Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Bieži dzirdam dažādus it kā gudrus vārdus, paši tos mutē ņemam un, kaut ikdienā tos skandinām, ne brīdi nepiedomājam, kāda ir to jēga un nozīme. Tas attiecas arī uz plaši lietoto vārdu «sabiedrība». Cik plaši, vietā un nevietā šo vārdu lietojam, tikpat plašu un pat aplamu mēdzam šim vārdam piešķirt jēgu.

Gudras grāmatas un nu jau arī gudras interneta lapas skaidro, ka par sabiedrību sauc cilvēku grupu, kurai ir kopīgas sociāli politiskas saites, kultūra, radniecība, teritorija, valstiska forma vai kopīgas ekonomiskas intereses.

Bet par sociālu sabiedrību ir teikts, ka to var iedalīt divos vēsturiskās attīstības posmos: pirmsvalsts un valstiski organizētas sabiedrības. Šī pieeja vēstures periodizācijā balstoties uz paša cilvēka faktora, tā zināšanu un iemaņu līmeņa, tajā skaitā sabiedrības sociāli strukturālā organizācijā.

Šis civilizāciju evolūcijas periodizācijas princips neesot visaptverošs, tas neizslēdzot citus periodizācijas kritērijus. Tomēr tas palīdz sistematizēt būtiskas kvalitatīvas izmaiņas tās vai citas sabiedrības vēsturiskajā attīstībā. Saistībā ar sociālo sabiedrību tiekot pētīta arī sabiedrības noslāņošanās.

Manuprāt, tie ir pārgudri teksti, kas atrauti no realitātes. Un kādas tik «sabiedrības» neesam izdomājuši! Gan integrētu sabiedrību, gan sabiedrības konsolidēšanu un konsolidētu sabiedrību, gan izglītotu sabiedrību, gan sabiedrības slāņus un pilsonisko sabiedrību, Eiropas sabiedrību, Latvijas sabiedrību un pat dabas liegumos augu sabiedrības.

Runājam par sabiedrību, apelējam pie sabiedrības, atsaucamies uz sabiedrības vajadzībām, bet patiesībā sabiedrības nav, – karalis taču ir pliks.

Kamēr deg

Ja par sabiedrību saukt cilvēkus, kuri apvienojušies grupā, lai kopīgi sargātu vai radītu tikai šai grupai vēlamu sociāli politisku iekārtu, kultūru, valsti vai kopīgas ekonomiskas intereses un citādi vēlmi kopā sasniegt, ko šī sabiedrība kāro, tad piedodiet, bet man laikam nav paveicies, jo neko tādu neesmu piedzīvojis. Ir gadījies būt ugunsgrēkā, un tad gan pamanīju, ka, kamēr nams dega, iemītnieki apvienojās konkrētā dzīvotgribētāju sabiedrībā un, cits citam palīdzot, glābās, kā prata un spēja.

Vēl zinu sabiedrību, kurā ir apvienojušies indivīdi, lai iekļūtu Saeimā vai kādā pašvaldībā. To saukšu par Saeimā vai varā iekļūt gribētāju sabiedrību.

Par sabiedrību varētu dēvēt arī kādu futbola komandu, kas apvieno spēkus, lai uzvarētu citu sabiedrību.

Visu minēto un ļoti daudzu neminēto tā saucamo sabiedrību būtība ir mērķtiecīgi uz laiku apvienoties, kamēr deg vai kamēr bumba nav vārtos. Apvienoties, lai apvienošanās rezultātā – man būtu. Man, nevis tev un jums. Un, tikko man ir, tā man vairs jūsu sabiedrība nav vajadzīga.

Līdzīgi mūsdienās ir arī ar reliģijām, tās vairumam cilvēku ir nepieciešamas un svarīgas tikai tik ilgi, kamēr ir kādas nopietnas problēmas, briesmas, sarežģījumi ar veselību vai nu pašiem, vai tuviniekiem. Tikko krīze pārvarēta, reliģijai vairs nav laika.

