šurpu turpu, nauda, izdevīgums, amati, fondi. Bet šoreiz? Viņi taču ir pat oficiāli nosolījušies, ka pēc vēlēšanām ar “Saticību”, nah, nekādā gadījumā.

– Nuuuuu, Ņiluška, ko tu te mani smīdini. Zini, cik cilvēkus Embergs mūžā ir uzmetis? Domā, viņš ar Figmani, Tuklavu, Klučinski un pārējiem arī savus stulbos vēlētājus neuzmetīs, ja vajadzēs?

– Nezinu, nezinu… – Kušakovs patiešām ļoti šaubījās, vai ar zaļzemniekiem kaut kas var sanākt. Nē, sanākt, protams, varēja. Par to, ka teorētiski viņi būtu gatavi sadarboties, šaubu nebija. Jau pašlaik bija virkne jautājumu, kuros viņi spēja sadarboties pat izcili labi.

Bet šitā – visu acu priekšā? Tas varētu izmaksāt ļoti dārgi – gan naudā, gan amatos, gan ietekmē. Ja vispār būtu nopērkams. Skaidrs, ka pretī Embergs gribēs arī kādus lielus kumosus Rīgā, bet te jau tāpat viss bija kā anekdotē – visu ir daudz, bet visa ir maz.

Durbanovičs gan, izskatās, zināja.

– A tu, Ņil, vēl par ko citu padomā, bļa! Atceries – vēl ir tāda Sviķe ar Durašu un savu kompašku! Ko, grandiozais politiķi, ko, a?

Kušakovs patiešām bija izbrīnīts – lai nu ko, bet šos trakos, kuri spēja tikai rīkot cirka izrādes domes sēdēs, viņš gan par iespējamiem sadarbības partneriem neuzskatīja.

– Ko acis boli, Ņil, a? Tur, bļa, ir daudz prātīgu cilvēku, kuri nekādus solījumus nevienam nav devuši, bet uz visu ko ir gatavi. Galvenais – ja mēs tur uzliekam uz pareizajiem cilvēkiem, viss kas var notikt. Tu ko domā – pēc vēlēšanām viņi Mordānu neizēdīs? Izēdīs, droši izēdīs vienkārši nah – bija un, pšik, nav virs izcilā politiķa Mordāna. Varēs atkal staigāt pa pasauli ar pastieptu roku, raudāt un mēģināt dibināt jaunu partiju.

– Un pēc tam, Ņil, būs jautājums – vai trakā Sviķe izēdīs biznesmeni Durašu vai atkal otrādi? Zini, es varbūt pat liktu uz trako Sviķi – nemaz tik traka viņa reizēm nav, kad pašai kaut ko vajag. Un viņas vīriņš ir pavisam prātīgs, nah. Daudzās lietās pat ļoti prātīgs.

Izskatījās, ka par šo tēmu Durbanovičs bija kārtīgi pasmadzeņojis.

– Durašam gan ir biznesiņi ar SABa Sarānu, bet tas nekas, Sarānam ir biznesiņi ar daudziem. Tur nekādu problēmu nebūs, viņš ar jebkuru var vienoties. Būs interesants piedāvājums – uzmetīs Durašu, nebūs – neuzmetīs. Un otrādi. Tur cilvēki ir vienkārši, nah.

Izklausījās nu jau pārāk skaisti. Parasti Durbanovičs bija ļoti praktiski un loģiski domājošs, bet šoreiz, kā gudrajā grāmatā bija rakstīts, Ostapa poņeslo.

– Stop, stop, stop, Janka. Tas viss ir ahujenna skaisti, bet kā tu to domā īstenot? Par ko viņi, tavuprāt, sastrīdēsies un nevarēs vienoties? Oligarhu lieta ir cauri, nav vairs tādas. Izdomāt jaunu – vot, gribētu es redzēt, ko tu tur izdomāsi. Un vienoties ar kādu no šitiem te – ko tu viņiem vispār vari piedāvāt?

Bet apturēt “Ostapu” vairs nebija iespējams.

– Viss būs zajebis, Ņiluša, ja vien tu izpildīsi to, kas tev sen būtu bijis jāizdara. Viss man būs – idejas būs, cilvēki būs, vienošanās būs. Tikai tāds sīkums – naudiņa, Ņiluša, naudiņa! Kur ir naudiņa, ko? Piķis kur? Viss ir vienkārši, Ņiluša! Divi miljoni! Mums ir vajadzīgi divi miljoni tehniskiem izdevumiem – un viss būs! Bet kur ir, bļa? Kāda jēga no tevis un visiem taviem domes liekēžiem, ja jūs to nespējat sagādāt? Ko tu domā – mēs tādus Durašus un Sarānus par skaistām acīm dabūsim, ko? Idejiskos atradis, ne, bļa?

