Iesaki rakstu: 
Salikums „noziedzīgā suverenitāte” ir nepierasts un, liekas, vispār nesastopams leksiskais veidojums. Suverenitāte ir varas forma. Ja ir iespējams kaut kas slikts saistībā ar suverenitāti, tad tas ir iespējams vienīgi tajos gadījumos, kad suverenitāte ir sliktai varai – fīreram, diktatoram, kādam pilnīgi neleģitīmam politiskajam spēkam.
Parasti suverenitāte izraisa gaišas emocijas un apziņas labsajūtu. Piemēram, LR konstitūcijā suverēnā vara ir Latvijas tautai. Tas patīkami liecina, ka LR valsts augstākā vara ir nācijai – dažādu tautību pilsoņiem. Tāpat tas patīkami apstiprina varas neatkarību. Suverēna vara ir neatkarīga vara. Tā ir vara, kura nepakļaujas nevienai citai varai.
Pēcpadomju Latvijā suverenitātes princips tiek plaši izmantots noziedzīgā veidā. Respektīvi, tiek izmantots kā noziegumu brīvības juridiskais instruments.
LR pastāvošā noziegumu brīvība un noziegumu brīvības juridiskā nodrošināšana valsts likumdošanā ir vispārzināms fakts. To ir apstiprinājuši daudzi šī drūmā fakta autori – Saeimas deputāti. Viņi savā stulbumā lepojas ar likumdošanas kroplībām un savā stulbumā neapjēdz paši savu līdzdalību valsts noziegumos. Īpaši bieži medijos lepojas bijušais deputāts Jānis Jurkāns.
LR ir plaši sastopama noziedzīgā suverenitāte. Tā ir vajadzīga, atkārtoju, noziegumu brīvības aizsardzībai. Noziedzīgā suverenitāte praktiski izpaužas varas neatkarības ieviešanā atsevišķos valsts segmentos, tiem juridiski garantējot totālu varu un iespēju nepakļauties valsts centrālajiem varas institūtiem. Tā rezultātā valsts vara nevar sodīt noziedzniekus.
Piemēram, pilnā mērā tas ir sastopams augstskolu segmentā. Saskaņā ar pastāvošo likumdošanu mūsu universitātēm ir patīkama suverenitāte. Nesenie skandāli ministra Ķīļa laikā to lieliski pierādīja. Augstskolu rektorāts praktiski valda neatkarīgi, un toreiz valsts centrālā vara bija bezspēcīga. Valsts centrālā vara netika galā ar universitāšu rektoru mafiju.
Tas pats attiecas uz pašvaldībām. Latvijas valdība pašvaldības nepārvalda. 2018.gada decembra notikumi sakarā ar organizēto noziedzību Rīgas pašvaldībā atsedz likumdošanas noziedzīgās kroplības. To mērķis ir tikai viens – aizsargāt noziegumu brīvību.
Notikumi Rīgas domē nav unikāli notikumi. Valsts centrālā vara nevar atlaist „smagos noziegumos” (tāda ir mediju terminoloģija jau daudzus gadus) apsūdzēto Ventspils mēru Lembergu. Nav pārsteigums Lemberga jaunākie norādījumi valdībai sakarā ar prasību atlaist Rīgas domi: “Rīgas domes opozīcijai ir visas iespējas prasīt Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova atkāpšanos, taču premjera Māra Kučinska iesaistīšanās šajā "politiskajā kašķī" nebūtu korekta. Opozīcija prasa atkāpties pozīciju. Tas ir loģiski, jo ko gan citu vēl viņiem prasīt. Tas ir normāls demokrātisks process, taču lietā nav jāiesaistās tiem, uz kuriem tas neattiecas. Uz premjeru tas neattiecas. Tās ir attiecības starp Rīgas pilsētas domē ievēlētiem deputātiem, kuri sadalījušies pa partijām, frakcijām, pozīciju un opozīciju." (Citāts no „NRA.LV”.)
Lemberga viedoklis ir pilnīgi aplams un amorāls viedoklis! Agrāk nedomāju, ka šis LKP/VDK morālo kastrātu izdalījums ir tik dumjš valstiskos jautājumos. Rīgas domē nav strīdi, bet noziegumi - lieli noziegumi. Patiesībā vislielākie noziegumi - organizētās noziedzības noziegumi. Neticu, ka kompartijas nomenklatūras kadrs būtu aizmirsis, kā padomju laikā izturējās pret organizēto noziedzību un ka par to draudēja nāves sods.