Pareizi būtu par sabiedrību saukt to, kas nav īslaicīga kopdarbība, kuru vieno princips «lai man būtu», bet ilglaicīga, neatlaidīga un mērķtiecīga ziedošanās kopdarbībā pēc principa «lai mums visiem būtu», lai no mana ieguldījuma tiktu visai manai sabiedrībai. Lai iegūst tie, kurus es mīlu un par kuriem rūpējos.

Iespējams, ka kādreiz, pirms gadiem simt, kaut kas tāds arī bija, bet, nodibinoties padomju varai, tas tika izskausts un izrauts ar saknēm.

Nekādas sabiedrības šajā izpratnē vairs nav, un es nezinu, kas būtu jādara, lai atkal būtu. Nu tā ir tāda neiespējamā misija, kur katrs pamanās gūt labumu, bet visi kopā zaudēt.

Nedaudz amizanti tas izskatās, – ir tik daudz, pat ar speciālu izglītību, sabiedrības speciālistu, sabiedriskā TV un radio, bet pašas sabiedrības nav. Lai būtu sabiedrība, ir vajadzīgs kas tāds, ko citiem bieži liekulīgi novēlam jubilejās. Lai izveidotos sabiedrība, ir nepieciešams, lai mums būtu kas kopīgs un mēs to ļoti vēlētos. Patiesībā mēs esam sabiedrība ar apbrīnojamu nevienprātību. Nevienprātības sabiedrība. Katram sava ticība, sava pārliecība, savi uzskati, un visiem mājās ledusskapis.

Kas mums kopīgs?

Drīzāk jau mums ir kopēja nabadzība, kopējs nacionālās apziņas trūkums, politiskā tuvredzība, kopējs kultūras trūkums un bieži arī tās neesamība. Kopējs ģimenes vērtību trūkums, kopējs valstiskas domāšanas un uzvedības trūkums. Mums ir kopēja nelaime, ko vēlamies risināt, cits citu grūžot zemāk un tālāk no siles. Par to ir daudz ilustrējošu anekdošu, tās šoreiz neminēšu. Katrā anekdotē ir daļa anekdotes, un katrā jokā ir daļa joka, bet ir arī trāpīgi ilustrēta būtība.

Ir pamats šaubīties, vai tāda Latvijas sabiedrība vispār pastāv un pat vai reāli pastāv latviešu tauta vai arī ir tikai kādā teritorijā dzīvojoši indivīdi, kuri prot kādu valodu.

Drīzāk pastāv kādi grupējumi, kuros indivīdi apvienojas nevis pēc nacionālās piederības, nevis pēc kultūras pazīmēm, bet pēc vēlmes iekārtoties, iegūt, pakļaut, izmantot, izbēgt no soda par likumpārkāpumiem, un tad, kad indivīds mērķi sasniedzis, viņam šī īslaicīgā sabiedrība kļūst nevajadzīga, un viņš meklē mirklim un situācijai atbilstošāku citu grupējumu. To dēvējam par izaugsmi.

Kā līdz tam esam nonākuši, un kāpēc tā ir? Šis raksts nav pārmetums vai apsūdzība, tas ir tikai mēģinājums izprast.

Cēlonis tam ir valsts varas nežēlīgā attieksme pret mums. Cilvēks ir iebiedēts un ar mātes pienu iesūcis bailes. Tas ir novedis pie tā, ka pret varu esam zemāki par zāli un klusāki par ūdeni, bet pret savējiem, pret tiem, kam patiesībā būtu jābūt mūsu sabiedrībai, esam ļoti nežēlīgi un neiecietīgi. Kaut kur un kaut kā taču valsts varas pārestība ir jāatdara un uz kādiem ir jāizgāž.

Pat mazākā sabiedrība – ģimene – bieži ir nevis mīlestības rezultāts, bet pārģērbts egoisms.