Protams, Kušakovam viss bija skaidrs. Ne pirmo gadu viņš te dzīvoja un strādāja. Visu zināja, visu saprata. Bet ar naudu tiešām bija problēma. Jo lielāka nauda, jo lielāka problēma bija ar tās dabūšanu. Un ar katru gadu gāja aizvien grūtāk un skarbāk.

Visās galvaspilsētas struktūrās ienākumu shēmas sen bija atstrādātas, bet izdevumi bija vēl lielāki un tikai auga. Neviens vairs neko par velti darīt negribēja, un visi, kas tā vai citādi shēmās bija iesaistīti, par līdzdalību prasīja aizvien lielāku daļu paši sev. Ne vairs kauna, ne goda.

Vārdu sakot, naudas mašīna lāga nestrādāja. Vajadzēja nopietni piesargāties, no daudzām shēmām vajadzēja atteikties. Viņi ļoti bija cerējuši nopelnīt uz kopā ar „CBLV” īpašniekiem sadomātā, no rīdzinieku viedokļa izcili bezjēdzīgā “kapu tramvaja” projekta rēķina, bet izskatās, ka bija apčakarēti, abi pusžīdbaņķieri tikai kaut ko solīja un solīja.

Un divi miljoni – tas bija daudz, ļoti daudz. Valsts varbūt arī plauka, ekonomika auga vismaz statistikas atskaitēs, bet cilvēku, kam reāli bija pietiekami liela nauda un kuri varēja to ieguldīt un tērēt, kā vēlas, kļuva aizvien mazāk. To vienādi labi zināja gan Durbanovičs, gan Kušakovs.

– Ņiluška! – Durbanovičs ierunājās tajā īpašajā balsī, kad jebkādi iebildumi bija jāpatur pie sevis. Omulīgais tusnis ar visiem saviem “nahvārdiņiem” pazuda kā nebijis. – Es visu pārējo izdarīšu, bet naudiņu tu man atnes! Mums, nevis man! Nezini, kur iet? Ej uz bankām! Tām, kur vēl ir tie, kas ir īstie naudas īpašnieki. Tiecies, runā! Nepārpūlēsies, neuztraucies! Cik tad nu viņu ir palicis. “CBLV”, “Austrumu banka”, tad vēl Melokoņa kabatbanciņa. Ej, Ņiluška, un neboli actiņas, šī taciņa tev ir iestaigāta…

Nu, un ko te varēja iebilst? Viņi viens otru pazina sen un labi un zināja viens par otru daudz kā tāda, ar ko publiski lielīties labāk nevajadzēja. Durbanoviča teiktais par iestaigāto taciņu nebija nekāds joks. Kušakovs nolemti nopūtās – nāksies vien atkal nedaudz pazemoties. Kopējās lietas vārdā, protams.

Romāna „Vara” 58. nodaļa. Nils Kušakovs

Tā to sauca visos laikos – jaunības muļķība, kas beidzas labāk, nekā varēja domāt. Tieši tās dēļ Kušakovs nu jau krietni daudzus gadus bija situācijā, kad, uzzinot kaut ko ļoti, ļoti neikdienišķu, viņam vajadzēja paņemt jaunu tālruņa priekšapmaksas karti, ievietot to nejauši izvēlētā lombardā par piecīti nopirktā telefonā, aizsūtīt īsziņu uz numuru, kas bija iegravēts viņa atmiņā, tad sagaidīt atbildi un rīkoties.

Par vietējiem tā saucamajiem specdienestiem viņš īpaši neuztraucās. Atlika tikai ievērot dažus elementārus drošības noteikumus, un viss bija labākajā kārtībā. Ja viņiem būtu bijis kaut mazākais formālais iemesls nepagarināt viņa valsts noslēpuma pielaides darbības termiņu vai, vēl labāk, to atņemt, tas jau sen būtu ticis izdarīts. Bet, redz, nebija – ne iemesla, ne pat iegansta. Vajadzēja tikai nedaudz piesargāties, un viss

Protams, viņš arī nebija nekāds krievu vai vēl nezin kāds spiegs. Nekad tāds nebija bijis. Vienkārši… lai gan nē, tas nebija pavisam vienkārši. Visam pamatā bija atgadījums jau pirms krietni daudziem gadiem, kad vienā no pirmajiem ārvalstu komandējumiem viņam kaut kā pilnīgi nejauši bija paslīdējusi kāja. Paslīdējusi tik pamatīgi, ka no rīta viņš pamodās nebūt ne viens, turklāt izrādījās, ka… nu, labi, lai nu paliek…

Tas vēl nebūtu nekas, džentlmeņi šādas lietas atstāj skapī. Taču pāris mēnešus pēcāk labākajās banālu spiegu romānu tradīcijās pie viņa ieradās pieklājīgs cilvēks, kurš izlika uz galda kaudzi bildīšu un tikpat pieklājīgi ieminējās, ka esot arī video un kas tik vēl ne. Protams, neesot nekādas vajadzības izjaukt Kušakova kunga laulību, ja vien…

Kušakova kunga laulība gan izjuka tāpat – sākumā pirmā, tad arī otrā. Taču arī pēc tam neuzmācīgo sadarbību ar lielās kaimiņzemes – nu, protams, kurš gan cits mūsu dienās varēja strādāt tik primitīvi! – dienestu viņš pat nedomāja pārtraukt. Pat ja būtu tāda iespēja. Nekādas lielās pūles vai ieguldījumus tā neprasīja, arī nekādi baisi valsts nodevības akti viņam nebija jāveic. Nudien nebija tā, ka Kremlim tik trakoti interesētu katrs te atskanošais pirdiens.