Tagad labi redzam patieso stāvokli. Oligarhs Lembergs ir pārāk dumjš, lai būtu oligarhs - noteiktu tautas un valsts likteni. Viņa dēļ tagad tiekamies ar "6.oktobra paaudzi", jo LKP/VDK morālie kastrāti-oligarhi ir ne tikai noziedznieki, bet arī dumji un neizglītoti primāti. Šķēle, Šlesers jau sen atklāja savu aprobežoto parvēniju būtību. Tagad savu dumjību izrāda oligarhs Lembergs. Latviešu tautai un valstij ir dumji oligarhi - kampēji parvēniji un LKP/VDK totāli atkritumi. Tauta un valsts ar dumjiem oligarhiem var dzīvot un pastāvēt vienīgi destruktīvā, amorālā, antisociālā, antihumānā veidā. LR nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstiskuma juridiski iestrādātā noziegumu brīvība pašvaldības ir pārvērtušas par "suverēnām" zagšanas oāzēm. Lembergs kā reģionālais zaglis cenšas aizstāvēt zagšanas oāzes tiesības. To var saprast! Pašvaldību "suverēno" zagšanas oāžu likvidēšana var kļūt sākums kriminālā kapitālisma sistēmas sagraušanai.
Bet tas vēl nav viss. Valsts centrālā vara nevar atbrīvot no darba Latvijas Bankas priekšnieku. Viņš tiek apsūdzēts pasaules līmeņa noziegumos. 2018.gada 16.decembrī „Delfos” tika ievietots teksts ar ļoti dīvainu un normālam prātam nepieņemamu virsrakstu „Saeimā noplakusi interese par Rimšēviča atlaišanu”.
I.Rimšēvičs ir Latvijas Bankas vadonis un tika pieķērts vairākos noziegumos, kas atbalsojās visas Zemes finansu sfērā un līdz pasaules galam sabojāja LR reputāciju. Tikai aprobežoti cilvēki domā, ka zaudēto reputāciju var atgūt. Nevar atgūt! Nekad vairs nav iespējams atgūt! Tāpēc dīvains un normālam prātam nepieņemams ir teiktais par intereses noplakšanu parlamentā. Nav saprotams, kā var noplakt interese par noziegumu un turklāt vēl tik grandiozu noziegumu ar šausmīgu starptautisko rezonansi. Rimšēvičs joprojām nav atlaists no darba. Tas dzelžaini pierāda noziegumu brīvības fundamentālo amplitūdu, neaizskaramību, nesodamību.
„Delfi” publicētajā tekstā vēl ir vairāki momenti, kuri ir dzelžains pierādījums LR pseidoneatkarībai, LR parlamentā ievēlētajām nelgām, kā arī raksturo Eiropas centrālo struktūru (konkrēti ECB- Eiropas Centrālās bankas) jocīgo būtību.
Tekstā ir lasāms: "Analizējot situāciju, mēs saskārāmies ar to, ka ir ECB nolikuma 14. pants, kas runā par nacionālo banku neatkarību. Vismaz Latvijas Bankas prezidentu kā ECB padomes locekli mēs ar savu šādu parlamenta balsojumu neesam tiesīgi atcelt. (..) Kad 12. Saeimas pilnvaru laiks tuvojās beigām, skatoties uz citiem jautājumiem, tas jautājums tika piemirsts," paskaidroja bijušais Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs Jānis Vucāns.”
Teiktais ir neapstrīdams pierādījums, ka LR nav patstāvīga valsts. LR neatkarība ir fikcija. LR nevar patstāvīgi pārzināt savu „naudas maku”. Tātad praktiski neko nevar patstāvīgi pārzināt savā zemē. Vara vienmēr pieder tam spēkam, kurš kontrolē „naudas maku”. Tādējādi latviešu tauta atkal atrodas nožēlojamā stāvoklī - dzīvo ārējā politiskā spēka varā.
Tekstā iegūstam pārliecinošu pierādījumu, kādi cilvēciskie kadri tiek ievēlēti Saeimā. Tie ir pelnījuši ne tikai apzīmējumu „nelgas”, bet ir pelnījuši vēl smalkākus apzīmējumus.
Vucāna vārdi netieši atmasko ECB. Ja kaut kas tāds būtu noticis LPSR, tad Maskava būtu momentā padzinusi un varbūt pat nekavējoties „saīsinājusi kaklu” Rimšēvičam. Kā redzam, ECB nav vērsusies pret noziedznieku Rimšēviču un viņu nav atbrīvojusi no visiem amatiem. Tātad ECB apliecina solidaritāti ar mūsu slaveno noziedznieku un mūsu finansu iestāžu noziedzīgo darbību naudas atmazgāšanā planetārā mērogā. Tātad ECB nav morāli un profesionāli labāka par Rimšēviču un Latvijas smirdošajām bankām. Tātad tiekamies ar „baltās” rases „zivs” pūšanu „no galvas”.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.