Bailes

Cilvēkam piemīt instinktos balstītas brīvības alkas (lai cik un kā vilku baro, tas vienalga uz mežu lūkojas), taisnīguma izjūta, līdzjūtība un arī bailes, alkatība, skaudība, kā arī naids. Valsts vara, manipulējot ar šīm cilvēku instinktos balstītajām tieksmēm un izjūtām, stimulē mūsu alkatību un baudkāri. Tā tiek veidota patērētāju sabiedrība.

Stimulējot baiļu sajūtu, cilvēkos tiek panākta bezierunu paklausība un pazemība valdošās varas priekšā. Savukārt, ar merkantilu aprēķinu aizvietojot un nomācot instinktos balstīto līdzjūtību un taisnīguma izjūtu, valsts vara panāk, ka cilvēki nespēj veidot organizētu pretestību varas patvaļai. Saprotams, ka šāda «kopība» dod iespēju labklājību un pārticību iegūt tikai valdošās varas aprindām, bet visiem pārējiem tā ir ar krāšņām reklāmām un skaistiem lozungiem nomaskēta nabadzība un beztiesība.

Tikko valsts varas diktāts atslābst, tā šie cilvēkam piemītošie instinkti sāk attīstīties, un uz to bāzes veidojas sabiedrība. Varas sabiedrība cenšas, lai nekas tāds nenotiktu, un to var panākt, tikai turot iedzīvotājus bailēs. Bailēs no priekšnieka, bailēs no policista, bailēs no amatpersonas, bailēs no skolotāja, bailēs no nākotnes un pat no sētnieka.

Jo vājāka baiļu atmosfēra, jo vairāk brīvības alkst cilvēks. Jo baiļu ir vairāk, jo mazāk brīvību. Brīvības definīcija laikam ir baiļu neesamība. Tikai tas, kurš nebaidās, ir patiesi brīvs.

Man iebildīs, ka sabiezinu krāsas un ka patiesībā nekādu baiļu nav. Mēs dzīvojam brīvā valstī, kurā ir izveidota brīva sabiedrība, mūs sargā NATO, esam Eiropas Savienībā un tamlīdzīgi.

Pavēro uzmanīgi un secināsi, ka daudzkārt mūsu rīcība ir nevis brīvas izvēles veicināta, bet pat uzvedības normas ir baiļu diktētas. Arī tie, kuriem ir izdevies iekļauties varas sabiedrībā, dzīvo bailēs, nepārtraukti lavierē un diplomātiski izmanto izdevību paklusēt un nepaust savu viedokli. Viņi ļoti baidās būt izraidīti un padzīti, jo patiesi zina, ko varas sabiedrība ir spējīga ar viņiem izdarīt.

Var apgalvot, ka no valsts varas neviens nebaidās, bet tas ir maldīgs apgalvojums, jo cilvēki baidās pat no tā, ka viņu bērni uzdrošinātos skolas mājasdarbus neizpildīt, baidās neiet uz vēlēšanām, baidās darīt to, ko valsts vara nav atļāvusi. Gadījumos, kad valsts vara saka: tagad drīkst!, tad gan iet vaļā brīvdomība, plakātu vicināšana un rokās sadošanās.

Vai tā būs mūžīgi? Nē, mūžīgi tā nebūs, un kādreiz šie instinkti ne tikai darbosies ar pilnu jaudu, bet to darbības rezultātā izveidosies latviešu sabiedrība, ja latvieši līdz tam vēl būs. Ja būs, tad tā būs ne tikai latviski runājošu, bet, galvenais, arī latviski domājošu cilvēku sabiedrība.

Kad? Tad, kad vara nespēs vairs īstenot baiļu politiku. Tas būs tad, kad vara glābsies, kā var un prot. Kad varneši bēg, tad vienīgais, uz ko tie ir spējīgi, ir, pa ceļam bēgot, nošaut tos, kurus nejauši satiek. To lieliski ilustrē notikumi laikā, kad Latvijai strauji tuvojās vācu karaspēks un padomju varas nesējiem nācās steigā bēgt projām no mūsu valsts.