Šis tas, protams, reizēm bija jānoskaidro, reizēm jāizdara, bet reizēm vienkārši jānoziņo. Kā šoreiz. Lai gan šī reize bija īpaša – Kušakova “draugs”, kā viņam pašam patika saukties un pret ko Kušakovam nebija nekādu iebildumu, gribēja satikties, jo uz dažām dienām bija ieradies Rīgā. Protams, ne jau Kušakova personas dēļ – acīmredzot apmetņa un kinžala pasaulē notika kaut kas tāds, kā dēļ viņa klātbūtne šeit bija vajadzīga.

Patiesībā viņš šeit parādījās diezgan reti. Kušakovs, lai gan zināja to vārdu un uzvārdu, ar kādu “draugs” bija pazīstams vēstniecībā, tā arī nekad nebija sapratis, vai viņam tur vispār skaitījās kāds oficiāls amats. Ticamākais, ka ne – vietējiem tizlajiem dienestiem par prieku “oficiālie” spiegi bija nolikti acu priekšā, kamēr īsto darbu darīja tādi kā Kušakova “draugs”.

Komunikācijai ar “draugu” citādi nebija ne vainas, taču Kušakovs varēja vai galvu likt ķīlā, ka viņš bija maskavietis, turklāt nezin kurā paaudzē. Tikai maskavieši bija tik netīši augstprātīgi, tik iedomīgi, tik nevērīgi pret apkārt notiekošo, kas tieši neattiecās uz viņiem pašiem un viņu nodarbēm. Un tam nebija nekāda sakara ar darbības jomu.

Jā, un vēl arī tik familiāri parupji pret visiem tiem, kas atradās uz zemāka sociālo kāpņu pakāpiena. Bet varbūt tas tomēr bija visnotaļ racionāli un rūpīgi pārdomāti? Kāds kārtējais čekistu paņēmiens, lai “klientam” neuzkrītoši atgādinātu, kas šeit ir kas? Nu, kāda starpība – lai vai kā, šodienas komunikācija nebija izņēmums.

– Sveiciens, Ņiluška, kā dzīve, kā politika, kā ģimene? Skatos, ka jūsu mazā valsts manas prombūtnes laikā tāda pati vien ir palikusi, bet cilvēku atkal ir krietni mazāk. Kas tad te mums pretosies, kad galu galā sadomāsim jūs atkal iekarot, hahaha? – “Draugs” acīm redzami bija labā omā un pat nedomāja to slēpt. – Bet interesanti cilvēki joprojām ir palikuši. Pakomunicēju, piemēram, ar vienu ļoti augstprātīgu pavecu kundzi no jūsu elites. Vai kā nu jūs, Ņiluška, to saucat. Tīrais brīnums, tīrais brīnums, un šitādu jūs veselus astoņus gadus pacietāt…

Kušakovs pacietīgi gaidīja – šo “barina” tukšmuldēšanu viņš zināja, tā bija kaut kas rituālam līdzīgs. Trīs, piecas, augstākais, desmit minūtes – un tad arī būs pienācis laiks parunāt par lietu.

Tā arī bija – vēl dažas minūtes “draugs” apliecināja savu izcilību Ēzopa valodā, bet tad pēkšņi kļuva bezgala konstruktīvs un lietišķs.

– Redzi, Ņiluška, kas par lietu. – Uzrunu viņš pat nedomāja mainīt, lai gan labi nojauta, ka lielās pilsētas mēram un pazīstamajam nopietnajam politiķim tā galīgi nevarēja iet pie sirds. – Tu laikam nevari noliegt, ka pēdējos gados tev ir bijusi tīri laba dzīve.

Jā, nudien, pārmērīga rijība nebija Kušakovam raksturīga. Viņš zināja mēru un ar patiesu izbrīnu noraudzījās, kā citi to nespēj – gan viņa paša partijā, gan citās.

– Vēl vairāk, Ņiluška. Atceries, kā tu pirms gada atnāci un šņaukājies – tā un tā, būs jaunas vēlēšanas, bet mūs atkal neviens koalīcijā neņems. Kā tādus spitālīgos. Atkal viņi visi savā starpā vienosies un iztiks bez mums. Kā pēdējos nezin cik gadus. Tak atceries, ja?