Vulkāns

Šādas pārmaiņas vienmēr ir negaidītas un neparedzētas. Vismaz par to liecina mums zināmā cilvēces vēsture. Ir gadījies, ka cilvēki apmetas uz dzīvi netālu no kūpoša vulkāna. Tas kūp, kūp, dažreiz parūc, bet gadsimti iet, un cilvēki zaudē modrību. Un tad negaidīti notiek izvirdums, kam neviens nav bijis gatavs. Neviens tam nav gatavojies, neviens nav paredzējis, ka būs jāglābjas. Līdzīgi arī varas sabiedrība ir iekārtojusies uz dzīvošanu blakus vulkānam. Tas laiku pa laikam padūmo, pat parūc kādā piketā vai gājienā, bet, kad tautas dzīlēs būs gana enerģijas sakrājies, būs tautas neapmierinātības izvirdums, kurš noslaucīs visu, kas tam pa ceļam gadīsies. Sprādziens nekad nav radošs process, tas ir iznīcinošs, bet izvirdumā izdzīvojušiem rodas iespēja veidot jaunu un skaistu dzīvi. Kamēr nav sprādzis, šādas iespējas nav.

Vēl pavisam nesen viens sīktirgotājs Tunisijā sadedzinājās, un tas izvērtās par milzīgām pārmaiņām ļoti plašā reģionā. Arī to neviens politologs vai analītiķis nebija paredzējis, un tam daudzu valstu varas nebija gatavas. Indivīds spēj rīkoties zibenīgi, bet varas reakcija vienmēr ir novēlota un smagnēja.

Šādas pārmaiņas un šādi notikumi ir gana stihiski, bet to cēloņi ir likumsakarīgi. Uzkrātā enerģija, arī bailes mēdz izlauzties uz āru. Un lokālie baiļu rezultāta izvirdumi pret tuviniekiem spēj pārvērsties arī izvirdumā pret varu.

Šo izvirdumu nav iespējams novērst, to nav iespējams atlikt nākamajam lasījumam. Nav iespējams tāpēc, ka vara sastāv nevis no domubiedriem, kuriem ir kopīgs mērķis un vērtības, bet tādiem pašiem kā vairums tā saucamās sabiedrības – alkatīgiem, egoistiskiem indivīdiem, kurus nevar savaldīt, kuru patvaļu nav iespējams ierobežot, kaut vajadzētu, lai attālinātu tautas dusmu izvirdumu.

Svarīgi

Cicerons apgalvoja, ka vēsture ir mūsu labākā skolotāja. Iespējams, ka tā arī ir, jo vēsture liecina, ka mēs esam slikti un nesekmīgi skolēni. Mēs nemācāmies no savām un citu kļūdām, un daudziem grābeklis ir viens no mīļākajiem priekšmetiem. Arī no vēstures mēs nemācāmies.

Svarīgi ir jau šodien domāt un runāt par to, kā mazināt to postu, ko nodarīs šis izvirdums. Jo, kamēr valsts pēc tā atkopsies, dažādas bandas darbosies, laupīs, slepkavos, jo nebūs taču varas, no kuras baidīties. Formā tērpti vai privātās drēbēs.

Ak, tā jau nebūs, nevajag pārspīlēt, cilvēki jau nav tādi, mani tas neskars... nu, nu...

Pagaidām mēs pret paredzamajām pārmaiņām attiecamies kā pret citu nelaimēm, – tie citi cietīs, tie citi slimos, un tie citi mirs, uz mani tas neattiecas. Patiesībā tie citi, iespējams, paglābsies, bet tu ne.

Nesen runāju ar kādu sievieti, kura man teica: tu man pateici to, ko es nemaz nevēlos dzirdēt. Varat vēlēties, varat nevēlēties, bet izvirdumam būt un sekām arī. Tas skars arī tevi. Ļoti iespējams, ka sāpīgi skars.

Manuprāt, kādas sabiedrības esības pazīme ir tāda, ka sabiedrības dalībnieki cits citu sargā un viens par otru rūpējas. Mums diemžēl vēl ir tā, ka otrs ir tam, lai man būtu labi, bet pārējos gadījumos lai citi nemaisās pa kājām.