Nu, protams, tādas lietas nevarēja neatcerēties. Vai šī palīdzība bija vai nebija noderīga, tas būs redzams tikai rudenī, – bet nevarēja noliegt, ka tā noteikti bija radoša un interesanta. Ja Kušakova paša stulbeņi uz ko tādu būtu spējīgi, viņš noteikti padalītos šajā pieredzē, – bet kur nu no viņiem sagaidīt ko tādu.

“Draugs” toreiz bija formā – un izbrīnīja Kušakovu ne pa jokam, kaut viņa piedāvātais risinājums patiesībā bija vienkāršs kā mazais vienreizviens. Vienkārši vajadzēja, lai “viņi” nespētu vienoties. Radīt attiecīgus apstākļus – vai nu lai viens otru ilgstoši noķēza tā, ka pēcgarša paliek uz gadiem, vai arī lai viens par otru vēlētājiem sasola tā, ka pēc tam ir neērti mēģināt tomēr strādāt kopā…

Kušakovam gan bija mazas aizdomas, ka “draugs” tomēr īsti labi “neķer” Latvijas politisko realitāti: ja vajadzēja vienoties par naudu un varu, jā, pat vienkārši par esošā stāvokļa saglabāšanu, vietējie politiķi bija gatavi uz pilnīgi visu. Nekādi pagātnes pāridarījumi un nekādi “principi” tur nevarēja stāvēt ceļā.

Pēdējos simt gadus aborigēni to vien bija darījuši kā vienojušies ar visiem, ar ko vien tas bija šķitis kaut kripatiņu izdevīgi. Un tad nu tagad viņi pēkšņi saņemsies un atcerēsies kaut ko par vēlētājiem sadotiem solījumiem un ko tik vēl ne? Nu, nu…

Jā, bet risinājums vienalga bija radošs un interesants. Tas, ko vēlāk nosauca par “oligarhu sarunām”, – faktiski kaudzīte zibatmiņu ar noklausītu sarunu ierakstiem, kuras no Korupcijas apkarošanas biroja bija aizplūdušas tā vadības lielo nesaskaņu laikā –, pie Kušakova bija nonācis pilnīgi nejauši.

Labu laiku nevienam nebija skaidrs, ko ar tām īsti iesākt. Ne tikai tāpēc, ka visu šo simtiem stundu garo murgu vajadzēja noklausīties, atsijāt un uzlikt uz papīra, – un tas prasīja pamatīgus resursus, turklāt nevarēja arī pie darba pielikt kuru katru indivīdu no ielas. Nē, te derēja tikai pārbaudīti, muti turēt spējīgi kadri.

Vēl svarīgāk bija – ko tad tālāk? Visiem, kas ar šiem ierakstiem iepazinās, bija viens un tas pats viedoklis – ja “Saticība” nāks klajā ar visiem šiem atmaskojumiem, politiskā elite roku rokā ar “neatkarīgajiem” medijiem to vienkārši noraks. Paziņos, ka politiskais pasūtījums, ka mēģinājums uzsildīt vecu zupu utt. Vārdu sakot, nevis efekts, bet defekts.

Tad parādījās “draugs” ar savu, tā sacīt, “skatu no malas”: tas acīm redzami ir tīri latviešu tusiņš, nu lai tad arī viņi paši savā starpā ņemas –kā mērkaķu bars, kura centrā kāds iemetis banānu. Atrodi, Ņiluška, kādu īpaši centīgu un stulbu mediju, pamet tam banānu, un tu redzēsi, kas būs. Paši viņi to nolobīs, paši sagatavos, paši servēs un cīnīsies līdz pēdējam, lai pierādītu savu taisnību, – pat tad, kad viņiem sāks parādīties aizdomas, vai tik kāds viņus drusku neizmanto.

Kušakovs gan bija iebildis, ka cita starpā sarunās parādās arī pāris “savējie”, bet “draugs” šīs bažas atslaucīja malā ar vienu rokas vēzienu – nu lai taču ir! Tas taču taisni labi! Nekā nopietna par “jūsējiem” tur nav – it īpaši jau uz kopējā fona. Tā ka viss būs labi – visi sakausies, viens otru izlamās, un noteikti daži to tomēr nespēs sagremot līdz pat vēlēšanām. Nu, un tad jau būs tava lielā iespēja! Tehnisko pusi mēs nodrošināsim – ir iespējas. Pametīsim attiecīgajam medijam tā, ka tam ne mazākās šaubas neradīsies…

Kā tur šoreiz būs ar to “lielo iespēju”, Kušakovam bija pamatīgas šaubas. Tik ļoti vajadzīgie līdzekļi, “pateicoties” svoločam Kuseļņikovam, tā arī nebija sameklēti, bet laiks lidoja vēja ātrumā. “Draugam” ko tādu bija prasīt veltīgi. Jau sadarbības sākumā bija kļuvis pilnīgi skaidrs, ka sadarbība ietver visu ko, tikai ne naudu. Nav Kremlim naudiņas tādiem kā mēs, “draugs” bija paziņojis ar žilbinošu smaidu, Kremlis ir gatavs tikai ņemt, bet ne dot.