Runā, ka aklais bieži neapzinās, ka ir akls, viņš esot pārliecināts, ka visi dzīvo tumsā. Aklie bieži tiem, kas redz, mēdz ceļu rādīt, un patiesība vienmēr soļo viena, tikai vēlāk vairākums iet viņas pēdās.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tiesības dzīvot Latvijā nav nekāds „maisiņš vaig”

FotoMans tētis bija viens no pirmajiem, kas ieguva Latvijas pilsonību, kārtojot eksāmenu. Kad 1997.gada augustā ERASMUsā braucu uz mēnesi uz Itāliju, es pirms tam pāris mēnešus uz Itālijas vēstniecību gāju kā uz darbu. Vēl dabūju mērkaķa ātrumā par briesmīgu naudu (aizlienētu naudu, protams, 1997.gadā, un vēl toreiz labi, ka bija, no kā aizlienēt) Austrijas tranzīta vīzu formēt, jo atpakaļceļā viena nakts bija jānakšņo Vīnē.
Lasīt visu...

21

Tiesībsarga vēstule “Amnesty International” Eiropas reģionālā biroja direktoram Nilam Muižniekam: par jūsu organizācijas apmelojošajiem paziņojumiem

Foto2022. gada 26. jūlijā organizācija “Amnesty International” nāca klajā ar paziņojumiem par situāciju uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, norādot, ka laikā, kad Latvija uzņēma 34000 patvēruma meklētājus no Ukrainas, uz Latvijas-Baltkrievijas robežas cilvēki no Irākas un Afganistānas, t.sk. bērni, tika atstāti pašu ziņā mēnešiem ilgi aukstos laika apstākļos mežā, kas organizācijas ieskatā norāda uz necilvēcīgu apiešanos un pat spīdzināšanu. “Amnesty International” uzskata, ka nav pieļaujama ārkārtējās situācijas pagarināšana uz robežas ar Baltkrieviju, jo tas ierobežo saņemt starptautisko aizsardzību personām, kurām tā nepieciešama, neatkarīgi no šo personu izcelsmes un veida, kā viņas ieceļo valstī.
Lasīt visu...

21

Labklājība

FotoDzīvojam laikā, kad aktīvi un strauji tiek formatēta cilvēku apziņa, mainīta vārdu nozīme un jēdzienu saturs. Pārsvarā – cilvēku degradācijas, paverdzināšanas un iznīcināšanas nolūkā. Mēs visi domājam kādā valodā, attiecīgi – mainot vārdu nozīmi, var ietekmēt mūsu domāšanu. Bet šoreiz ne par to. Tā ir vesela zinātne, kuru sauc par NLP (neirolingvistiskā programmēšana jeb – smadzeņu skalošana). Šoreiz es vēlos vērst uzmanību uz to, ko mēs saprotam ar vārdu “labklājība”.
Lasīt visu...

6

Sanāca kā vienmēr, bet ticiet – risinājums top, un vainīgi ir visi citi, tikai ne es

FotoStraujiem soļiem tuvojas jaunā mācību gada sākums - 2022./2023. mācību gadā noslēgsies trīs gadu pārejas periods, kurā tiek ieviesta pilnveidotā mācību pieeja. Gaidāmais mācību gads paredz jaunās pieejas ieviešanu 3., 6., 9., 12. klasei. Neraugoties uz to, ka pārejas periods tuvojas noslēgumam, pedagogi norāda uz mācību materiālu trūkumu. Kā skolotāja varu tikai piekrist, ka, ieviešot jauno saturu, primāri bija nepieciešams domāt par mācību materiālu izstrādi un pieejamību. Līdzīgi kā ar mācībām tikai valsts valodā – mēs apzināmies, ka rīcībai patiesībā bija jābūt krietni ātrāk, un to, cik būtiski nepalaist garām iespēju labot iepriekš neizdarīto. Arī mācību līdzekļu jautājumā notiek aktīvs darbs, lai dažādos mācību priekšmetos nodrošinātu jaunu mācību resursu un metodisko līdzekļu pieejamību.
Lasīt visu...