– Labi, ka atceries, Ņiluška. Tu redzēsi, viss būs labi. – Aha, skaidrs, arī šoreiz Kremlim kaut ko vajadzēja. Pirms tam parasti tika uzskaitīti padarītie labie darbi. – Atceries taču – arī ar “Krievijas Vienotības” līgumu mēs tev palīdzējām. Tev tas tā traucēja, tā traucēja – un vai tad tava vajadzība neguva atsaucību? Guva, protams. Tagad tev ir pienācis laiks kaut ko izdarīt lietas labā.

Tātad, Ņiluška, mums te stāsta, ka jums ir bijis tāds slavens vēsturnieks uzvārdā Kronis. Izcils cilvēks acīmredzot, tikai nenovērtēts. Vismaz pirms nāves ne, tā jau tas dzīvē gadās. Tagad viņš ir miris, bet kaut kur kaut ko ir atstājis. Nekas precīzi nav zināms, tikai tas, ka… Es izteikšos tās pašas jūsu augstprātīgās lēdijas vārdiem – “dokumenti, kas var ļaut un pat likt apšaubīt pašu Latvijas valsts pastāvēšanas pamatotību”.

– Protams, Ņiluška, mums nav nekādas intereses, lai ar jūsu leļļu valstiņu kaut kas notiktu, ir labi, ka tāda pastāv un ir tieši tāda, kāda tā ir. Bet, ja šādi dokumenti tiešām pastāv, tad labāk, lai tie stāv pie mums. Tā drošāk. Un, ja kas, nu, piemēram, ar taviem krievvalodīgajiem vēlētājiem, Ņiluška, kaut kas atgadās, mēs vienmēr varam šādu dokumentiņu izvilkt un paklusām, tā pavisam diskrēti pavicināt. Jā, un palūgt uzvesties pieklājīgāk!

(..)

Tik niknu viņš “draugu” sen nebija redzējis. Ja vispār kaut kad. Smieklu lēkmes māktais jautrībnieks bija pazudis, un vietā bija cilvēks, kura aukstā, cietā balss iedvesa bailes. Jā, tieši bailes.

– Man jums, Kušakova kungs, laikam kaut kas tomēr jāpastāsta. – Arī uz “jūs” viņš pie reizes bija pārgājis. – Lai jūs gan sevis paša, gan arī mūsu, kā es joprojām ceru, auglīgās un ilgās sadarbības vārdā šo to saprastu un turpmāk netērētu ne savu, ne manu laiku, stāstot dažādas blēņas.

Kušakovam atlika tikai klusēt un mirkšķināt acis cerībā, ka viņš neizskatās kā par kazlēnu pārvērstais brālītis, kurš padzēries no nepareizās peļķes.

– Pirmā lieta, Kušakova kungs. Man to jums nevajadzētu stāstīt, bet nu labi. Pieņemiet zināšanai – mēs pēc definīcijas vienmēr labāk zināsim, kas pie jums notiek. Gan tāpēc, ka šo to mēs vadām, gan tāpēc, ka… jūs ko, Kušakova kungs, patiešām domājat, ka esat mums tik vienreizīgs un nebijis, un unikāls, un kāds tik vēl ne?– Nē, Kušakova kungs, neesat vis. Tas, ka jūsu stulbie aborigēnu mediji uzskata jūs par galveno Kremļa pakalpiņu un ziņu pienesēju, nenozīmē, ka tā arī ir. Jūs esat noderīgs tāpēc, ka jūsu amats ir visiem redzams. Jūs novēršat uzmanību – ne tikai publikas, bet arī jūsu valstiņas smieklīgo drošības dienestu, kā viņi sevi nedaudz paradoksāli sauc.

– Neko jūsu amats nespēj mums dot. Vismaz lielos vilcienos neko – tāpat kā jūs šajā amatā. Jau pēc definīcijas šajā amatā nekādi lielie noslēpumi nav pieejami – kaut kas no tādas informācijas, kāda mums patiešām reizēm ir vajadzīga. Un pat, ja būtu, ne jau jums to kāds izsniegtu. Jums, par kuru visi domā – re, Kremļa prostitūta… Tak nesmīdiniet.

Kušakovs norija siekalas. Šis jau bija aizvainojoši, bet neizskatījās, ka šis būtu īstais brīdis, lai “draugam” aizrādītu. Nācās norīt reizē ar siekalām.

– Jūs, Kušakova kungs, dzīvojat valstī, kura ir vismaz tikpat korumpēta kā mūsējā. Turklāt mūsu valstī vismaz ir konkurence – pie mums cilvēki ir gatavi viens otram rīkli pārgrauzt, lai pakāptos uz augšu. Jā, arī mūsu dienestos. Bet pie jums… pie jums viņi reizē ir korumpēti un nespējīgi. Ellīgi labs salikums, es jums teikšu. No mūsu viedokļa, protams.

– Mēs pie jums varam paņemt un noskaidrot visu, kas vien vajadzīgs. Pat īpaši neiespringstot. Ko jūs domājat – kāpēc igauņi jau noķēruši nezin cik “krievu spiegus”, kā viņi tos paši sauc, bet jūsējie… Tāpēc, ka jūsējiem idiots balstās uz idiota, idiotus komandē un no idiotiem pieņem komandas. Beigu beigās mums pašiem nākas jums izsniegt kādu idiotu, lai jūsējiem būtu iespējams atskaitīties – re, re, paskat tik, ko mēs noķērām, dodiet mums medaļas un prēmijas!

Kā ar to stulbo dzelzceļnieku. Toreiz, kad tika lemts, atdot viņu vai piemeklēt ko labāku, bija cilvēki, kas jūsu zemi un jūsu dienestus nepārzināja pietiekami labi. Viņi teica – nē, tas neies krastā, tā nevarēs. Kurš katrs majors pie viņiem pateiks – tā taču ir ļipa, tā ir podstava. Divdesmit pirmajā gadsimtā par spiegu pasludināt cilvēku, kurš sūta – turklāt pa parastu e–pastu! – uz Krieviju informāciju par vilcienu pārvietošanos! Nē, nē, viņi taču momentā sapratīs, ka tās ir blēņas, mums vajag noziedot kādu nopietnāku…

Jā, protams, Kušakovs bija lasījis par šo pirmo “īsto Krievijas spiegu”. Protams, tas bija labāk nekā spiegošanu piešūt pajolīgam ebreju revolucionāram par to, ka viņš tirdzniecības centrā domīgi skatījies uz trepēm, kādas pēc tam divi citi duraki izmantojuši, lai iekāptu bezgala svarīgajā Latvijas armijas bāzē – tajā pašā, kur no otras puses sēņotāji regulāri iemaldījās dučiem un kāliem. Bet nu vienalga neko pārliecinoši tas neizskatījās – vismaz no viņa redzes viedokļa.

– Tā viņi teica, Kušakova kungs. Bet es viņiem – blēņas, jūs nezināt reālijas! Latvijas dienesti un mediji, un vispār publika – tā visa ir tik smieklīga publika! Tāda pati kā voroņežieši. Nepūlieties, nekaisiet cūkām priekšā pērles! Atdodiet viņiem to pašu dzelzceļnieku – un viņiem pietiks! Gan jau vēl kaut kādiem Drošuma policijā medāļus piekārs un prēmijas izsniegs! Un tā arī būs, Kušakova kungs, tā arī būs…

“Draugs” vienā malkā iztukšoja ūdens glāzi un turpināja.

– Un tā tas viss notiek, Kušakova kungs. Viduslīmenī mums ir tieši tik daudz cilvēku, cik mums vajadzīgs. Bet augstākajā līmenī… ko, tiešām gribat zināt, kāpēc par šiem dokumentiem, kurus es jums pieminēju un kuru pastāvēšana jums “radot šaubas”, mums nav nekādu un ne mazāko šaubu. Es jums pastāstīšu – lai jūs novērtētu, kādi idioti pie jums rūpējas par jūsu tā sauktās valsts drošību.

– Tātad – iedomājieties situāciju, Kušakova kungs. Jums ir tāda visu traki cienīta izbijusi valsts vadītāja. Nu traki cienīta. Bet nerunāsim par viņu pašu, bet par elementārām tehniskām lietām. Viņai ir telefons. Pie viņas atnāk ciemos cilvēks, izmanto brīdi, kad kundzes nav klāt, un pārdesmit sekundēs izdara tā, ka viņas telefons sāk kalpot ne tikai viņai vien.

– Tālāk… tālāk kundze iet uz SABu. Iestādi, kas sargā pašus galvenos jūsu valsts noslēpumus. Tā viņi paši par sevi domā un visiem stāsta. Pārbauda, pielaides izsniedz. Bet, redziet, SABā valda kungs, kuram pret eksprezidentes kundzi ir jūtas. Nu, ne tādas jūtas, protams. Bet viņš ir bijīgs, pieklājīgs, pateicīgs par izlīdzēšanu kaut kad nesenā pagātnē.

– Nu, un kundze atnāk uz SABu. Šis kungs tak neuzdrīkstēsies pārbaudīt viņas somiņu, dzīt caur metālmeklētāju, atņemt telefonu uz sarunas laiku. Nē, nekādā gadījumā, nemūžam, viņš ir pieklājīgs. Un stulbs, nemaņā stulbs. Viņš ar kundzi runā, izstāsta to, ko vispār nevienam nedrīkstētu stāstīt, bet telefons kundzes somiņā to visu tālāk stāsta mums…

Kušakovam nebija ne mazāko šaubu, ka tieši tā arī ir bijis. Lai cik neviennozīmīga būtu viņa paša situācija, gandrīz vai kauns sametās par savas valsts idiotiem.