21

Vēlēšanas kā mazohistu prieki

FotoPēc Latvijas Televīzijas pasūtījuma tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS jūlijā ir veicis aptauju un konstatējis, kā Latvijas pilsoņi balsotu, ja vēlēšanas notiktu tūlīt.
Lasīt visu...

21

Kā Rīgai panākt Viļņu, Tallinu un Ziemeļeiropu? Laiks secinājumiem

FotoRīga ir vienīgā pilsēta Baltijas galvaspilsētu vidū, kurā mirstība pārsniedz dzimstību un no kuras aizbrauc vairāk cilvēku, nekā iebrauc. Tam par iemeslu var būt pietiekami lielais rīdzinieku skaits, kuri nav apmierināti nedz ar dzīvi pilsētā, nedz ar dzīves kvalitātes progresu laika gaitā. Kopš gadsimta sākuma straujāko attīstību Baltijas galvaspilsētu vidū piedzīvojusi Viļņa. Jau šobrīd Viļņa ir Baltijas lielākā ekonomika un bagātākā pilsēta; turpinoties līdzšinējai tendencei, iedzīvotāju skaita ziņā Viļņa var apsteigt Rīgu jau 2025. gadā.
Lasīt visu...

21

Vai Rīga ir labi finansēta pilsēta?

FotoPilsētas budžeta apmērs un tā izlietošanas efektivitāte lielā mērā nosaka to, cik kvalitatīva ir pilsētvide. To Eiropas pilsētu sarakstā, kuru iedzīvotāji ir visvairāk apmierināti ar dzīvi pilsētā, pārliecinošā vairākumā ir bagātākās pilsētas, tai skaitā Cīrihe, Kopenhāgena un Stokholma, kur pašvaldībām brīvi līdzekļi pilsētvidei. Kā ar pilsētas budžeta iespēju audzēšanu veicas Rīgai?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Publiskās atmiņas centrs ir sabiedrības institūcija, privāto tiesību juridiskā persona, kura netiek finansēta ar dotācijām no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem. 2022. gada 24....

Foto

Parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta grozījumiem ir jāatkārto

Ar pietiekamu skaitu parakstu neatbalstītā "Latvijas vīru biedrības" ierosinātā parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta...

Foto

Par Latvijas Republikas Satversmē noteiktā komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanu un rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Cienījamie Augšdaugavas novada domes deputāti! Publiskās atmiņas centrs (turpmāk - centrs)...

Foto

Vairāku tiesnešu, tostarp AT senatores Andas Briedes atbildība par Covid-19 epidēmijas ierobežošanas pasākumu neievērošanu

Tiesnešu ētikas komisija, Tiesnešu disciplinārkolēģija un Disciplinārtiesa ir vērtējusi to, vai izpildvaras...

Foto

Ir tādi Satversmes tiesas spriedumi, kuru nepildīšana valdošo eliti nesatrauc itin nemaz

13. Saeimas laikā ir bijuši vairāki Satversmes tiesas spriedumi, par kuru neizpildi Valsts prezidents pat...

Foto

Kāpēc valsts aizsardzības dienestam – jā!

Jūlija sākumā aizsardzības ministrs Artis Pabriks vēstīja par ieceri izveidot valsts aizsardzības dienestu, kuram, sākot ar 2023. gadu, tiks pakļauti...

Foto

Par ārkārtas sociālo situāciju

Mums priekšā ir grūta ziema – dziļa energoresursu krīze, iespējams pandēmijas saasinājums. No tā, cik saprātīgi un solidāri spēsim sagatavoties gaidāmajiem pārbaudījumiem,...

Foto

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis. Tas noticis par ukraiņu asins cenu...

Foto

Satversmes tiesa ir jālikvidē

Šodien, 25.jūlijā Latvija pirmajā vietā (LPV) Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza 4000 zīmju programmu un kandidātu sarakstu 14.Saeimas vēlēšanām. LPV savā 4000 zīmju programmā ir...