– Lūk, Kušakova kungs, kā mēs tik precīzi zinām, kādi dokumenti kaut kur varētu būt. Un ne jau tā jūsu atnestā smieklīgā runa – to jūs, atvainojiet, varat saritināt un iebāzt… nu, pajautājiet savam ārlietu ministram Pinkēvičam, kur tieši, viņš ir speciālists…

Nu, ko gan te varēja piebilst? To visu Kušakovs arī tāpat vairāk vai mazāk zināja, vienīgi stāsts par Vīģes–Treibergas – nu, kura gan cita? – nozombēto telefonu bija pārsteidzošs. To, ka Mīzīša kantoris var uzvesties tik nejēdzīgi, viņš tomēr nebija iedomājies. Skaidrs, no kurienes “draugam” ziņas par visiem Kroņa papīriem un šī kaitinošā pārliecība.

Viņam jau dodoties prom, “draugs” atmaiga un jau gluži citā balsī izmeta:

– Jā, starp citu, Ņiluška, jums pašam vai jūsu partijai taču “CBLV” bankā nekāda naudiņa nestāv, ne? Nu, ja gadījumā stāv, varbūt labāk izņemiet, man tā šķiet. Jau tāpat par savu, hahahahahahaha, artefaktu būsiet iztērējies. Un tagad vēl… Nu, nekas jau vairāk, vienkārši lielas pārmaiņas gaisā, tā ka novērtējiet padomu!

Kušakovs nemaz nemēģināja vēlreiz sākt izteikt šaubas. Jo vairāk, ka tādus padomus nedeva tāpat vien...

Romāns „Vara” jau sen ir izpārdots, savukārt jaunais trilleris „Nauda” vēl ir iegādājams Latvijas grāmatnīcās.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Gurķi

FotoŠis raksts ir domāts tiem, kas saprot lasīto un izdara pareizus secinājumus. Tie, kam viss ir skaidrs, zināms, un arī tiem, kas ir patiesība pēdējā instancē, iesaku tālāk nelasīt. Raksts domāts domājošiem, meklējošiem un galvenais – darošiem.
Lasīt visu...

21

Juku laiki Rīgas domē

FotoJāņi nosvinēti, un ir pietiekami daudz laika atkal pievērsties politiskajiem šoviem. Saeimas deputāti izbauda godīgi nopelnītās brīvdienas un arvien retāk parādās televīzijā un radio. To nevar teikt par Rīgas domes politiķiem, kuri ir nokļuvuši sev neierastā situācijā – tiem jau atkal nākas lemt par nākamo Rīgas mēru.
Lasīt visu...

21

Uzspēlēsim konkursu

FotoMaija beigās Latvijas Nacionālais teātris sadarbībā ar Nacionālās mākslas atbalsta fondu  izsludināja pilna apjoma lugu ideju “makšķerēšanas” konkursu, vēloties teātra repertuārā iekļaut jaunākos Latvijas autoru darbus. Konkurss paredz arī naudas balvas.
Lasīt visu...

21

Postcilvēku logoss un atavisma dumpis

FotoŠis teksts ir domāts cilvēkiem. Tāpēc lietoju cilvēkiem saprotamus vārdus arī tajos gadījumos, kad tiek aprakstīts kaut kas pilnīgi pretējs cilvēku rīcībai. Tas attiecas uz jēdzienu “logoss”. Uzdrošinos šo jēdzienu attiecināt uz postcilvēkiem, lai viņu pazīmes kompleksi asociētu vienā vārdā.
Lasīt visu...

21

Līgo svētkus gaidot

FotoLatvieši pēc savas attieksmes pret tautību daloties trīs grupās. Pirmā grupa uzskata, ka esam maniakāli pārņemti ar savu mākslīgi konstruēto unikalitāti, otrā – ka piedzimt par latvieti esot tas pats, kas izvilkt lielo laimestu loterijā, bet trešajai par savu tautību mainās atkarībā no viņu emocionālā stāvokļa.
Lasīt visu...

15

Vienotības Kariņš un KGB boss Andropovs: negaidītas līdzības

FotoSaprotams, ka gadiem ilgi ar manipulatīvām viltus ziņām apdullinātu labticīgo “Vienotības” vēlētāju šāds salīdzinājums varētu šokēt. Vēl pirms gada kāda oligarha ilgstoši uzturēts laikraksts īsteni ziemļkorejiskā veidā jūsmoja, drukājot savā avīzē ar trekniem burtiem: “Tieši smaids Kariņu padara līdzīgu eņģelim.” Jā, tā nav rūgta ironija vai sarkasms, katrs, kurš māk lietot meklētājprogrammu “google”, ātri atradīs lielā Latvijas medijā šo trulo propagandas piemēru.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Dzīvesbiedru likums – kāda jēga?

Kāpēc es priecājos, bet nelecu no sajūsmas gaisā par Dzīvesbiedru likuma projektu? Īsi un konkrēti – tas ir pilnīgi bezzobains attiecībā...

Foto

Kas traucē latviskajām partijām pārņemt varu Rīgas domē? Atbilde: latviskajām partijām traucē... latviskās partijas

Saskaņas un GKR kontrole pār Rīgu izgaisusi nedēļas laikā pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām,...

Foto

Mēs esam īpaši, un mūsu situācija ir īpaša, samaksājiet mums, un raudzīsimies uz priekšu

Pēdējo dienu laikā sabiedrībā, tostarp sociālajos medijos, plaši tiek apspriesta labas gribas...

Foto

Mēs ļoti vēlamies, lai nodokļu maksātāji sniedz 40 miljonu finansiālu atbalstu Latvijas ebreju kopienai

Likumprojekta “Par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai par holokausta un komunistiskā...

Foto

Speciāli visiem manipulatoriem ar „politkorektumu” un „taisnīgumu”

1. Cilvēki, kuri kritizē Rīgas Domi, Ušakovu un "Saskaņu" par iespējamo liela mēroga korupciju, automātiski nav "rusofobi" vai "naciķi."...

Foto

Manabalss.lv iniciatīva “Latvija nosoda komunistisko režīmu noziegumus. Bez izņēmumiem”

Latvija līdz šim nav publiski paudusi skaidru attieksmi pret Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) režīma noziegumiem. Klusēšana ir...

Foto

Tautas pēdējā fāze: 4. Iedzīvotāju resursi

Tie cilvēki, kuri zina, ka Latvijā viss notiek “pēc grāmatas”, zina arī to, ka pēdējā fāzē eksistē īpaša iedzīvotāju daļa...

Foto

Politiskais spiediens pret FKTK var radīt draudīgu precedentu arī citām patstāvīgajām iestādēm

Centieni sakārtot likumu “tā, kā vajag” jeb atbilstoši politiskajiem uzstādījumiem, tiecoties atbrīvoties no esošajiem...

Foto

Šis ir bezprecedenta politiskās iejaukšanās gadījums FKTK vēsturē

Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) vēlas precizēt publiskajā telpā izskanējušu valsts amatpersonu sniegtu nepatiesu informāciju, kas vedina...

Foto

Atklāta vēstule Augstākajai tiesai un tieslietu ministram Jānim Bordānam: aicinu apturēt uzsākto Valsts prezidenta ievēlēšanas procedūru

Latvijas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentam š.g. 28. maijā...

Foto

Ordeņus tirgo, bet Valsts prezidenta kancelejai par to nav ne mazākās intereses

Patiesībā ir vienalga, vai Baiļu triloģijas popularizēšanai izmanto I šķiras Triju Zvaigžņu ordeņu tirgošanas jautājuma aktualizēšanu...

Foto

Brīvība meža īpašniekiem?

Sen senos laikos, tik senos kā 2012. gads kokrūpnieki konstatēja, ka "pēc trīs gadu pārtraukuma, kad, pateicoties valdības lēmumam palielināt ciršanas apjomus valsts...

Foto

LMT, „Tet” un sabiedriskie mediji – kas slēpjas kastē?

Jau atkal dienaskārtībā parādās ziņa, ka „Latvijas Mobilā telefona” (LMT) un "Tet" (agrāk "Lattelecom") akcionāri, tas ir...

Foto

Eiropas patiesā seja

Eiropas Parlamenta vēlēšanām veltītajās publikācijās un to komentāros nācās pārliecināties par Eiropas problemātikas ļoti primitīvo un nepatieso atspoguļojumu. Publikācijās un to komentāros sastopamā...

Foto

Dzīvs pierādījums tam, ka vatņikiem nav tautības: Dainis Turlais

Noteikti būsiet pamanījuši, ka kolorado vaboļu midzenī, ko dažkārt mēdz dēvēt arī par Rīgas Domi, pēdējā mēneša...

Foto

Pār gadskārtu audits nāca, šopavasar vēl nav atnācis

Pirms vairāk nekā gada, 2018. gada martā un aprīlī publicēju četru rakstu sēriju sakarā ar AB LV krīzi un ar to...

Foto

“Saskaņu” gaida grūti laiki

Politikas vērotājiem šobrīd ir interesants laiks. Nesen beidzās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, trešdien tika ievēlēts jaunais Latvijas prezidents Egils Levits. Pēc tam sekoja...

Foto

Kā būtu iespējams deputātam Kaimiņam juridiski tiesiski sadauzīt seju par vēlētāju nodošanu un solījumu nepildīšanu

Atklātā vēstule Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrnieces kundzei! Vēlos Jūs informēt, ka pēc Vienotības valdības...